Drudža stadijas

Drudža attīstībā izšķir trīs stadijas — temperatūras celšanās, paaugstinātas temperatūras un temperatūras krišanās stadiju. Katras stadijas laikā siltuma apmaiņa starp organismu un apkārtējo vidi atšķiras. Siltuma producēšana un atdošana nereti būtiski atšķiras ari dažādu slimību gadījumos.
1. Temperatūras celšanās stadija (stadium incrementum). Pirogēno vielu ietekmē paaugstinoties organisma temperatūras homeostāzes līmenim, simpātisko nervu uzbudinājuma rezultātā sašaurinās perifērie asinsvadi. Tā kā ādas un zemādas audiem pieplūst mazāk silto asiņu un ir samazināta šo audu siltuma vadītspēja un siltuma pievade tiem no iekšējiem orgāniem, tad siltuma atdeve samazinās. Taukaudiem siltuma vadītspēja ir mazāka nekā asinīm, tāpēc, jo mazāk asiņu ir zemādas taukaudos, jo mazāka ir taukaudu siltuma vadītspēja. Siltuma atdeve samazinās arī tad, ja ir kavēta sviedru izdalīšanās un izgarošana.
Vienlaikus termoregulācijas centri aktivē t. s. nekontrakciju termoģenēzi — pastiprinās oksidatīvie vielmaiņas procesi skeleta muskulatūrā, aknās, kuņģa un zarnu traktā un citur un pieaug audu prasība pēc skābekļa.

Ja pazeminās temperatūra Ce—Th segmentu termoregulācijas neironos, sākas kontrakciju termoģenēze —paaugstinās skeleta muskulatūras tonuss un rodas drebuļi. Ja temperatūra minētajos segmentos nav pazemināta, drebuļu nav, kaut arī hipotalāma preoptiskajā zonā temperatūra ir samazināta.
Muskulatūras trīces jeb drebuļu (frigus) mehānisms ir reflektorisks. Asins pieplūdes un siltuma vadītspējas pavājināšanās rezultātā zemādas audu un ādas temperatūra pazeminās, dažkārt pat par vairākiem grādiem (60. att.), kaut arī asins temperatūra turpina celties. Asinsvadu spazmas dēļ slimnieka āda ir bāla vai viegli cianotiska un auksta. Ādas aukstuma receptoru uzbudinājuma izraisītā aferentā impulsācija nonāk hipotalāmā, un slimniekam rodas aukstuma sajūta (sk. 61. att., 1). No termoregulācijas centriem caur retikulārās formācijas laterālajām daļām eferentie impulsi nonāk līdz muskulatūrai un izraisa nekoordinētas muskuļu šķiedru kontrakcijas. Muskuļi neveic derīgu darbu, un lielākā daļa enerģijas pārvēršas siltumā.
Bieži trīce vispirms skar košanas muskulatūru («klab zobi») un pēc tam izplatās muguras un ekstremitāšu muskuļos.
Pēc drebuļu izbeigšanās ādas temperatūra paaugstinās (sk. 60. att.).
Drebuļi rodas ne tikai drudža gadījumā, bet arī tad, ja ķermeņa temperatūra pazeminās. Piemēram, pēc aukstas peldes drebuļu rezultātā siltuma ražošana muskulatūrā pieaug divkārt. Ari drebuļus uzskata par organisma aizsargreakciju.
Ja drudža pirmās stadijas laikā slimnieku sāk sildīt un ķermeņa virskārtas audu temperatūra nepazeminās, tad muskulatūras trīce, neraugoties uz asinsvadu spazmu, nerodas. Drebuļu nav ari tad, ja drudža temperatūra paaugstinās pakāpeniski.
Dzīvniekiem ķermeņa temperatūras paaugstināšanās laikā, kontrahējoties matu maisiņu gludajai muskulatūrai, saceļas spalva un līdz ar to palielinās ķermeni izolējošais gaisa slānis un samazinās siltuma atdeve. Cilvēka «zosāda» ir līdzīga reakcija, tomēr termoregulācijā tai nav patstāvīgas nozīmes.
Kā jau minēts, bērniem līdz 1 gada vecumam ķermeņa virsmas attiecība pret ķermeņa masu ir lielāka, un viņiem raksturīg izteikta siltuma producēšana, kas prevalē arī drudža temperatūras celšanās satadijā. Pieaugušajiem šajā drudža stadijā siltuma producēšana ari ir lielāka nekā siltuma atdošana, tomēr viņiem galvenā nozīme ir samazinātai siltuma atdevei.
Ķermeņa temperatūras paaugstināšanās ātrums dažādām slimībām ir atšķirīgs. Piemēram, gripas un krupozās pneimonijas slimniekiem temperatūra sasniedz augstus skaitļus dažu stundu laikā, bet masalu un vēdertīfa gadījumā tā parasti paaugstinās pakāpeniski, vairāku dienu laikā, saglabājot rīta un vakara svārstību ritmu. Jo tuvāka paaugstinātajam organisma temperatūras homeostāzes līmenim ir hipotalāma temperatūra, jo vājāka kļūst reflektoriskā ietekme, kas vērsta uz ķermeņa temperatūras paaugstināšanu.
2. Paaugstinātas temperatūras stadija (siadium fastigium). Organisma temperatūras homeostāzes līmenis ir paaugstināts, un termoregulācija noris šajā jaunajā līmenī. Temperatūra vairs augstāk neceļas, un drebuļi ir beigušies. Siltuma producēšana ir pastiprināta, bet parasimpātiskās nervu sistēmas centru uzbudinājuma apstākļos pastiprinātajai siltuma producēšanai pievienojas arī pastiprināta siltuma atdošana — notiek termoregulācijas centru pārskaņošanās. Uz paaugstinātas ķermeņa temperatūras fona starp abiem minētajiem procesiem iestājas līdzsvars (61. att., 2). Apkārtējās vides temperatūrai paaugstinoties, tiek aktivēta hipotalāma priekšējā daļa un siltuma atdeves mehānismi (asinsvadu paplašināšanās, svīšana), bet, temperatūrai pazeminoties, — siltuma producēšanas un aiztures mehānismi.
Āda kļūst sausa, karsta, hiperemēta (eritematoza), sevišķi sejā. Aukstuma sajūtu nomaina siltuma komforts vai — stipra drudža gadījumā — karstums. Slimnieks periodiski svīst, izdalītā urīna daudzums samazinās, tā relatīvais blīvums pieaug. Šāda aina ilgst no dažām stundām līdz pat vairākām nedēļām.
Temperatūras krituma stadija (stadium decrementum). Pēc pirogēno vielu darbības izbeigšanās termoregulācijas centru funkcionālais stāvoklis mainās un organisma temperatūras homeostāzes līmenis normalizējas. Pretēji pirmajai drudža stadijai aukstuma termojutīgo neironu uzbudināmība samazinās, bet siltuma neironu uzbudināmība pieaug. Siltuma atdeve prevalē pār siltuma producēšanu (61. att., 3), kaut arī siltuma producēšana var būt tāda pati vai pat vēl lielāka nekā drudža kulminācijā.
Perifērie asinsvadi paplašinās. Svarīga nozīme siltuma atdevē ir svīšanai. Palielinoties elpošanas frekvencei un dziļumam, pastiprinās izgarošana caur plaušām un elpceļiem. Palielinās izdalītā urīna daudzums. Slimnieka stāvoklis pakāpeniski uzlabojas.
Temperatūras pazemināšanās dinamika ir atkarīga no pirogēno vielu darbības un termoregulācijas sistēmas funkcionālā stāvokļa. Temperatūra var pazemināties pakāpeniski, lītiski (per lysin) — vairāku diennakšu laikā —, vai ari strauji, kritiski (per crisin) — dažu stundu laikā. Ja temperatūra krītas strauji, parasti novēro stipru svīšanu. Šādā gadījumā var ievērojami samazināties asinsvadu tonuss un arteriālais spiediens — var rasties akūta asinsrites mazspēja (kolapss).

Drudža patoģenēze

Līdz pagājušā gadsimta vidum valdīja uzskats, ka temperatūras paaugstināšanās drudža gadījumā izskaidrojama ar oksidācijas procesu pastiprināšanos. Tomēr izrādījās, ka gāzu apmaiņa un termoprodukcija organismā nebūt nav tik ievērojama, lai izraisītu temperatūras paaugstināšanos. Vēlāk konstatēja, ka gāzu apmaiņa pieaug pirms temperatūras celšanās un ir paaugstināta temperatūras celšanās laikā, bet krietnu laika sprīdi pirms temperatūras maksimuma tā sāk samazināties un drudža kulminācijā var pat tuvoties normai. Siltuma produkcija drudža laikā nepārsniedz 50—60% no sākuma līmeņa, un tas nav daudz: mērena muskuļu darba laikā siltuma produkcija pieaug par 100—200% un vairāk, bet intensīvas siltuma atdošanas rezultātā ķermeņa temperatūra vērā ņemami nepaaugstinās.
Drudzim raksturīga ierobežota siltuma atdeve, tāpēc prevalē siltuma producēšana un siltums uz laiku tiek aizturēts organismā.
Termoreceptori. Informāciju par ķermeņa temperatūru termoregulācijas centri saņem no divu veidu receptoriem: 1) no perifēriskajiem termoreceptoriem — virspusējiem (cilvēkam zem epidermas atsevišķi ir izvietoti aukstuma un siltuma receptori) un dziļajiem (skeleta muskulatūrā, iekšējos orgānos) un 2) no centrālajiem termoreceptoriem (galvas un muguras smadzenēs).

Drudža rašanās ir atkarīga arī no termoreceptoru kairinātāju stipruma un iedarbības vietas. Ja uz termoreceptoriem darbojas adekvāti aukstuma un siltuma kairinātāji, drudzis nerodas. Vairāku refleksogēno zonu nespecifiska (mehāniska, ķīmiska) kairinājuma sekas ir dažādas, pat pilnīgi pretējas. Piemēram, pēc peritoneja un nieres garozas audu kairinājuma ķermeņa temperatūra nereti pazeminās, bet akūtas nierakmeņu vai žultsakmeņu lēkmes laikā rodas tipiska drudža reakcija.
Eksperimentāli ir pierādīts, ka tā apvidus deaferentācija, kurā ievadītas pirogēnas vielas, stipri palēnina drudža attīstību, tomēr pilnīgi to nelikvidē. Tas liecina, ka pirogēnās vielas uz termoregulācijas centriem darbojas ne tikai reflektoriski, bet ari tieši — humorālā ceļā.
Termoregulācijas centri. Galvas un muguras smadzeņu termoregulācijas centrus mūsdienās uzskata par funkcionāli vienotu termoregulācijas sistēmu, kurai ir daudz informācijas ievades ceļu un sarežģīta informācijas apstrādes sistēma un novadīšanas sistēma uz efektoriem.
Termoregulācijas centri atrodas galvas smadzeņu garozā, vidussmadzenēs, hipotalāmā un muguras smadzeņu augšējā daļā. Drudža reakcija ir cieši saistīta ar šo centru funkcionālo stāvokli. Par to liecina ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, ja termoregulācijas centri ir uzbudināti, — sāpju, hipnozes, vairāku psihisku slimību gadījumā, studentiem eksāmenu laikā, oratoriem, aktieriem u. c. Pēdējos gadījumos runā par t. s. emocionālo hipertermiju jeb neirogēno drudzi. Histērijas lēkmes laikā ķermeņa temperatūra var paaugstināties pat līdz 43°C. Eksperimentā ar suņiem paaugstinātu ķermeņa temperatūru izdodas panākt ar nosacījuma refleksu uz indiferentu signālu, kuru pirms tam vairāk nekā 10 reizes kombinē ar baktēriju kultūras ievadīšanu.
Par smadzeņu garozas nozīmi liecina to farmakoloģisko preparātu ietekme uz drudzi, kas maina uzbudinājuma un kavēšanas attiecību smadzeņu garozā. Piemēram, kofeīns veicina temperatūras paaugstināšanos, bet nātrija bromīds to kavē. Drudža reakcija stipri samazinās ari dziļā ētera narkozē, kad kavēšanas procesi izplatās ne tikai garozā, bet arī zemgarozas centros. Tomēr eksperimentos ar dekortikāciju ir pierādīts, ka drudzis var rasties arī bez smadzeņu garozas līdzdalības. Dažkārt pēc dekortikācijas drudža reakcija ir pat izteiktāka.
Hipotalamu uzskata par galveno automatisko termoregulācijas centru. Siltuma un aukstuma termojutīgie neironi — centra receptīvā zona — galvenokārt atrodas hipotalāma priekšējā daļā (regio supraoptica et praeoptica). Jo šo rajonu lokāli silda vai atdzesē, rodas tādas pašas siltuma producēšanas un atdošanas izmaiņas, kādas iestājas, siltumam un aukstumam vispārēji iedarbojoties uz organismu.
Tagad uzskata, ka termoregulācijas centrs hipotalāma priekšējā daļā sastāv no termojutīgās daļas un temperatūru uzturošās daļas (punkta). Termojutīgā daļa sniedz uzturošajam punktam informāciju par asins temperatūru konkrētajā brīdī, bet temperatūru uzturošā punkta neironi, regulējot siltuma producēšanu un atdošanu, uztur asins temperatūru vajadzīgā līmenī. Ja asins temperatūra ir zemāka par normu, siltuma producēšanas centrs tiek aktivēts, bet siltuma atdeves centrs — kavēts. Un otrādi, ja asins temperatūra pārsniedz normu, siltuma producēšanas centrs tiek kavēts, bet siltuma atdeves centrs — aktivēts.
Endogēnās pirogēnās vielas aktivē prostaglandīnsintetāzi hipotalāma priekšējā daļā un pastiprina E| un E2 prostaglandīnu veidošanos. To ietekmē mainās termoregulācijas centra reakcija uz asins temperatūru — normāla temperatūra tiek uztverta kā pazemināta. Rezultātā drudža slimniekam aktivizējas siltuma producēšanas centrs, bet siltuma atdeves centrs tiek kavēts. Temperatūras homeostāze paaugstinās.
Hipotalāma vidējās un mugurējās daļas kodolos notiek signālu pārslēgšanās uz efektoriem. Mugurējās un daļēji arī vidējās hipotalāma daļas kodolu uzbudinājuma rezultātā pastiprinās eferentā impulsācija
1) pa simpātiskās nervu sistēmas adrenerģiskajām šķiedrām (muskulatūrā, kuņģa un zarnu traktā un aknās pastiprinās oksidācijas procesi, sašaurinās perifērie asinsvadi, tiek kavēta sviedru izdale),
2) pa somatiskajām nervu šķiedrām (paaugstinās muskulatūras tonuss, attīstās trīce).
Rezultātā organismā pastiprinās siltuma producēšana un aizture. Ķermeņa temperatūra paaugstinās.
Hipotalāma priekšējās daļas kodolu uzbudinājuma rezultātā pastiprinās eferentā impulsācija
1) pa parasimpātiskajām nervu šķiedrām (paplašinās asinsvadi),
2) pa simpātiskās nervu sistēmas holīnerģiskajām šķiedrām (pastiprinās svīšana),
3) pa somatiskajiem nerviem, kas inervē elpošanas muskulatūru (pieaug elpošanas frekvence).
Rezultātā pastiprinās siltuma atdeve, kas raksturīga drudža temperatūras krituma stadijai.
Eferenlie impulsi no termoregulācijas centra pa galvas smadzeņu stumbru, muguras smadzenēm, simpātiskajiem, parasimpātiskajiem un somatiskajiem nerviem nonāk līdz efektoriem (muskulatūra, aknas, kuņģa un zarnu trakts, virsnieres, asinsvadi, sviedru dziedzeri), kas piedalās siltuma producēšanā un atdošanā.
Endokrīnās sistēmas nozīme. Endokrīnās sistēmas funkcionālais stāvoklis ietekmē vielmaiņas procesus, CNS un maina termoregulācijas centru jutību pret pirogēnajām vielām. Piemēram, vairogdziedzera tiroksīns pastiprina bioloģiskās oksidācijas procesus. Tas arī pieder pie t. s. atvienotājiem — tiroksīns atvieno bioloģisko oksidāciju no oksidatīvās fosforilēšanās, tādējādi, izjaucot veselam organismam raksturigo līdzsvaru starp šiem procesiem. Tiroksīna darbības rezultātā enerģija vairs neuzkrājas ATF veidā, lai tiktu izmantota muskulatūras darbam, sekrēcijai un citiem procesiem, bet gan atbrīvojas kā t. s. primārais siltums. Tāpēc tireotoksikozes slimniekiem pastāvīgi ir nedaudz paaugstināta ķermeņa temperatūra. Sakarā ar termoregu-lācijas centru paaugstinātu jutību pret pirogēnajām vielām šiem slimniekiem drudzis attīstās straujāk, ar lielāku temperatūras pacēlumu. Turpretī slimniekiem ar hipofīzes priekšējās daļas vai vairogdziedzera hipofunkciju (miksedēma) ķermeņa temperatūra drudža laikā paaugstinās mazāk. Uzskata, ka tas ir saistīts ar termoregulācijas centru uzbudināmības pazemināšanos un siltuma producēšanas mehānismu traucējumiem. Ja miksedēmas slimniekam ievada vairogdziedzera hormonus, drudža intensitāte pieaug.
Glikokortikoīdi kavē drudža attīstību, domājams, savas pretiekaisuma darbības dēļ. Feohromocitomas slimniekiem pastiprināti tiek producēts adrenalīns un tā iedarbības rezultātā muskulatūrā un aknās aktivējas bioloģiskās oksidācijas procesi. Vienlaikus sašaurinās perifērie asinsvadi un samazinās siltuma atdeve. Uzskata, ka kateholamīni darbojas arī uz hipotalāma mugurējo daļu un izraisa ķermeņa temperatūras paaugstināšanos.
Endogēnās pirogēnās vielas veidojas ari sievietes dzimumhormonu ietekmē.
Sarežģītās termoregulācijas sistēmas pamatfunkcija ir organisma temperatūras homeostāzes nodrošināšana. Drudža slimniekam pirogēno vielu ietekmē organisma temperatūra paaugstinās. Termoregulācijas centri aktivē siltuma produkcijas palielināšanos un atdeves samazināšanos efektorajās sistēmās. Pēc tam, kad ķermeņa temperatūra sasniedz jaunu, augstāku līmeni, siltuma producēšana un atdošana atkal līdzsvarojas. Pēc pirogēno vielu darbības izbeigšanās organisma temperatūra pakāpeniski normalizējas.
Drudža slimnieka ķermeņa temperatūras paaugstināšanās mehānisma vadošie locekli shematiski attēloti 59. attēlā.
Jāpiebilst, ka dažu infekcijas slimību gadījumā iespējams arī citāds mehānisms. Piemēram, stafilokoku toksīns, līdzīgi tiroksīnam, atvieno oksidatīvo fosforilēšanos no bioloģiskās oksidācijas, un rezultātā rodas brīvais (primārais) siltums.

Drudzis un drudzim līdzīgas reakcijas

Drudzi izraisa jebkura infekcioza vai neinfekcioza pirogēna viela. Ja ķermeņa temperatūras paaugstināšanos izraisa nevis pirogēnas vielas, bet gan citi eksogēni vai endogēni faktori, pareizi būtu runāt par drudzim līdzīgām reakcijām.
Infekciozo drudzi izraisa eksogēnās pirogēnās vielas, kas atrodas baktērijās, vīrusos un sēnēs, šo infekcijas ierosinātāju dzīvības un bojāejas produkti, kā arī infekcijas gaitā atbrīvojušās endogēnās pirogēnās vielas. Taču eksogēni un endogēni faktori (operācija, trauma, asinsizplūdums, autohemoterapija, infarkts, alerģisks audu bojājums, audzējs) var izraisīt arī aseptisku audu bojājumu. Ķermeņa temperatūra var paaugstināties, piemēram, pēc apdeguma vai svešu olbaltumvielu parenterālas ievadīšanas (parenterālā barošana). Agrāk šādos gadījumos runāja par neinfekciozo drudzi, bet šis nosaukums nav precīzs. Par drudzi var saukt tikai to temperatūras paaugstināšanos, ko izraisa pirogēnās vielas. Piemēram, pēc hipertoniskā nātrija hlorīda šķīduma ievadīšanas attīstās t. s. sāls drudzis. Par tā iemeslu uzskata asins šūnu un organisma audu bojājumu, kura rezultātā rodas endogēnās pirogēnās vielas un tiek kairināti nervu receptori.
Ķermeņa temperatūras paaugstināšanos vēl izraisa neirogēnie faktori (sāpes, psihoemocionāla spriedze, psihiskas slimības), hormonālie faktori (adrenalīna pārprodukcija feohromocitomas slimniekiem, tiroksīna pārprodukcija tireotoksikozes slimniekiem), farmakoterapeitiskie līdzekji (fenamīns, strihnīns) un citi faktori. Ķermeņa temperatūra paaugstinās arī pēc intravenozas eļļas emulsiju ievadīšanas: organisms taukus viegli izmanto un rezultātā aktivējas oksidācijas procesi. Temperatūra paaugstinās fiziskas slodzes un menstruāciju laikā, kā arī, ja mehāniski, elektriski un citi faktori tieši iedarbojas uz CNS.
Neinfekciozie faktori atšķirībā no pirogēnajam vielām parasti neizraisa visu drudzim raksturīgo termoregulācijas pārskaņošanos, bet ietekmē termoregulācijas aparāta atsevišķus locekļus: smadzeņu garozu, simpātisko nervu sistēmu, muskulatūras tonusu, audu vielmaiņu. Centrāla, perifēra vai jaukta mehānisma temperatūras paaugstināšanās šajos gadījumos ir tikai blakusparādība, nevis termoregulatorisko pārmaiņu simptoms. Organisma temperatūras homeostāzes līmenis (tāda ķermeņa temperatūra, kad netiek ievērojami aktivēta ne siltuma producēšana, ne atdeve) drudzim līdzīgo reakciju gadījumos parasti nemainās, tāpēc šī drudža ierosinātājus neuzskata par īstām pirogēnām vielām.

Drudzis. Drudža etioloģija

Drudzis (febris) ir cilvēka un augstāko dzīvnieku organisma tipveidīgs patoloģisks process, ko izraisa infekciozas vai neinfekciozas pirogēnas vielas. Drudzis izpaužas ar ķermeņa temperatūras paaugstināšanos un uzskatāms par organisma piemērošanās un aizsardzības reakciju.
Terminam «febris» ir divas nozīmes: fervour — karstums un februa — attīrīšanas līdzeklis. Senajā medicīnā par drudzi sauca dažādas slimības, kurām bija raksturīga paaugstināta ķermeņa temperatūra; vēlāk drudzi sāka uzskatīt par dažādu slimību simptomu.
Filoģenēzē drudzis ir attīstījies vēlāk nekā iekaisums. Drudzis rodas tikai tiem siltasiņu organismiem, kuriem ir augsti attīstīta centrālā nervu sistēma un kuriem ir izveidojušies termoregulācija (cilvēks, pērtiķi, suņi, truši u. c.).
Drudža reakcija indivīda ontoģenēze mainās. Jaundzimušā (pat priekšlaikus dzimušā) organismā darbojas visi pieaugušam cilvēkam raksturīgie termoregulācijas mehānismi un papildus vēl īpašs siltuma producēšanas mehānisms — termoģenēze brūnajos taukaudos (padušu un cirkšņu apvidū, ap sirdi un nierēm). Šo taukaudu šūnās ir ļoti daudz mitohondriju, un tajās notiek ]oti aktīva lipolīze, ko aktivē kateholamīni. Bērnam augot, brūno taukaudu vietā stājas baltie taukaudi, kuru nozīme termoģenēzē ir daudz mazāka. Pēc gada vecuma bērniem drudzis attīstās tāpat kā pieaugušiem cilvēkiem.
Bērna organisma termoregulācijas īpatnība ir tā, ka viņa ķermeņa virsmas attiecība pret ķermeņa masu ir lielāka nekā pieaugušajam, bet siltuma izolācijas slānis — plānāks. Tāpēc bērns (sevišķi jaundzimušais) atdod vairāk siltuma nekā pieaudzis cilvēks. Arī siltuma producēšana bērna organismā ir izteiktāka. Bērns ir termolabilāks par pieaugušo — bērns vieglāk pārkarst un atdziest. Drudzis viņam nereti norit atipiski, un dažu stundu laikā ķermeņa temperatūra var lēcienveidīgi mainīties.

Drudža etioloģija

Drudzi izraisa pirogēnās vielas — lielmolekulāri savienojumi, kas vai nu nonāk organismā no apkārtējās vides, vai arī veidojas pašā organismā un kas spēj paaugstināt tā temperatūru. Izšķir eksogēnas un endogēnas pirogēnās vielas.
Eksogēnās pirogēnās vielas atrodas infekcijas izraisītājos vai to vielmaiņas produktos. Pirogēnā aktivitāte piemīt gandrīz visām patogēnajām baktērijām, daudziem vīrusiem un sēnītēm.
Pēc speciālas ķīmiskas apstrādes no dažādu baktēriju šūnu membrānām ir iegūtas daudzas maztoksiskas pirogēnās vielas: no Escherichia typhi abdominalis un Pseudotnonci aeruginosa — pirogenāls, no Salmonella abortus equi — pireksāls, no Pseudomona aeruginosa — piromēns u. c.
Ķīmiskās uzbūves ziņā eksogēnās pirogēnās vielas ir polisaharīdi vai liposaharīdi, kas satur lipoīdu A. Attīrītās pirogēnās vielas ir termostabilas, nav toksiskas, un to antigēnās īpašības ir vāji izteiktas. Uzskata, ka lipopolisaharīdu pirogēnās un toksiskās īpašības determinē dažādi ķīmiski grupējumi.
Eksogēno pirogēno vielu darbības rezultātā organismā veidojas endogēnās pirogēnās vielas. Eksperimentā konstatēts, ka asinis, kas ņemtas no truša ar dažādiem laika intervāliem pēc eksogēnas pirogēnās vielas ievadīšanas, izraisa temperatūras paaugstināšanos citam trusim tikai pēc 1—2 stundām, resp., tad, kad asinīs izdalījušās endogēnās pirogēnās vielas.
Daudzu vīrusu, kā arī riketsiju un spirohotu izraisīto slimību gadījumos ķermeņa temperatūra bieži ir paaugstināta, tomēr šajos ierosinātājos pirogēnās vielas pietiekamā daudzumā nav atrastas. Iespējams, ka šie ierosinātāji nevis izraisa drudzi, bet tikai inducē endogēno pirogēnu veidošanos. Pie eksogēnajām pirogēnajām vielām pieder arī mikrobu izcelsmes šķīstošie antigēni, kuru pirogēnā aktivitāte izpaužas sensibilizētā organismā.
Pēc baktēriju endotoksīnu (difterijas nūjiņas, A grupas streptokoka toksīna) iedarbības drudzis rodas pēc samērā ilga latentā perioda (3—6 stundām), tāpēc uzskata, ka drudža tiešais iemesls ir endogēno pirogēno vielu — šūnu bojājuma produktu — rašanās eksotoksīnu ietekmē. Jāpiezīmē, ka baktēriju un toksīnu pirogēnās īpašības tieši neatbilst to patogēnajām un toksiskajām īpašībām. Piemēram, holeras slimniekam intoksikācija var būt smaga, bet ķermeņa temperatūra — tikai nedaudz paaugstināta.
Endogēnās pirogēnās vielas: Homoiotermisko organismu šūnās un audos nav gatavu pirogēno vielu. Darbojoties mehāniskiem, fizikāliem, ķīmiskiem vai bioloģiskiem faktoriem, veidojas infekciozs vai aseptisks audu bojājums un bojātajās šūnās rodas pirogēnās vielas, kas nonāk eksudātā un citos organisma šķidrumos.
Endogēnās pirogēnās vielas rodas neitrofilajos leikocītos un asins un audu makrofāgos. Šīs vielas veidojas tikai dzīvotspējīgās šūnās, un to producēšana galvenokārt ir saistīta ar anaerobo glikolīzi. Konstatēts, ka baktēriju pirogēnās vielas aktivē granulocītus, un tie izdala t. s. leikocītu pirogēnu. Tā ir termolabila, ar tripsīnu inaktivējama viela, kuras molekulmasa ir 14 000—50 000.
Leikocītu pirogēns dažu minūšu laikā pēc injekcijas rada drudzi. Viela izraisa cAMF un PGE daudzuma palielināšanos likvorā un hipotalāmā. Olbaltumvielu sintēzes bloķētāji leikocītu pirogēna sintēzi kavē.
Cilvēka leikocīti endogēnās pirogēnās vielas veido arī sieviešu dzimumhormonu, arī etioholanolona un progesterona ietekmē. Ar to ir izskaidrojama sievietes ķermeņa temperatūras paaugstināšanās par 0,4—1.0°C menstruālā cikla laikā. Asins leikocītu un audu makrofāgu endogēno pirogēno vielu sintēzi ierosina arī antigēna un antivielu komplekss. Tāpēc drudzis pievienojas infekciozu un arī neinfekciozo antigēnu izraisītiem imunoloģiskiem procesiem. Sensibilizācijas dēl infekcijas slimību gadījumā drudzis ir stiprāks, ja ir atkārtots kontakts ar infekcijas izraisītāju. Ķermeņa temperatūra var paaugstināties kā agrīnā, tā arī vēlīnā tipa alerģisko reakciju gadījumā.
Nokļuvušas asinīs, endogēnās pirogēnās vielas ātri nonāk hipotalāma priekšējās daļās preoptiskajā rajonā un izraisa pārmaiņas termoregulācijas centra funkcionālajā stāvoklī.
Ja baktēriju pirogēni nonāk organismā atkārtoti, pret tiem attīstās tolerance (nejutība). Par tās iemesliem uzskata fagocītu skaitlisko pieaugumu, kā arī to pastiprināto spēju uztvert un iznīcināt endotoksīnus. Turpretī pret endogēnajiem pirogēniem tolerance neveidojas; šīs vielas izraisa drudzi pat tad, ja organisms ir tolerants pret eksogēnajiem pirogēniem. Endogēno pirogēnu darbības latentais periods ir ievērojami īsāks nekā eksogēno pirogēnu darbības latentais periods.
Ja fagocītu sistēma ir bloķēta, piemēram, agranulocitozes slimniekiem, pirogēno vielu devas, kas normā izraisa drudzi, to izraisīt vairs nespēj.

Termoregulācijas patoloģiskā fizioloģija

Par termoregulāciju sauc procesu, kas organismā uztur pastāvīgu temperatūru neatkarīgi no apkārtējās vides temperatūras svārstībām.
Visus organismus iedala poikilotermiskajos un homoiotermiskajos. Poikilotermiskajiem dzīvniekiem vielmaiņas procesu intensitāte un ķermeņa temperatūra ir atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Ja vardei ievada patogēnus mikroorganismus, tās ķermeņa temperatūra nepaaugstinās un drudzis nerodas, tomēr 02 patēriņš un siltuma producēšana palielinās.
Augstākajiem — homoiotermiskajiem — dzīvniekiem (suņi, truši) un cilvēkam starp siltuma producēšanu un atdošanu pastāv līdzsvars, tātad ķermeņa temperatūra tiek uzturēta pastāvīgā līmenī (36,5—37,0°C). Cilvēka termoregulācijas mehānismi ir loti jutīgi — centri spēj reaģēt pat uz 0,01 °C svārstībām. Taču termoregulācijas sistēmas darbojas noteiktās robežās — ārpus tām cilvēks var nosalt vai pārkarst.

Ķermeņa temperatūru uztur ķīmiskā un fizikālā termoregulācija. Filoģenētiski senākā un līdz ar to stabilākā ir ķīmiskā termoregulācija — siltuma producēšanas regulācija. Cilvēka organismā siltumu galvenokārt producē muskulatūra, aknas un kuņģa un zarnu trakts — asins temperatūra šo orgānu vēnās ievērojami pārsniedz asins temperatūru artērijās.
Šūnās noris nefosforilējošā un fosforilējošā oksidācija. Fosforilējošās oksidācijas rezultātā rodas makroerģiskie savienojumi (ATF). 90% ATF veidojas oksidatīvās fosforilēšanās procesos, bet 10% — glikolīzes procesos. Makroerģisko savienojumu enerģiju organisms izmanto olbaltumvielu un citu savienojumu sintēzei, osmotiskajiem procesiem, mehāniskajam darbam. Sairstot makroerģiskiem savienojumiem, izdalās t. s. sekundārais siltums. Primārais siltums tiek izdalīts apkārtējā vidē, lai uzturētu organisma temperatūras homeostāzi.
Fizikālās termoregulācijas process regulē siltuma atdošanu. Siltuma atdošana notiek siltuma izstarošanas un vadīšanas ceļā, kā arī, izgarojot sviedriem. Svīšanai ir svarīga nozīme tajos gadījumos, kad pieaug apkārtējās vides temperatūra. Turklāt noris arī t. s. nemanāmā svīšana (perspiratio insensibilis) —ūdens tvaiku izgarošana caur plaušām un no ādas virsmas arī tad, kad mums šķiet, ka mēs nesvīstam. Siltuma izstarošana un vadīšana noris tad, ja apkārtējās vides temperatūra ir zemākā nekā ķermeņa temperatūra. Ja ķermeņa un apkārtējās vides temperatūra ir vienāda, siltuma izstarošana un vadīšana izbeidzas.
Bez pašregulācijas sistēmu darbības, piemēram, asinsvadu paplašināšanās, svīšanas, siltuma producēšanas samazināšanās karstumā, cilvēks ķermeņa temperatūru regulē arī apzināti, t. i., ar apģērbu, telpu temperatūru, peldēm utt.
Daudzveidīgie termoregulācijas mehānismi (58. att.) organisma iekšienē uztur pastāvīgu temperatūru. Turpretim organisma virsējo slāņu (ādas, skeleta muskulatūras) temperatūra atkarībā no apkārtējās vides temperatūras var mainīties plašā diapazonā.
Apkārtējās vides temperatūrai samazinoties, pieaug organisma metaboliskā aktivitāte (nekontrakciju termoģenēze). Ja ar šo mehānismu ir par maz, sākas skeleta muskulatūras kontrakcijas un drebuļi (kontrakciju termoģenēze).
Cilvēka ķermenim ir noteikta temperatūras topogrāfija — atšķiras gan dažādu ķermeņa daļu ādas temperatūra, gan dažādu iekšējo orgānu temperatūra. Ādas temperatūras topogrāfiskās pārmaiņas izmanto vairāku slimību diagnostikā.
Kuņģa un zarnu trakta temperatūra paaugstinās virzienā no mutes uz tievo zarnu, bet zarnu trakta distālajā daļā atkal samazinās.
Lai spriestu par ķermeņa iekšējās vides temperatūru, klīnikā visbiežāk mēra paduses, mutes dobuma un rektālo temperatūru.
Dažādu apkārtējās vides un organisma iekšējās vides faktoru ietekmē ķermeņa temperatūra var gan paaugstināties, gan arī pazemināties. Temperatūras paaugstināšanās izpausmes var būt 1) drudzis, 2) pārkaršana jeb hipertermija. 

Iekaisuma terapijas principi

Tā kā iekaisumam un nereti arī ar to saistītajam drudzim ir aizsardzības raksturs, ne vienmēr pret tiem ir jācīnās. Dažkārt šie tipveida patoloģiskie procesi izolē patogēno aģentu, dažkārt — labvēlīgi ietekmē dažu hronisku slimību gaitu. Tomēr daudzu akūtu iekaisuma slimību gadījumos (furunkuloze, tromboflebīts, akūts apendicīts, akūts pankreatits u. c.), lai neizveidotos organismam bīstamas komplikācijas, pret iekaisumu ir jācīnās.
Iekaisuma terapija ir etioloģiska un patoģenētiska. Etioloģiskās terapijas mērķis ir iekaisuma bioloģiskā ierosinātāja likvidēšana (antibiotikas, prettuberkulozes preparāti, ārstnieciskie serumi utt.) vai alergēna darbības nomākšana.
Patoģenētiskās ārstēšanas uzdevums ir kavēt vai pilnīgi bloķēt kādu no iekaisuma patoģenēzes posmiem. Piemēram, pretiekaisuma līdzekļi (salicilāti, glikokortikoīdi) stabilizē lizosomu membrānu, samazina enzimu (transamināžu, dehidrogenāžu, esterāžu, proteāžu) aktivitāti un līdz ar to samazina bioloģiski aktīvo vielu veidošanos. Indometacīns kavē prostaglandīnu sintēzi. Iekaisuma tūskas mazināšanai lieto hiperosmolārus šķīdumus (kā vietēji, tā arī intravenozi).

Glikokortikoīdi kavē fagocitozi, šūnu proliferāciju un imunoloģiskos procesus. Rezultātā iekaisuma norise pavājinās, kļūst gļēva. Šos preparātus plaši lieto alerģiskā iekaisuma ārstēšanā.
Lai radītu maksimāli labvēlīgus apstākļus iekaisuma kā organisma aizsargprocesa attīstībai, iekaisušajiem audiem nepieciešams miers. Akūta iekaisuma gadījumā mehāniskās kustības var traucēt iekaisuma norobežošanos un veicināt infekcijas izplatību.
Zināma nozīme iekaisuma ārstēšanā ir dažādām siltumprocedūrām; tās uzlabo asinsriti un limfasriti iekaisušajos audos un stimulē eksudāciju, tādējādi pastiprinot un paātrinot iekaisuma procesus. Aukstums šo procesu intensitāti kavē.
Ķirurģisko ārstēšanas metožu pamatuzdevums ir ekstirpēt iekšējos norobežotos infekciozos iekaisuma perēkļus (flegmonozu aklās zarnas piedēkli, žultspūsli), ka arī atvērt un drenēt strutu dobumu (abscesu, flegmonu).
Mūsdienu medicīnā, arī iekaisuma terapijā, ar panākumiem izmanto kalikreīna un kalikreīna inhibitoru preparātus.
Proteāžu inhibitori, kuriem ir plašs darbības spektrs, piedalās kinīnu un fibrinolītiskās sistēmas darbības regulācijā. Dažādu slimību, arī pankreatīta, gadījumos šie inhibitori izpilda aizsargfunkciju. Tie kavē kalikreīna veidošanos un iekaisuma progresēšanu. Daudz kalikreīna inhibitoru ir liellopu aknās, siekalu dziedzeros, aizkuņģa dziedzerī. Inhibitoru preparātus (trasilolu, calolu, kontrikālu) izmanto akūta pankreatīta ārstēšanā.
Kalikreīna preparāti (padutīns, depokalikreīns, dilmināls D, angiotrofīns) paplašina asinsvadus, un tiem ir liela nozīme obliterējošā endarterīta terapijā.
Saistaudu proliferācijas periodā, lai cīnītos pret rētošanās negatīvajām sekām, īpaši pret kontraktūrām, jāizdara kustības pakāpeniski, palielinot to amplitūdu līdz pat maksimālai. Pie aktīviem pasākumiem pret rētu savilkumiem pieder ārstnieciskā fizkultūra, bet pie pasīviem, piemēram, barības vada bužēšana (rētaudu veidošanās periodā pēc apdeguma).

Iekaisuma bioloģiskā nozīme organismā

Jau I. Mečņikovs pierādīja, ka iekaisums, evolūcijas gaitā kļūdams arvien sarežģītāks, visiem organismiem ir viens no nespecifiskās aizsardzības mehānismiem pret patogēnā aģenta darbību. Arī mūsdienās iekaisumu uzskata par tipveida patoloģisku procesu, kurā nesaraujamā vienībā un ari savstarpējā cīņā ir saistīti bojājuma un aizsardzības komponenti. Organismam kaitīgi procesi ir alterācija un intoksikācija. Iekaisušā orgāna (audu) funkcijas tiek traucētas. Piemēram, locītavas iekaisuma gadījumā kustības tajā ir sāpīgas un ierobežotas vai pat nav iespējamas.
Iekaisums kā organisma aizsargreakcija izpaužas ļoti daudzveidīgi. Jau alterācijas laikā izdalās bioloģiski aktīvas vielas, kas piedalās asinsvadu reakcijās un proliferācijas procesos. Asinsvadu spazmas dēļ tiek kavēta infekciozā aģenta tālāka izplatīšanās organismā. Venozās hiperēmijas apstākļos samazinās asins un limfas plūsma, tāpēc toksiskās un pirogēnās vielas tiek ilgāk aizturētas iekaisuma perēklī.

Būtiska aizsargnozīme ir arī iekaisuma eksudātam. Skābās vides dēļ eksudāts ir baktericīds. Tā olbaltumvielas saista baktēriju toksīnus. Bez tam eksudāts tos atšķaida un enzimātiski šķeļ, tādējādi aizkavējot toksīnu uzsūkšanos un tālāku izplatību organismā. Ar eksudāta palīdzību līdz specifiskajiem antigēniem iekaisuma perēklī tiek nogādātas antivielas.
Sevišķi liela aizsargnozīme ir saistaudu šūnu fagocitārai un proliferatīvai funkcijai. Proliferācijas procesos izveidojušies granulācijas audi un saistaudu barjera norobežo iekaisumu no apkārtējiem audiem. Minēto aizsargmehānismu dēļ eksperimentālajam dzīvniekam iekaisuma perēklī var ievadīt toksīnus, taču izteikta organisma reakcija nerodas. Turpretim veselos audos šietoksīni izraisa ievērojamu reakciju vai pat dzīvnieka bojāeju.
Tāpat kā citu organisma tipveida patoloģisko procesu, arī iekaisuma aizsargfunkcija nav neierobežota. Ja kaitīgā aģenta darbība ir stipri izteikta, aizsargreakcijas var kļūt patoloģiskas, organismam kaitīgas. Piemēram, par pozitīvu aizsargreakciju nevar atzīt izteiktu furunkulozi, difūzu strutainu peritonītu, septisku stāvokli u. tml.
Spēja ar iekaisumu atbildēt uz patogēno aģentu darbību ir organismam ļoti svarīgs tipveida patoloģisks process, kura traucējumiem var būt bīstamas sekas. Šo traucējumu iemesls var būt neitrofilo leikocītu skaita samazināšanās (neitropēnija), kā arī to funkcionālās aktivitātes traucējumi. Savukārt izteiktas neitropēnijas biežākie cēloņi ir medikamentoza agranulocitoze un leikoze. Retāk ir sastopama t. s. cikliskā (periodiskā) neitropēnija, kad neitrofilo leikocītu skaita ievērojamu samazināšanos novēro katru 21. dienu. Šī neitropēnija mēdz būt ādas infekcijas slimību, otītu un artrītu slimniekiem. Leikocītu funkciju traucējumi var izpausties ar hemotakses, emigrācijas un fagocitozes novirzēm. Piemēram, cukura diabēta, parodontozes, kortikosteroīdu terapijas un citos gadījumos sastopami hemotakses un leikocītu emigrācijas traucējumi. Medikamentozās terapijas (kortikosteroīdi, narkotikas) un sirpjveida eritrocītu anēmijas gadījumos rodas fagocitozes traucējumi.
Aprakstīti ari daudzi pārmantoti fagocitārās sistēmas defekti. Vieni defekti izpaužas kā fagocītu baktericīdās darbības traucējumi, citi — kā fagocītu kustīguma traucējumi. Pie pirmās grupas pieder bērnu hroniskā granulomatoze, kuras pamatā ir no NADH2 atkarīgās oksidāzes aktivitātes samazināšanās. Rezultātā šūnā neveidojas H202 un netiek bojāta fagocitējamā objekta membrāna. Fagocitozes process nenoris līdz galam, un no histiocītiem veidojas granulomas (visbiežāk plaušās). Granulomas destruējas, leikocīti un mikroorganismi atstāj iekaisuma perēkļus, un attīstās sepse. Pie otrās pārmantoto defektu grupas pieder Cediaka—Higasi (Chediak—Higashi) sindroms. Tā pazīmes ir leikocītu anomālijas un ādas pigmentācijas traucējumi, tendence uz recidivējošām, strutainām infekcijām, anēmiju, leikocitopēniju, trombocitopēniju utt.
Fagocitozes traucējumu dēļ iekaisums attīstās nepilnvērtīgi. Organisma pretestības spējas pret infekciju samazinās, slimnieka stāvoklis pasliktinās. Piemēram, organisma pazeminātas reaktivitātes gadījumā pneimonijas slimnieku mirstība ir daudz lielāka.