Tā kā iekaisumam un nereti arī ar to saistītajam drudzim ir aizsardzības raksturs, ne vienmēr pret tiem ir jācīnās. Dažkārt šie tipveida patoloģiskie procesi izolē patogēno aģentu, dažkārt — labvēlīgi ietekmē dažu hronisku slimību gaitu. Tomēr daudzu akūtu iekaisuma slimību gadījumos (furunkuloze, tromboflebīts, akūts apendicīts, akūts pankreatits u. c.), lai neizveidotos organismam bīstamas komplikācijas, pret iekaisumu ir jācīnās.
Iekaisuma terapija ir etioloģiska un patoģenētiska. Etioloģiskās terapijas mērķis ir iekaisuma bioloģiskā ierosinātāja likvidēšana (antibiotikas, prettuberkulozes preparāti, ārstnieciskie serumi utt.) vai alergēna darbības nomākšana.
Patoģenētiskās ārstēšanas uzdevums ir kavēt vai pilnīgi bloķēt kādu no iekaisuma patoģenēzes posmiem. Piemēram, pretiekaisuma līdzekļi (salicilāti, glikokortikoīdi) stabilizē lizosomu membrānu, samazina enzimu (transamināžu, dehidrogenāžu, esterāžu, proteāžu) aktivitāti un līdz ar to samazina bioloģiski aktīvo vielu veidošanos. Indometacīns kavē prostaglandīnu sintēzi. Iekaisuma tūskas mazināšanai lieto hiperosmolārus šķīdumus (kā vietēji, tā arī intravenozi).
Glikokortikoīdi kavē fagocitozi, šūnu proliferāciju un imunoloģiskos procesus. Rezultātā iekaisuma norise pavājinās, kļūst gļēva. Šos preparātus plaši lieto alerģiskā iekaisuma ārstēšanā.
Lai radītu maksimāli labvēlīgus apstākļus iekaisuma kā organisma aizsargprocesa attīstībai, iekaisušajiem audiem nepieciešams miers. Akūta iekaisuma gadījumā mehāniskās kustības var traucēt iekaisuma norobežošanos un veicināt infekcijas izplatību.
Zināma nozīme iekaisuma ārstēšanā ir dažādām siltumprocedūrām; tās uzlabo asinsriti un limfasriti iekaisušajos audos un stimulē eksudāciju, tādējādi pastiprinot un paātrinot iekaisuma procesus. Aukstums šo procesu intensitāti kavē.
Ķirurģisko ārstēšanas metožu pamatuzdevums ir ekstirpēt iekšējos norobežotos infekciozos iekaisuma perēkļus (flegmonozu aklās zarnas piedēkli, žultspūsli), ka arī atvērt un drenēt strutu dobumu (abscesu, flegmonu).
Mūsdienu medicīnā, arī iekaisuma terapijā, ar panākumiem izmanto kalikreīna un kalikreīna inhibitoru preparātus.
Proteāžu inhibitori, kuriem ir plašs darbības spektrs, piedalās kinīnu un fibrinolītiskās sistēmas darbības regulācijā. Dažādu slimību, arī pankreatīta, gadījumos šie inhibitori izpilda aizsargfunkciju. Tie kavē kalikreīna veidošanos un iekaisuma progresēšanu. Daudz kalikreīna inhibitoru ir liellopu aknās, siekalu dziedzeros, aizkuņģa dziedzerī. Inhibitoru preparātus (trasilolu, calolu, kontrikālu) izmanto akūta pankreatīta ārstēšanā.
Kalikreīna preparāti (padutīns, depokalikreīns, dilmināls D, angiotrofīns) paplašina asinsvadus, un tiem ir liela nozīme obliterējošā endarterīta terapijā.
Saistaudu proliferācijas periodā, lai cīnītos pret rētošanās negatīvajām sekām, īpaši pret kontraktūrām, jāizdara kustības pakāpeniski, palielinot to amplitūdu līdz pat maksimālai. Pie aktīviem pasākumiem pret rētu savilkumiem pieder ārstnieciskā fizkultūra, bet pie pasīviem, piemēram, barības vada bužēšana (rētaudu veidošanās periodā pēc apdeguma).
Iekaisuma terapija ir etioloģiska un patoģenētiska. Etioloģiskās terapijas mērķis ir iekaisuma bioloģiskā ierosinātāja likvidēšana (antibiotikas, prettuberkulozes preparāti, ārstnieciskie serumi utt.) vai alergēna darbības nomākšana.
Patoģenētiskās ārstēšanas uzdevums ir kavēt vai pilnīgi bloķēt kādu no iekaisuma patoģenēzes posmiem. Piemēram, pretiekaisuma līdzekļi (salicilāti, glikokortikoīdi) stabilizē lizosomu membrānu, samazina enzimu (transamināžu, dehidrogenāžu, esterāžu, proteāžu) aktivitāti un līdz ar to samazina bioloģiski aktīvo vielu veidošanos. Indometacīns kavē prostaglandīnu sintēzi. Iekaisuma tūskas mazināšanai lieto hiperosmolārus šķīdumus (kā vietēji, tā arī intravenozi).
Glikokortikoīdi kavē fagocitozi, šūnu proliferāciju un imunoloģiskos procesus. Rezultātā iekaisuma norise pavājinās, kļūst gļēva. Šos preparātus plaši lieto alerģiskā iekaisuma ārstēšanā.
Lai radītu maksimāli labvēlīgus apstākļus iekaisuma kā organisma aizsargprocesa attīstībai, iekaisušajiem audiem nepieciešams miers. Akūta iekaisuma gadījumā mehāniskās kustības var traucēt iekaisuma norobežošanos un veicināt infekcijas izplatību.
Zināma nozīme iekaisuma ārstēšanā ir dažādām siltumprocedūrām; tās uzlabo asinsriti un limfasriti iekaisušajos audos un stimulē eksudāciju, tādējādi pastiprinot un paātrinot iekaisuma procesus. Aukstums šo procesu intensitāti kavē.
Ķirurģisko ārstēšanas metožu pamatuzdevums ir ekstirpēt iekšējos norobežotos infekciozos iekaisuma perēkļus (flegmonozu aklās zarnas piedēkli, žultspūsli), ka arī atvērt un drenēt strutu dobumu (abscesu, flegmonu).
Mūsdienu medicīnā, arī iekaisuma terapijā, ar panākumiem izmanto kalikreīna un kalikreīna inhibitoru preparātus.
Proteāžu inhibitori, kuriem ir plašs darbības spektrs, piedalās kinīnu un fibrinolītiskās sistēmas darbības regulācijā. Dažādu slimību, arī pankreatīta, gadījumos šie inhibitori izpilda aizsargfunkciju. Tie kavē kalikreīna veidošanos un iekaisuma progresēšanu. Daudz kalikreīna inhibitoru ir liellopu aknās, siekalu dziedzeros, aizkuņģa dziedzerī. Inhibitoru preparātus (trasilolu, calolu, kontrikālu) izmanto akūta pankreatīta ārstēšanā.
Kalikreīna preparāti (padutīns, depokalikreīns, dilmināls D, angiotrofīns) paplašina asinsvadus, un tiem ir liela nozīme obliterējošā endarterīta terapijā.
Saistaudu proliferācijas periodā, lai cīnītos pret rētošanās negatīvajām sekām, īpaši pret kontraktūrām, jāizdara kustības pakāpeniski, palielinot to amplitūdu līdz pat maksimālai. Pie aktīviem pasākumiem pret rētu savilkumiem pieder ārstnieciskā fizkultūra, bet pie pasīviem, piemēram, barības vada bužēšana (rētaudu veidošanās periodā pēc apdeguma).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru