Par termoregulāciju sauc procesu, kas organismā uztur pastāvīgu temperatūru neatkarīgi no apkārtējās vides temperatūras svārstībām.
Visus organismus iedala poikilotermiskajos un homoiotermiskajos. Poikilotermiskajiem dzīvniekiem vielmaiņas procesu intensitāte un ķermeņa temperatūra ir atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Ja vardei ievada patogēnus mikroorganismus, tās ķermeņa temperatūra nepaaugstinās un drudzis nerodas, tomēr 02 patēriņš un siltuma producēšana palielinās.
Augstākajiem — homoiotermiskajiem — dzīvniekiem (suņi, truši) un cilvēkam starp siltuma producēšanu un atdošanu pastāv līdzsvars, tātad ķermeņa temperatūra tiek uzturēta pastāvīgā līmenī (36,5—37,0°C). Cilvēka termoregulācijas mehānismi ir loti jutīgi — centri spēj reaģēt pat uz 0,01 °C svārstībām. Taču termoregulācijas sistēmas darbojas noteiktās robežās — ārpus tām cilvēks var nosalt vai pārkarst.
Ķermeņa temperatūru uztur ķīmiskā un fizikālā termoregulācija. Filoģenētiski senākā un līdz ar to stabilākā ir ķīmiskā termoregulācija — siltuma producēšanas regulācija. Cilvēka organismā siltumu galvenokārt producē muskulatūra, aknas un kuņģa un zarnu trakts — asins temperatūra šo orgānu vēnās ievērojami pārsniedz asins temperatūru artērijās.
Šūnās noris nefosforilējošā un fosforilējošā oksidācija. Fosforilējošās oksidācijas rezultātā rodas makroerģiskie savienojumi (ATF). 90% ATF veidojas oksidatīvās fosforilēšanās procesos, bet 10% — glikolīzes procesos. Makroerģisko savienojumu enerģiju organisms izmanto olbaltumvielu un citu savienojumu sintēzei, osmotiskajiem procesiem, mehāniskajam darbam. Sairstot makroerģiskiem savienojumiem, izdalās t. s. sekundārais siltums. Primārais siltums tiek izdalīts apkārtējā vidē, lai uzturētu organisma temperatūras homeostāzi.
Fizikālās termoregulācijas process regulē siltuma atdošanu. Siltuma atdošana notiek siltuma izstarošanas un vadīšanas ceļā, kā arī, izgarojot sviedriem. Svīšanai ir svarīga nozīme tajos gadījumos, kad pieaug apkārtējās vides temperatūra. Turklāt noris arī t. s. nemanāmā svīšana (perspiratio insensibilis) —ūdens tvaiku izgarošana caur plaušām un no ādas virsmas arī tad, kad mums šķiet, ka mēs nesvīstam. Siltuma izstarošana un vadīšana noris tad, ja apkārtējās vides temperatūra ir zemākā nekā ķermeņa temperatūra. Ja ķermeņa un apkārtējās vides temperatūra ir vienāda, siltuma izstarošana un vadīšana izbeidzas.
Bez pašregulācijas sistēmu darbības, piemēram, asinsvadu paplašināšanās, svīšanas, siltuma producēšanas samazināšanās karstumā, cilvēks ķermeņa temperatūru regulē arī apzināti, t. i., ar apģērbu, telpu temperatūru, peldēm utt.
Daudzveidīgie termoregulācijas mehānismi (58. att.) organisma iekšienē uztur pastāvīgu temperatūru. Turpretim organisma virsējo slāņu (ādas, skeleta muskulatūras) temperatūra atkarībā no apkārtējās vides temperatūras var mainīties plašā diapazonā.
Apkārtējās vides temperatūrai samazinoties, pieaug organisma metaboliskā aktivitāte (nekontrakciju termoģenēze). Ja ar šo mehānismu ir par maz, sākas skeleta muskulatūras kontrakcijas un drebuļi (kontrakciju termoģenēze).
Cilvēka ķermenim ir noteikta temperatūras topogrāfija — atšķiras gan dažādu ķermeņa daļu ādas temperatūra, gan dažādu iekšējo orgānu temperatūra. Ādas temperatūras topogrāfiskās pārmaiņas izmanto vairāku slimību diagnostikā.
Kuņģa un zarnu trakta temperatūra paaugstinās virzienā no mutes uz tievo zarnu, bet zarnu trakta distālajā daļā atkal samazinās.
Lai spriestu par ķermeņa iekšējās vides temperatūru, klīnikā visbiežāk mēra paduses, mutes dobuma un rektālo temperatūru.
Dažādu apkārtējās vides un organisma iekšējās vides faktoru ietekmē ķermeņa temperatūra var gan paaugstināties, gan arī pazemināties. Temperatūras paaugstināšanās izpausmes var būt 1) drudzis, 2) pārkaršana jeb hipertermija.
Visus organismus iedala poikilotermiskajos un homoiotermiskajos. Poikilotermiskajiem dzīvniekiem vielmaiņas procesu intensitāte un ķermeņa temperatūra ir atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Ja vardei ievada patogēnus mikroorganismus, tās ķermeņa temperatūra nepaaugstinās un drudzis nerodas, tomēr 02 patēriņš un siltuma producēšana palielinās.
Augstākajiem — homoiotermiskajiem — dzīvniekiem (suņi, truši) un cilvēkam starp siltuma producēšanu un atdošanu pastāv līdzsvars, tātad ķermeņa temperatūra tiek uzturēta pastāvīgā līmenī (36,5—37,0°C). Cilvēka termoregulācijas mehānismi ir loti jutīgi — centri spēj reaģēt pat uz 0,01 °C svārstībām. Taču termoregulācijas sistēmas darbojas noteiktās robežās — ārpus tām cilvēks var nosalt vai pārkarst.
Ķermeņa temperatūru uztur ķīmiskā un fizikālā termoregulācija. Filoģenētiski senākā un līdz ar to stabilākā ir ķīmiskā termoregulācija — siltuma producēšanas regulācija. Cilvēka organismā siltumu galvenokārt producē muskulatūra, aknas un kuņģa un zarnu trakts — asins temperatūra šo orgānu vēnās ievērojami pārsniedz asins temperatūru artērijās.
Šūnās noris nefosforilējošā un fosforilējošā oksidācija. Fosforilējošās oksidācijas rezultātā rodas makroerģiskie savienojumi (ATF). 90% ATF veidojas oksidatīvās fosforilēšanās procesos, bet 10% — glikolīzes procesos. Makroerģisko savienojumu enerģiju organisms izmanto olbaltumvielu un citu savienojumu sintēzei, osmotiskajiem procesiem, mehāniskajam darbam. Sairstot makroerģiskiem savienojumiem, izdalās t. s. sekundārais siltums. Primārais siltums tiek izdalīts apkārtējā vidē, lai uzturētu organisma temperatūras homeostāzi.
Fizikālās termoregulācijas process regulē siltuma atdošanu. Siltuma atdošana notiek siltuma izstarošanas un vadīšanas ceļā, kā arī, izgarojot sviedriem. Svīšanai ir svarīga nozīme tajos gadījumos, kad pieaug apkārtējās vides temperatūra. Turklāt noris arī t. s. nemanāmā svīšana (perspiratio insensibilis) —ūdens tvaiku izgarošana caur plaušām un no ādas virsmas arī tad, kad mums šķiet, ka mēs nesvīstam. Siltuma izstarošana un vadīšana noris tad, ja apkārtējās vides temperatūra ir zemākā nekā ķermeņa temperatūra. Ja ķermeņa un apkārtējās vides temperatūra ir vienāda, siltuma izstarošana un vadīšana izbeidzas.
Bez pašregulācijas sistēmu darbības, piemēram, asinsvadu paplašināšanās, svīšanas, siltuma producēšanas samazināšanās karstumā, cilvēks ķermeņa temperatūru regulē arī apzināti, t. i., ar apģērbu, telpu temperatūru, peldēm utt.
Daudzveidīgie termoregulācijas mehānismi (58. att.) organisma iekšienē uztur pastāvīgu temperatūru. Turpretim organisma virsējo slāņu (ādas, skeleta muskulatūras) temperatūra atkarībā no apkārtējās vides temperatūras var mainīties plašā diapazonā.
Apkārtējās vides temperatūrai samazinoties, pieaug organisma metaboliskā aktivitāte (nekontrakciju termoģenēze). Ja ar šo mehānismu ir par maz, sākas skeleta muskulatūras kontrakcijas un drebuļi (kontrakciju termoģenēze).
Cilvēka ķermenim ir noteikta temperatūras topogrāfija — atšķiras gan dažādu ķermeņa daļu ādas temperatūra, gan dažādu iekšējo orgānu temperatūra. Ādas temperatūras topogrāfiskās pārmaiņas izmanto vairāku slimību diagnostikā.
Kuņģa un zarnu trakta temperatūra paaugstinās virzienā no mutes uz tievo zarnu, bet zarnu trakta distālajā daļā atkal samazinās.
Lai spriestu par ķermeņa iekšējās vides temperatūru, klīnikā visbiežāk mēra paduses, mutes dobuma un rektālo temperatūru.
Dažādu apkārtējās vides un organisma iekšējās vides faktoru ietekmē ķermeņa temperatūra var gan paaugstināties, gan arī pazemināties. Temperatūras paaugstināšanās izpausmes var būt 1) drudzis, 2) pārkaršana jeb hipertermija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru