Drudzis (febris) ir cilvēka un augstāko dzīvnieku organisma tipveidīgs patoloģisks process, ko izraisa infekciozas vai neinfekciozas pirogēnas vielas. Drudzis izpaužas ar ķermeņa temperatūras paaugstināšanos un uzskatāms par organisma piemērošanās un aizsardzības reakciju.
Terminam «febris» ir divas nozīmes: fervour — karstums un februa — attīrīšanas līdzeklis. Senajā medicīnā par drudzi sauca dažādas slimības, kurām bija raksturīga paaugstināta ķermeņa temperatūra; vēlāk drudzi sāka uzskatīt par dažādu slimību simptomu.
Filoģenēzē drudzis ir attīstījies vēlāk nekā iekaisums. Drudzis rodas tikai tiem siltasiņu organismiem, kuriem ir augsti attīstīta centrālā nervu sistēma un kuriem ir izveidojušies termoregulācija (cilvēks, pērtiķi, suņi, truši u. c.).
Drudža reakcija indivīda ontoģenēze mainās. Jaundzimušā (pat priekšlaikus dzimušā) organismā darbojas visi pieaugušam cilvēkam raksturīgie termoregulācijas mehānismi un papildus vēl īpašs siltuma producēšanas mehānisms — termoģenēze brūnajos taukaudos (padušu un cirkšņu apvidū, ap sirdi un nierēm). Šo taukaudu šūnās ir ļoti daudz mitohondriju, un tajās notiek ]oti aktīva lipolīze, ko aktivē kateholamīni. Bērnam augot, brūno taukaudu vietā stājas baltie taukaudi, kuru nozīme termoģenēzē ir daudz mazāka. Pēc gada vecuma bērniem drudzis attīstās tāpat kā pieaugušiem cilvēkiem.
Bērna organisma termoregulācijas īpatnība ir tā, ka viņa ķermeņa virsmas attiecība pret ķermeņa masu ir lielāka nekā pieaugušajam, bet siltuma izolācijas slānis — plānāks. Tāpēc bērns (sevišķi jaundzimušais) atdod vairāk siltuma nekā pieaudzis cilvēks. Arī siltuma producēšana bērna organismā ir izteiktāka. Bērns ir termolabilāks par pieaugušo — bērns vieglāk pārkarst un atdziest. Drudzis viņam nereti norit atipiski, un dažu stundu laikā ķermeņa temperatūra var lēcienveidīgi mainīties.
Eksogēnās pirogēnās vielas atrodas infekcijas izraisītājos vai to vielmaiņas produktos. Pirogēnā aktivitāte piemīt gandrīz visām patogēnajām baktērijām, daudziem vīrusiem un sēnītēm.
Pēc speciālas ķīmiskas apstrādes no dažādu baktēriju šūnu membrānām ir iegūtas daudzas maztoksiskas pirogēnās vielas: no Escherichia typhi abdominalis un Pseudotnonci aeruginosa — pirogenāls, no Salmonella abortus equi — pireksāls, no Pseudomona aeruginosa — piromēns u. c.
Ķīmiskās uzbūves ziņā eksogēnās pirogēnās vielas ir polisaharīdi vai liposaharīdi, kas satur lipoīdu A. Attīrītās pirogēnās vielas ir termostabilas, nav toksiskas, un to antigēnās īpašības ir vāji izteiktas. Uzskata, ka lipopolisaharīdu pirogēnās un toksiskās īpašības determinē dažādi ķīmiski grupējumi.
Eksogēno pirogēno vielu darbības rezultātā organismā veidojas endogēnās pirogēnās vielas. Eksperimentā konstatēts, ka asinis, kas ņemtas no truša ar dažādiem laika intervāliem pēc eksogēnas pirogēnās vielas ievadīšanas, izraisa temperatūras paaugstināšanos citam trusim tikai pēc 1—2 stundām, resp., tad, kad asinīs izdalījušās endogēnās pirogēnās vielas.
Daudzu vīrusu, kā arī riketsiju un spirohotu izraisīto slimību gadījumos ķermeņa temperatūra bieži ir paaugstināta, tomēr šajos ierosinātājos pirogēnās vielas pietiekamā daudzumā nav atrastas. Iespējams, ka šie ierosinātāji nevis izraisa drudzi, bet tikai inducē endogēno pirogēnu veidošanos. Pie eksogēnajām pirogēnajām vielām pieder arī mikrobu izcelsmes šķīstošie antigēni, kuru pirogēnā aktivitāte izpaužas sensibilizētā organismā.
Pēc baktēriju endotoksīnu (difterijas nūjiņas, A grupas streptokoka toksīna) iedarbības drudzis rodas pēc samērā ilga latentā perioda (3—6 stundām), tāpēc uzskata, ka drudža tiešais iemesls ir endogēno pirogēno vielu — šūnu bojājuma produktu — rašanās eksotoksīnu ietekmē. Jāpiezīmē, ka baktēriju un toksīnu pirogēnās īpašības tieši neatbilst to patogēnajām un toksiskajām īpašībām. Piemēram, holeras slimniekam intoksikācija var būt smaga, bet ķermeņa temperatūra — tikai nedaudz paaugstināta.
Endogēnās pirogēnās vielas: Homoiotermisko organismu šūnās un audos nav gatavu pirogēno vielu. Darbojoties mehāniskiem, fizikāliem, ķīmiskiem vai bioloģiskiem faktoriem, veidojas infekciozs vai aseptisks audu bojājums un bojātajās šūnās rodas pirogēnās vielas, kas nonāk eksudātā un citos organisma šķidrumos.
Endogēnās pirogēnās vielas rodas neitrofilajos leikocītos un asins un audu makrofāgos. Šīs vielas veidojas tikai dzīvotspējīgās šūnās, un to producēšana galvenokārt ir saistīta ar anaerobo glikolīzi. Konstatēts, ka baktēriju pirogēnās vielas aktivē granulocītus, un tie izdala t. s. leikocītu pirogēnu. Tā ir termolabila, ar tripsīnu inaktivējama viela, kuras molekulmasa ir 14 000—50 000.
Leikocītu pirogēns dažu minūšu laikā pēc injekcijas rada drudzi. Viela izraisa cAMF un PGE daudzuma palielināšanos likvorā un hipotalāmā. Olbaltumvielu sintēzes bloķētāji leikocītu pirogēna sintēzi kavē.
Cilvēka leikocīti endogēnās pirogēnās vielas veido arī sieviešu dzimumhormonu, arī etioholanolona un progesterona ietekmē. Ar to ir izskaidrojama sievietes ķermeņa temperatūras paaugstināšanās par 0,4—1.0°C menstruālā cikla laikā. Asins leikocītu un audu makrofāgu endogēno pirogēno vielu sintēzi ierosina arī antigēna un antivielu komplekss. Tāpēc drudzis pievienojas infekciozu un arī neinfekciozo antigēnu izraisītiem imunoloģiskiem procesiem. Sensibilizācijas dēl infekcijas slimību gadījumā drudzis ir stiprāks, ja ir atkārtots kontakts ar infekcijas izraisītāju. Ķermeņa temperatūra var paaugstināties kā agrīnā, tā arī vēlīnā tipa alerģisko reakciju gadījumā.
Nokļuvušas asinīs, endogēnās pirogēnās vielas ātri nonāk hipotalāma priekšējās daļās preoptiskajā rajonā un izraisa pārmaiņas termoregulācijas centra funkcionālajā stāvoklī.
Ja baktēriju pirogēni nonāk organismā atkārtoti, pret tiem attīstās tolerance (nejutība). Par tās iemesliem uzskata fagocītu skaitlisko pieaugumu, kā arī to pastiprināto spēju uztvert un iznīcināt endotoksīnus. Turpretī pret endogēnajiem pirogēniem tolerance neveidojas; šīs vielas izraisa drudzi pat tad, ja organisms ir tolerants pret eksogēnajiem pirogēniem. Endogēno pirogēnu darbības latentais periods ir ievērojami īsāks nekā eksogēno pirogēnu darbības latentais periods.
Ja fagocītu sistēma ir bloķēta, piemēram, agranulocitozes slimniekiem, pirogēno vielu devas, kas normā izraisa drudzi, to izraisīt vairs nespēj.
Terminam «febris» ir divas nozīmes: fervour — karstums un februa — attīrīšanas līdzeklis. Senajā medicīnā par drudzi sauca dažādas slimības, kurām bija raksturīga paaugstināta ķermeņa temperatūra; vēlāk drudzi sāka uzskatīt par dažādu slimību simptomu.
Filoģenēzē drudzis ir attīstījies vēlāk nekā iekaisums. Drudzis rodas tikai tiem siltasiņu organismiem, kuriem ir augsti attīstīta centrālā nervu sistēma un kuriem ir izveidojušies termoregulācija (cilvēks, pērtiķi, suņi, truši u. c.).
Drudža reakcija indivīda ontoģenēze mainās. Jaundzimušā (pat priekšlaikus dzimušā) organismā darbojas visi pieaugušam cilvēkam raksturīgie termoregulācijas mehānismi un papildus vēl īpašs siltuma producēšanas mehānisms — termoģenēze brūnajos taukaudos (padušu un cirkšņu apvidū, ap sirdi un nierēm). Šo taukaudu šūnās ir ļoti daudz mitohondriju, un tajās notiek ]oti aktīva lipolīze, ko aktivē kateholamīni. Bērnam augot, brūno taukaudu vietā stājas baltie taukaudi, kuru nozīme termoģenēzē ir daudz mazāka. Pēc gada vecuma bērniem drudzis attīstās tāpat kā pieaugušiem cilvēkiem.
Bērna organisma termoregulācijas īpatnība ir tā, ka viņa ķermeņa virsmas attiecība pret ķermeņa masu ir lielāka nekā pieaugušajam, bet siltuma izolācijas slānis — plānāks. Tāpēc bērns (sevišķi jaundzimušais) atdod vairāk siltuma nekā pieaudzis cilvēks. Arī siltuma producēšana bērna organismā ir izteiktāka. Bērns ir termolabilāks par pieaugušo — bērns vieglāk pārkarst un atdziest. Drudzis viņam nereti norit atipiski, un dažu stundu laikā ķermeņa temperatūra var lēcienveidīgi mainīties.
Drudža etioloģija
Drudzi izraisa pirogēnās vielas — lielmolekulāri savienojumi, kas vai nu nonāk organismā no apkārtējās vides, vai arī veidojas pašā organismā un kas spēj paaugstināt tā temperatūru. Izšķir eksogēnas un endogēnas pirogēnās vielas.Eksogēnās pirogēnās vielas atrodas infekcijas izraisītājos vai to vielmaiņas produktos. Pirogēnā aktivitāte piemīt gandrīz visām patogēnajām baktērijām, daudziem vīrusiem un sēnītēm.
Pēc speciālas ķīmiskas apstrādes no dažādu baktēriju šūnu membrānām ir iegūtas daudzas maztoksiskas pirogēnās vielas: no Escherichia typhi abdominalis un Pseudotnonci aeruginosa — pirogenāls, no Salmonella abortus equi — pireksāls, no Pseudomona aeruginosa — piromēns u. c.
Ķīmiskās uzbūves ziņā eksogēnās pirogēnās vielas ir polisaharīdi vai liposaharīdi, kas satur lipoīdu A. Attīrītās pirogēnās vielas ir termostabilas, nav toksiskas, un to antigēnās īpašības ir vāji izteiktas. Uzskata, ka lipopolisaharīdu pirogēnās un toksiskās īpašības determinē dažādi ķīmiski grupējumi.
Eksogēno pirogēno vielu darbības rezultātā organismā veidojas endogēnās pirogēnās vielas. Eksperimentā konstatēts, ka asinis, kas ņemtas no truša ar dažādiem laika intervāliem pēc eksogēnas pirogēnās vielas ievadīšanas, izraisa temperatūras paaugstināšanos citam trusim tikai pēc 1—2 stundām, resp., tad, kad asinīs izdalījušās endogēnās pirogēnās vielas.
Daudzu vīrusu, kā arī riketsiju un spirohotu izraisīto slimību gadījumos ķermeņa temperatūra bieži ir paaugstināta, tomēr šajos ierosinātājos pirogēnās vielas pietiekamā daudzumā nav atrastas. Iespējams, ka šie ierosinātāji nevis izraisa drudzi, bet tikai inducē endogēno pirogēnu veidošanos. Pie eksogēnajām pirogēnajām vielām pieder arī mikrobu izcelsmes šķīstošie antigēni, kuru pirogēnā aktivitāte izpaužas sensibilizētā organismā.
Pēc baktēriju endotoksīnu (difterijas nūjiņas, A grupas streptokoka toksīna) iedarbības drudzis rodas pēc samērā ilga latentā perioda (3—6 stundām), tāpēc uzskata, ka drudža tiešais iemesls ir endogēno pirogēno vielu — šūnu bojājuma produktu — rašanās eksotoksīnu ietekmē. Jāpiezīmē, ka baktēriju un toksīnu pirogēnās īpašības tieši neatbilst to patogēnajām un toksiskajām īpašībām. Piemēram, holeras slimniekam intoksikācija var būt smaga, bet ķermeņa temperatūra — tikai nedaudz paaugstināta.
Endogēnās pirogēnās vielas: Homoiotermisko organismu šūnās un audos nav gatavu pirogēno vielu. Darbojoties mehāniskiem, fizikāliem, ķīmiskiem vai bioloģiskiem faktoriem, veidojas infekciozs vai aseptisks audu bojājums un bojātajās šūnās rodas pirogēnās vielas, kas nonāk eksudātā un citos organisma šķidrumos.
Endogēnās pirogēnās vielas rodas neitrofilajos leikocītos un asins un audu makrofāgos. Šīs vielas veidojas tikai dzīvotspējīgās šūnās, un to producēšana galvenokārt ir saistīta ar anaerobo glikolīzi. Konstatēts, ka baktēriju pirogēnās vielas aktivē granulocītus, un tie izdala t. s. leikocītu pirogēnu. Tā ir termolabila, ar tripsīnu inaktivējama viela, kuras molekulmasa ir 14 000—50 000.
Leikocītu pirogēns dažu minūšu laikā pēc injekcijas rada drudzi. Viela izraisa cAMF un PGE daudzuma palielināšanos likvorā un hipotalāmā. Olbaltumvielu sintēzes bloķētāji leikocītu pirogēna sintēzi kavē.
Cilvēka leikocīti endogēnās pirogēnās vielas veido arī sieviešu dzimumhormonu, arī etioholanolona un progesterona ietekmē. Ar to ir izskaidrojama sievietes ķermeņa temperatūras paaugstināšanās par 0,4—1.0°C menstruālā cikla laikā. Asins leikocītu un audu makrofāgu endogēno pirogēno vielu sintēzi ierosina arī antigēna un antivielu komplekss. Tāpēc drudzis pievienojas infekciozu un arī neinfekciozo antigēnu izraisītiem imunoloģiskiem procesiem. Sensibilizācijas dēl infekcijas slimību gadījumā drudzis ir stiprāks, ja ir atkārtots kontakts ar infekcijas izraisītāju. Ķermeņa temperatūra var paaugstināties kā agrīnā, tā arī vēlīnā tipa alerģisko reakciju gadījumā.
Nokļuvušas asinīs, endogēnās pirogēnās vielas ātri nonāk hipotalāma priekšējās daļās preoptiskajā rajonā un izraisa pārmaiņas termoregulācijas centra funkcionālajā stāvoklī.
Ja baktēriju pirogēni nonāk organismā atkārtoti, pret tiem attīstās tolerance (nejutība). Par tās iemesliem uzskata fagocītu skaitlisko pieaugumu, kā arī to pastiprināto spēju uztvert un iznīcināt endotoksīnus. Turpretī pret endogēnajiem pirogēniem tolerance neveidojas; šīs vielas izraisa drudzi pat tad, ja organisms ir tolerants pret eksogēnajiem pirogēniem. Endogēno pirogēnu darbības latentais periods ir ievērojami īsāks nekā eksogēno pirogēnu darbības latentais periods.
Ja fagocītu sistēma ir bloķēta, piemēram, agranulocitozes slimniekiem, pirogēno vielu devas, kas normā izraisa drudzi, to izraisīt vairs nespēj.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru