Drudža attīstībā izšķir trīs stadijas — temperatūras celšanās, paaugstinātas temperatūras un temperatūras krišanās stadiju. Katras stadijas laikā siltuma apmaiņa starp organismu un apkārtējo vidi atšķiras. Siltuma producēšana un atdošana nereti būtiski atšķiras ari dažādu slimību gadījumos.
1. Temperatūras celšanās stadija (stadium incrementum). Pirogēno vielu ietekmē paaugstinoties organisma temperatūras homeostāzes līmenim, simpātisko nervu uzbudinājuma rezultātā sašaurinās perifērie asinsvadi. Tā kā ādas un zemādas audiem pieplūst mazāk silto asiņu un ir samazināta šo audu siltuma vadītspēja un siltuma pievade tiem no iekšējiem orgāniem, tad siltuma atdeve samazinās. Taukaudiem siltuma vadītspēja ir mazāka nekā asinīm, tāpēc, jo mazāk asiņu ir zemādas taukaudos, jo mazāka ir taukaudu siltuma vadītspēja. Siltuma atdeve samazinās arī tad, ja ir kavēta sviedru izdalīšanās un izgarošana.
Vienlaikus termoregulācijas centri aktivē t. s. nekontrakciju termoģenēzi — pastiprinās oksidatīvie vielmaiņas procesi skeleta muskulatūrā, aknās, kuņģa un zarnu traktā un citur un pieaug audu prasība pēc skābekļa.
Ja pazeminās temperatūra Ce—Th segmentu termoregulācijas neironos, sākas kontrakciju termoģenēze —paaugstinās skeleta muskulatūras tonuss un rodas drebuļi. Ja temperatūra minētajos segmentos nav pazemināta, drebuļu nav, kaut arī hipotalāma preoptiskajā zonā temperatūra ir samazināta.
Muskulatūras trīces jeb drebuļu (frigus) mehānisms ir reflektorisks. Asins pieplūdes un siltuma vadītspējas pavājināšanās rezultātā zemādas audu un ādas temperatūra pazeminās, dažkārt pat par vairākiem grādiem (60. att.), kaut arī asins temperatūra turpina celties. Asinsvadu spazmas dēļ slimnieka āda ir bāla vai viegli cianotiska un auksta. Ādas aukstuma receptoru uzbudinājuma izraisītā aferentā impulsācija nonāk hipotalāmā, un slimniekam rodas aukstuma sajūta (sk. 61. att., 1). No termoregulācijas centriem caur retikulārās formācijas laterālajām daļām eferentie impulsi nonāk līdz muskulatūrai un izraisa nekoordinētas muskuļu šķiedru kontrakcijas. Muskuļi neveic derīgu darbu, un lielākā daļa enerģijas pārvēršas siltumā.
Bieži trīce vispirms skar košanas muskulatūru («klab zobi») un pēc tam izplatās muguras un ekstremitāšu muskuļos.
Pēc drebuļu izbeigšanās ādas temperatūra paaugstinās (sk. 60. att.).
Drebuļi rodas ne tikai drudža gadījumā, bet arī tad, ja ķermeņa temperatūra pazeminās. Piemēram, pēc aukstas peldes drebuļu rezultātā siltuma ražošana muskulatūrā pieaug divkārt. Ari drebuļus uzskata par organisma aizsargreakciju.
Ja drudža pirmās stadijas laikā slimnieku sāk sildīt un ķermeņa virskārtas audu temperatūra nepazeminās, tad muskulatūras trīce, neraugoties uz asinsvadu spazmu, nerodas. Drebuļu nav ari tad, ja drudža temperatūra paaugstinās pakāpeniski.
Dzīvniekiem ķermeņa temperatūras paaugstināšanās laikā, kontrahējoties matu maisiņu gludajai muskulatūrai, saceļas spalva un līdz ar to palielinās ķermeni izolējošais gaisa slānis un samazinās siltuma atdeve. Cilvēka «zosāda» ir līdzīga reakcija, tomēr termoregulācijā tai nav patstāvīgas nozīmes.
Kā jau minēts, bērniem līdz 1 gada vecumam ķermeņa virsmas attiecība pret ķermeņa masu ir lielāka, un viņiem raksturīg izteikta siltuma producēšana, kas prevalē arī drudža temperatūras celšanās satadijā. Pieaugušajiem šajā drudža stadijā siltuma producēšana ari ir lielāka nekā siltuma atdošana, tomēr viņiem galvenā nozīme ir samazinātai siltuma atdevei.
Ķermeņa temperatūras paaugstināšanās ātrums dažādām slimībām ir atšķirīgs. Piemēram, gripas un krupozās pneimonijas slimniekiem temperatūra sasniedz augstus skaitļus dažu stundu laikā, bet masalu un vēdertīfa gadījumā tā parasti paaugstinās pakāpeniski, vairāku dienu laikā, saglabājot rīta un vakara svārstību ritmu. Jo tuvāka paaugstinātajam organisma temperatūras homeostāzes līmenim ir hipotalāma temperatūra, jo vājāka kļūst reflektoriskā ietekme, kas vērsta uz ķermeņa temperatūras paaugstināšanu.
2. Paaugstinātas temperatūras stadija (siadium fastigium). Organisma temperatūras homeostāzes līmenis ir paaugstināts, un termoregulācija noris šajā jaunajā līmenī. Temperatūra vairs augstāk neceļas, un drebuļi ir beigušies. Siltuma producēšana ir pastiprināta, bet parasimpātiskās nervu sistēmas centru uzbudinājuma apstākļos pastiprinātajai siltuma producēšanai pievienojas arī pastiprināta siltuma atdošana — notiek termoregulācijas centru pārskaņošanās. Uz paaugstinātas ķermeņa temperatūras fona starp abiem minētajiem procesiem iestājas līdzsvars (61. att., 2). Apkārtējās vides temperatūrai paaugstinoties, tiek aktivēta hipotalāma priekšējā daļa un siltuma atdeves mehānismi (asinsvadu paplašināšanās, svīšana), bet, temperatūrai pazeminoties, — siltuma producēšanas un aiztures mehānismi.
Āda kļūst sausa, karsta, hiperemēta (eritematoza), sevišķi sejā. Aukstuma sajūtu nomaina siltuma komforts vai — stipra drudža gadījumā — karstums. Slimnieks periodiski svīst, izdalītā urīna daudzums samazinās, tā relatīvais blīvums pieaug. Šāda aina ilgst no dažām stundām līdz pat vairākām nedēļām.
Temperatūras krituma stadija (stadium decrementum). Pēc pirogēno vielu darbības izbeigšanās termoregulācijas centru funkcionālais stāvoklis mainās un organisma temperatūras homeostāzes līmenis normalizējas. Pretēji pirmajai drudža stadijai aukstuma termojutīgo neironu uzbudināmība samazinās, bet siltuma neironu uzbudināmība pieaug. Siltuma atdeve prevalē pār siltuma producēšanu (61. att., 3), kaut arī siltuma producēšana var būt tāda pati vai pat vēl lielāka nekā drudža kulminācijā.
Perifērie asinsvadi paplašinās. Svarīga nozīme siltuma atdevē ir svīšanai. Palielinoties elpošanas frekvencei un dziļumam, pastiprinās izgarošana caur plaušām un elpceļiem. Palielinās izdalītā urīna daudzums. Slimnieka stāvoklis pakāpeniski uzlabojas.
Temperatūras pazemināšanās dinamika ir atkarīga no pirogēno vielu darbības un termoregulācijas sistēmas funkcionālā stāvokļa. Temperatūra var pazemināties pakāpeniski, lītiski (per lysin) — vairāku diennakšu laikā —, vai ari strauji, kritiski (per crisin) — dažu stundu laikā. Ja temperatūra krītas strauji, parasti novēro stipru svīšanu. Šādā gadījumā var ievērojami samazināties asinsvadu tonuss un arteriālais spiediens — var rasties akūta asinsrites mazspēja (kolapss).
1. Temperatūras celšanās stadija (stadium incrementum). Pirogēno vielu ietekmē paaugstinoties organisma temperatūras homeostāzes līmenim, simpātisko nervu uzbudinājuma rezultātā sašaurinās perifērie asinsvadi. Tā kā ādas un zemādas audiem pieplūst mazāk silto asiņu un ir samazināta šo audu siltuma vadītspēja un siltuma pievade tiem no iekšējiem orgāniem, tad siltuma atdeve samazinās. Taukaudiem siltuma vadītspēja ir mazāka nekā asinīm, tāpēc, jo mazāk asiņu ir zemādas taukaudos, jo mazāka ir taukaudu siltuma vadītspēja. Siltuma atdeve samazinās arī tad, ja ir kavēta sviedru izdalīšanās un izgarošana.
Vienlaikus termoregulācijas centri aktivē t. s. nekontrakciju termoģenēzi — pastiprinās oksidatīvie vielmaiņas procesi skeleta muskulatūrā, aknās, kuņģa un zarnu traktā un citur un pieaug audu prasība pēc skābekļa.
Ja pazeminās temperatūra Ce—Th segmentu termoregulācijas neironos, sākas kontrakciju termoģenēze —paaugstinās skeleta muskulatūras tonuss un rodas drebuļi. Ja temperatūra minētajos segmentos nav pazemināta, drebuļu nav, kaut arī hipotalāma preoptiskajā zonā temperatūra ir samazināta.
Muskulatūras trīces jeb drebuļu (frigus) mehānisms ir reflektorisks. Asins pieplūdes un siltuma vadītspējas pavājināšanās rezultātā zemādas audu un ādas temperatūra pazeminās, dažkārt pat par vairākiem grādiem (60. att.), kaut arī asins temperatūra turpina celties. Asinsvadu spazmas dēļ slimnieka āda ir bāla vai viegli cianotiska un auksta. Ādas aukstuma receptoru uzbudinājuma izraisītā aferentā impulsācija nonāk hipotalāmā, un slimniekam rodas aukstuma sajūta (sk. 61. att., 1). No termoregulācijas centriem caur retikulārās formācijas laterālajām daļām eferentie impulsi nonāk līdz muskulatūrai un izraisa nekoordinētas muskuļu šķiedru kontrakcijas. Muskuļi neveic derīgu darbu, un lielākā daļa enerģijas pārvēršas siltumā.
Bieži trīce vispirms skar košanas muskulatūru («klab zobi») un pēc tam izplatās muguras un ekstremitāšu muskuļos.
Pēc drebuļu izbeigšanās ādas temperatūra paaugstinās (sk. 60. att.).
Drebuļi rodas ne tikai drudža gadījumā, bet arī tad, ja ķermeņa temperatūra pazeminās. Piemēram, pēc aukstas peldes drebuļu rezultātā siltuma ražošana muskulatūrā pieaug divkārt. Ari drebuļus uzskata par organisma aizsargreakciju.
Ja drudža pirmās stadijas laikā slimnieku sāk sildīt un ķermeņa virskārtas audu temperatūra nepazeminās, tad muskulatūras trīce, neraugoties uz asinsvadu spazmu, nerodas. Drebuļu nav ari tad, ja drudža temperatūra paaugstinās pakāpeniski.
Dzīvniekiem ķermeņa temperatūras paaugstināšanās laikā, kontrahējoties matu maisiņu gludajai muskulatūrai, saceļas spalva un līdz ar to palielinās ķermeni izolējošais gaisa slānis un samazinās siltuma atdeve. Cilvēka «zosāda» ir līdzīga reakcija, tomēr termoregulācijā tai nav patstāvīgas nozīmes.
Kā jau minēts, bērniem līdz 1 gada vecumam ķermeņa virsmas attiecība pret ķermeņa masu ir lielāka, un viņiem raksturīg izteikta siltuma producēšana, kas prevalē arī drudža temperatūras celšanās satadijā. Pieaugušajiem šajā drudža stadijā siltuma producēšana ari ir lielāka nekā siltuma atdošana, tomēr viņiem galvenā nozīme ir samazinātai siltuma atdevei.
Ķermeņa temperatūras paaugstināšanās ātrums dažādām slimībām ir atšķirīgs. Piemēram, gripas un krupozās pneimonijas slimniekiem temperatūra sasniedz augstus skaitļus dažu stundu laikā, bet masalu un vēdertīfa gadījumā tā parasti paaugstinās pakāpeniski, vairāku dienu laikā, saglabājot rīta un vakara svārstību ritmu. Jo tuvāka paaugstinātajam organisma temperatūras homeostāzes līmenim ir hipotalāma temperatūra, jo vājāka kļūst reflektoriskā ietekme, kas vērsta uz ķermeņa temperatūras paaugstināšanu.
2. Paaugstinātas temperatūras stadija (siadium fastigium). Organisma temperatūras homeostāzes līmenis ir paaugstināts, un termoregulācija noris šajā jaunajā līmenī. Temperatūra vairs augstāk neceļas, un drebuļi ir beigušies. Siltuma producēšana ir pastiprināta, bet parasimpātiskās nervu sistēmas centru uzbudinājuma apstākļos pastiprinātajai siltuma producēšanai pievienojas arī pastiprināta siltuma atdošana — notiek termoregulācijas centru pārskaņošanās. Uz paaugstinātas ķermeņa temperatūras fona starp abiem minētajiem procesiem iestājas līdzsvars (61. att., 2). Apkārtējās vides temperatūrai paaugstinoties, tiek aktivēta hipotalāma priekšējā daļa un siltuma atdeves mehānismi (asinsvadu paplašināšanās, svīšana), bet, temperatūrai pazeminoties, — siltuma producēšanas un aiztures mehānismi.
Āda kļūst sausa, karsta, hiperemēta (eritematoza), sevišķi sejā. Aukstuma sajūtu nomaina siltuma komforts vai — stipra drudža gadījumā — karstums. Slimnieks periodiski svīst, izdalītā urīna daudzums samazinās, tā relatīvais blīvums pieaug. Šāda aina ilgst no dažām stundām līdz pat vairākām nedēļām.
Temperatūras krituma stadija (stadium decrementum). Pēc pirogēno vielu darbības izbeigšanās termoregulācijas centru funkcionālais stāvoklis mainās un organisma temperatūras homeostāzes līmenis normalizējas. Pretēji pirmajai drudža stadijai aukstuma termojutīgo neironu uzbudināmība samazinās, bet siltuma neironu uzbudināmība pieaug. Siltuma atdeve prevalē pār siltuma producēšanu (61. att., 3), kaut arī siltuma producēšana var būt tāda pati vai pat vēl lielāka nekā drudža kulminācijā.
Perifērie asinsvadi paplašinās. Svarīga nozīme siltuma atdevē ir svīšanai. Palielinoties elpošanas frekvencei un dziļumam, pastiprinās izgarošana caur plaušām un elpceļiem. Palielinās izdalītā urīna daudzums. Slimnieka stāvoklis pakāpeniski uzlabojas.
Temperatūras pazemināšanās dinamika ir atkarīga no pirogēno vielu darbības un termoregulācijas sistēmas funkcionālā stāvokļa. Temperatūra var pazemināties pakāpeniski, lītiski (per lysin) — vairāku diennakšu laikā —, vai ari strauji, kritiski (per crisin) — dažu stundu laikā. Ja temperatūra krītas strauji, parasti novēro stipru svīšanu. Šādā gadījumā var ievērojami samazināties asinsvadu tonuss un arteriālais spiediens — var rasties akūta asinsrites mazspēja (kolapss).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru