Leikocītu sistēmas patoloģiskā fizioloģija

Leikocīti organismā veic ļoti svarīgo aizsargfunkciju. Tie 1) noārda un izvada no organisma olbaltumvielu izcelsmes toksīnus, 2) veic fagocitozi, 3) producē antivielas, 4) apgādā reģenerējošus audus, 5) piedalās bioloģiski aktīvo vielu maiņā utt. Leikocīti savas funkcijas veic galvenokārt audos, tur to skaits desmit un pat simtkārt pārsniedz leikocītu skaitu asinīs. Ja samazinās leikocītu skaits vai mainās to īpašības, cieš organisma nespecifiskās rezistences un specifiskās imunoloģiskās aizsargreakcijas.

Reģenerējošos audus leikocīti apgādā ar barības vielām, šūnu dalīšanās stimulatoriem un inhibitoriem (augšanas faktoriem, heiloniem u. c.). Neitrofilie leikocīti ietekmē vazoaktīvo vielu sintēzi un iziešanu no audu bazofilajām šūnām, bazofilie un eozinofilie leikocīti transportē vazoaktīvās vielas. Tādēļ leikocītu patoloģijas sekas var būt vietēji mikrocirkulācijas un audu trofikas traucējumi. Bez tam leikocīti inaktivē bioloģiski aktīvās vielas — histamīnu, serotonīnu, bradikinīnu.

Leikocītu patoloģiskās pārmaiņas pirmām kārtam izpaužas ar šo formelementu kvantitatīvām un kvalitatīvām novirzēm asinīs. Šo noviržu pamatā ir leikocītu veidošanās, attīstības un sairšanas traucējumi asinsrades orgānos vai asinsrites sistēmā. Savukārt leikopoētiskās sistēmas patoloģijas cēlonis ir vai nu šīs sistēmas primārs bojājums (agranulocitoze, hemoblastozes), vai arī sekundārs bojājums sakarā ar patoloģisku procesu citos orgānos vai audos. Sekundārajai leikopoētiskās sistēmas reakcijai bieži ir aizsargfunkcijas nozīme.

• Leikopoēzes traucējumu vispārīgās likumības;

• Leikocitoze;

• Leikopēnija;

• Diferencēto un mazdiferencēto leikocītu attiecības maiņa asinīs;

• Leikocītu deģeneratīvas pārmaiņas asinīs;

• Hemoblastozes;

• Hematosarkomas;