Leikocitoze

Leikocitoze ir palielināts leikocītu kopējais skaits asinīs (L>8000 mm^-3 jeb μl). Tā liecina par aktīvu organisma reakciju uz bioloģiska, fizikāla vai ķīmiska faktora iedarbību. Izšķir fizioloģisku un patoloģisku leikocitozi.

Fizioloģiska leikocitoze rodas pēc intensīvas fiziskas slodzes (miogēnā leikocitoze), stipru emociju, gremošanas laikā, grūtniecības periodā, tā raksturīga jaundzimušajiem. Fizioloģiskā leikocitoze ir pārejoša, tās pamatā visbiežāk ir asins sadalījuma maiņa — leikocīti tiek izsviesti no depo, un funkcionējošie orgāni tos saņem vairāk.

Patoloģiska leikocitoze var būt gan asins slimības, gan citu slimību simptoms. Nehematoloģiskās jeb simptomātiskās leikocitozes biežākie cēloņi ir iekaisums, infekcijas slimība, toksisku ķīmisku vielu (piemēram, arsēna), svešdabīgu olbaltumvielu, jonizējošās radiācijas ietekme, leikopoēzes neirālās un humorālās regulācijas traucējumi. Simptomātiskās leikocitozes gadījumā leikocītu skaits asinīs parasti nepārsniedz 15 000 vai 20 000 mm^-3. Ja leikocītu skaits ir lielāks un asinīs parādās mazdiferencēti leikocīti, attīstījusies leikemoīda reakcija. Par 50 000 mm^-3 lielāks leikocītu skaits raksturīgs asins slimībām.

Patoloģiskās leikocitozes attīstības pamatmehānismi ir 1) granulocītu iziešana no t. s. marginālā granulocītu pūla kapilāros (normāli šajā pūlā atrodas tikpat daudz leikocītu, cik to cirkulē asinīs) un 2) patoloģiska mieloīdās un (vai) limfoīdās asinsrades šūnu stimulācija (transitīva hiperplāzija), kuru izraisa baktērijas, to toksīni, ķīmiski aģenti, leikocītu un audu bojāejas produkti (nukleoproteīdi).

Konstatēts, ka iekaisuma un infekcijas slimību gaitā, kā arī pēc asins zaudējuma asinīs palielinās leikopoetīnu koncentrācija. Tīrā veidā leikopoetīni pagaidām nav izdalīti. Uzskata, ka tie rodas nierēs un aktivē granulocitopoēzi, limfocitopoēzi, monocitopoēzi vai trombocitopoēzi.

Izšķir neitrofilu, eozinofilu, bazofilu leikocitozi, limfocitozi un monocitozi. Leikocītu atsevišķu veidu skaita palielināšanās asinīs var būt absolūta un relatīva. Absolūtā leikocitoze ir leikocītu absolūtā skaita palielināšanās asinīs. To izraisa 1) normālo vai patoloģisko leikopoēzes šūnu pastiprināta darbība vai 2) liela leikocītu skaita nonākšana asinīs no kaulu smadzeņu depo. Relatīvās leikocitozes pamatā ir asins sadalījuma maiņa, ko izraisa emocionālā spriedze, adrenalīna ievadīšana, šoks, kolapss, leikocītu migrācija uz iekaisuma perēkli (leikocitoze audu asinsvados iekaisuma perēkļa apvidū). Ja leikocitoze rodas leikopoēzes šūnu reaktīvās hiperplāzijas rezultātā, tad leikocītu funkcionālā aktivitāte praktiski vienmēr ir pastiprināta, tātad pastiprinās organisma aizsargreakcijas.

Leikocītu relatīvo skaitu raksturo t. s. leikocītu formula — leikocītu veidu procentuālās attiecības. Tās aprēķina, diferencējot 200 leikocītus asins iztriepes preparātā, kas nokrāsots pēc Romanovska—Gīmzas (Д. Л. Poмановский, G. Giemsa) metodes. Šis izmeklējums klīniskajā praksē ir viens no populārākajiem, tomēr precīzāk par leikocītu sistēmas stāvokli liecina atsevišķo leikocītu veidu absolūtais skaits vienā asins mm³ (μl). Tā aprēķināšanai jāzina leikocītu kopējais skaits vienā mm³ asiņu un leikocītu formula.

Uzskatāmības dēļ visu leikocītu veidu absolūto skaitu attēlo grafiski, veidojot t. s. leikocītu profilus. Uz ordinātes assatzīmēts leikocītu absolūtais skaits tūkstošos vienā mm³ asiņu. Abscisas ass sadalīta 5 daļās, katrā no tām atzīmēts leikocītu atse­višķo veidu normālais absolūtais skaits. Pēc S. Moškovska vispirms attēlo granulocītu normālo skaitu pieaugošā secībā (bazofilo skaits, eozinofilo skaits, neitrofilo skaits). Pēc tam attēlo agranulocītu normālo skaitu «krītošā secībā» (limfocītu skaits, monocītu skaits). Punktētie taisnstūri norāda katra leikocītu veida absolūtā skaita diapazonu normā. Normas augšējā robeža ir attiecīgā leikocītu veida relatīvā skaita augšējās robežas procents no leikocītu kopējā mak­simālā absolūtā skaita normā. Līdzīgi aprēķina katra leikocītu veida absolūtā skaita apakšējo robežu normā.

Piemēram, normālais limfocītu relatīvais skaits ir 20—30%. Tā kā normālais leikocītu skaits ir no 4000 līdz 8000 mm^-3, limfocītu kopējā skaita augšējā normas robeža ir 30% no 8000, tātad 2400 limfocītu. Apakšējā normas robeža ir 20% no 4000, tātad 800 limfocītu. Tādējādi katra leikocītu veida absolūto skaitu (L'_abs ) vienā mm3 asiņu aprēķina pēc formulas

kur L'abs — attiecīgā leikocītu veida absolūtais skaits,

L'rei — šī leikocītu veida relatīvais skaits procentos,

L — kopējais leikocītu skaits asinīs.

Pacienta leikocītu profilu iegūst, ar līniju savienojot atsevišķo leikocītu veidu absolūto skaitu.

Jebkura leikocītu veida skaita relatīva palielināšanās (vai samazināšanās) ir šī leikocītu veida procentuālā skaita palielināšanās (samazināšanās), ja šo leikocītu absolūtais skaits ir normāls. Tā limfocitoze ir relatīva, ja limfocītu procentuālais skaits ir lielāks par 30%, taču kopējais leikocītu skaits ir samazināts, piemēram, limfocītu ir 60%, leikocītu skaits — 2000 mm^-3, tad absolūtais limfocītu skaits ir 1200, tātad normāls. Absolūta limfocitoze ir tad, ja palielināts limfocītu absolūtais skaits. Tādējādi leikocītu profils uzskatāmi ļauj atšķirt absolūtas novirzes leikocītu formulā no relatīvām (šķietamām) pārmaiņām.

Tā kā S. Moškovska ieteiktais leikocītu profils neraksturo neitrofilo leikocītu diferenciācijas pakāpi, autors to papildināja ar t. s. novirzes indeksu. Novirzes indekss (i) ir mazāk diferencēto leikocītu (mielocītu, metamielocītu jeb jauno formu un stabiņkodolaino neitrofilo leikocītu) relatīvā skaita attiecība pret neitrofilo leikocītu kopējo skaitu

kur Mie — mielocīti,

Mt — metamielocīti (jaunās formas),

St — stabiņkodolainie neitrofilie leikocīti,

Sg — segmentkodolainie neitrofilie leikocīti.

Novirzes indekss parada neitrofilo leikocītu nobrieduma pakapi, normāli tas ir 0,05—0,08.

Novērtējot leikocītu formulu, jāņem vērā arī pacienta vecums. Bērna vecumā stipri mainās segmentkodolaino neitrofilo leikocītu un limfocītu relatīvais skaits. Tūliņ pēc piedzimšanas segmentkodolaino neitrofilo leikocītu un limfocītu relatīvais skaits jaundzimušajam būtiski neatšķiras no šo šūnu skaita pieaugušam cilvēkam, taču apmēram 4. dzīvības dienā segmentkodolaino neitrofilo leikocītu un limfocītu skaits kļūst vienāds (aptuveni 44%). Turpmāk limfocītu skaits palielinās, bet segmentkodolaino neitrofilo leikocītu skaits samazinās. Apmēram 4 gadu vecumā segmentkodolaino neitrofilo leikocītu un limfocītu relatīvais skaits atkal kļūst vienāds, pēc tam segmentkodolaino neitrofilo leikocītu skaits pakāpeniski palielinās, bet limfocītu skaits — samazinās. 6—7 gadu vecumā segmentkodolaino neitrofilo leikocītu un limfocītu relatīvais skaits kļūst tāds pats kā pieaugušam cilvēkam (sakarība — «4. diena, 4 gadi, 44%»). Tādēļ 2—3 nedēļas vecam zīdainim par limfocitozi liecina par 65% lielāks limfocītu skaits, bet 7 gadus vecam bērnam 40% limfocītu jau ir relatīva limfocitoze.

Neitrofilā leikocitoze jeb netrofilija (neutrophilia) visbiežāk ir akūta iekaisuma pazīme. Tā raksturīga strutainam iekaisumam, kuru izraisa streptokoki, stafilokoki, meningokoki, aseptiskam iekaisumam un nekrozei (arī miokarda infarkta slimniekiem), reģenerācijas fāzei pēc akūta asins zaudējuma. Neitrofilā tipa leikemoīda reakcija var liecināt par ļaundabīgu audzēju (krūts dziedzera, prostatas vēzi, bet it īpaši — par metastāzēm kaulu smadzenēs).

Neitrofilā leikocitoze ar eozinopēniju parasti liecina par iekaisuma attīstību uz vispārējās adaptācijas sindroma fona. Neitrofilā leikocitoze ar eozinofiliju liecina par iekaisuma attīstību uz alerģijas fona. 
Eozinofilā leikocitoze jeb eozinofilija (eosinophilia). Eozinofilo leikocītu galvenā funkcija ir piedalīšanās dezintoksikācijas procesos, tie darbojas arī fagocitozē, taču mazāk aktīvi nekā neitrofilie leikocīti un monocīti. Eozinofilo leikocītu citoplazmas granulas satur enzīmu histamināzi, tādēļ alerģiskajām slimībām (bronhiālajai astmai, siena drudzim u.c.) raksturīgo eozinofiliju saista ar histamīna inaktivāciju. Bez tam eozinofilija ir tārpu invāzijas, parazitāro slimību, šarlaka, hroniskas mielocitāras leikozes pazīme. Trihinellozes un aknu ehinokokozes slimniekiem, kā arī askaridozes kāpuru stadijā eozinofilo leikocītu skaits asinīs var palielināties līdz 30% un pat vairāk (hipereozinofilija).

Eozinofilija raksturīga pavājinātai virsnieru garozas funkcijai sakarā ar glikokortikosteroīdu samazinātu produkciju. Turpretim pastiprināta glikokortikosteroīdu izdale izraisa eozinopēniju.

Neliela eozinofilija rodas izveseļošanās periodā.

Bazofilā leikocitoze jeb bazofilija (basophilia). Bazofilie leikocīti ir radniecīgi tuklajām šūnām, to granulas spēj veidot kā heparīnu, tā arī histamīnu, taču abu šo bioloģiski aktīvo vielu sekrēcija nenotiek vienlaikus. Bazofilija ir reta, to konstatē asins slimību (hroniskas mielocitāras leikozes) gadījumā, dažkārt bazofilija kopā ar eozinofiliju mēdz būt alerģisko slimību gadījumā. Viena no hroniskas mielocitāras leikozes pazīmēm ir t. s. bazofili eozinofilā asociācija — vienlaicīga bazofilo un eozinofilo leikocītu skaita palielināšanās asinīs.

Limfocitoze (lymphocytosis) rodas tad, ja pastiprināti darbojas imūnsistēma. Limfocitoze ar eozinofiliju raksturīga virsnieru garozas hipofunkcijai. Absolūta limfocitoze attīstās hronisku bakteriālu infekciju (tuberkulozes, sifilisa), garā klepus, infekciozās mononukleozes, baku, kā arī hroniskās limfocitārās leikozes gadījumā.

Bērna vecumā limfocitoze ir fizioloģiska. Labdabīga vīrusinfekcija (Koksaki A vai adenovīruss) bērniem var izraisīt akūtu infekciozu limfocitozi, leikocītu skaits stipri palielinās (līdz 100 000 mm^-3), 60—92% no visiem leikocītiem ir limfocīti, pie tam prevalē diferencēti limfocīti. Asinsaina šajā gadījumā atgādina hronisku limfocitāru leikozi, taču pārmaiņas ir īslaicīgas, Botkina—Gumprehta ēnas nekonstatē.

Relatīvā limfocitoze rodas tad, ja samazinās pārējo leikocītu veidu skaits, leikocītu formulā palielinās limfocītu procentuālais saturs, taču šo formelementu absolūtais skaits ir normāls. Relatīva limfocitoze rodas tādu infekcijas slimību gadījumā, kuras noris ar stipri nomāktu granulocitopoēzi, tātad leikopēniju, piemēram, vēdertīfs, gripa. Arī agranulocitozes slimniekiem ir relatīva limfocitoze.

Monocitoze (monocytosis). Monocīti pieder pie mononukleāro makrofāgu sistēmas, tie fagocitē organismam svešas vielas un izpilda t. s. sanitāra (organisma attīrīšanas) funkcijas. Makrofāgus uzskata par hroniska iekaisuma, arī imūnas ģenēzes iekaisuma galveno šūnu elementu. Iekaisuma procesā makrofāgi izpilda daudzveidīgas funkcijas, tie 1) fagocitē iekaisuma izraisītājus un imūnkompleksus, 2) sintezē bioloģiski aktīvās vielas (prostaglandīnus u. c.), 3) veido endogēnās pirogēnās vielas.

Iekaisuma gadījumā monocitoze liecina par aizsargfāzes sākumu. Monocitoze rodas dažu akūtu infekcijas un vlrusslimību (izsitumu tīfa, masaliņu, vējbaku, baku) gadījumā. Ilgstoša monocitoze raksturīga ieilgušam hroniskam procesam (piemēram, subakūtais bakteriālais endokardīts, malārija, infekciozā mononukleoze, sarkoidoze) un protozoju slimībām (leišmanioze). Monocitoze attīstās arī infekcijas slimību rekonvalescences periodā, kā arī plaušu tuberkulozes akūtajā fāzē. Plaušu tuberkulozes gadījumā monocitozi vēlāk nomaina limfocitoze. Monocītu skaits palielinās arī hemoblastožu (piemēram, limfogranulomatozes) un hroniskas monocitāras leikozes slimniekiem.

Tādējādi simptomātiska leikocitoze (neitrofilā leikocitoze, monocitoze) rodas sakarā ar leikocītu fagocitārās aktivitātes pastiprināšanos, tam ir zināma nozīme organisma aizsardzībā pret infekciju. Eozinofilajai leikocitozei alerģiskas organisma reakcijas gadījumā ir kompensatoriska nozīme — eozinofilajiem granulocītiem piemīt antihistamīna darbība. Turpretim leikozes slimniekiem leikocitoze saistās ar leikopoētiskās rindas šūnu aizsargspēju pavājināšanos, rezultātā attīstās sekundāra, parasti bakteriāla infekcija vai autoinfekcija.