Leikopoēzes traucējumus asinsrades orgānos izraisa fizikāli (jonizējošais starojums, ultravioletie stari), ķīmiski un bioloģiski (baktērijas, vīrusi, protozoji) eksogēnie faktori, kā arī endogēnie faktori — pārmantoti leikocītu veidošanās un diferenciācijas defekti.
Dažādie etioloģiskie faktori var izraisīt leikopoezes pastiprināšanos vai pavājināšanos, leikocītu veidošanās traucējumus vai patoloģiski pārmainītu leikocītu rašanos. Pie tam dažādie leikopoezes traucējumi bieži kombinējas.
Pastiprinātas leikopoēzes pamatā var būt reaktīva, parasti pārejoša leikopoēzes šūnu proliferatīvās aktivitātes intensificēšanās, tad rodas daudz normālu leikocītu. Var notikt arī leikopoēzes šūnu neoplastiska hiperplāzija, tad rodas liels skaits patoloģisku leikocītu. Reaktīvi pastiprinoties leikopoēzei, leikocītu diferencēšanās spēja var būt normāla vai arī tiek traucēta, tad asinsritē nonāk nepilnīgi diferencētas šūnas.
Leikopoēzes reaktīvās pastiprināšanās cēloņi ir 1) infekcijas izraisītāju, antigēnu-antivielu kompleksa, dažu ķīmisku vielu iedarbība, 2) pastiprināta leikopoēzes humorālo stimulatoru — leikopoetīnu (neitrofilopoetīnu, limfocitopoetīnu, monocitopoetīnu) vai kolonijstimulētāja faktora veidošanās, 3) samazināta šo faktoru inhibitoru produkcija. Rezultātā kaulu smadzenēs proliferē pret leikopoetīniem jutīgās šūnas un paātrinās leikocītu diferencēšanās.
Noteikts etioloģiskais faktors parasti izraisa konkrēta leikocītu veida proliferāciju. Piemēram, streptokoku un stafilokoku endotoksīni stimulē galvenokārt neitrofilopoetīnu izdali, kuri izraisa granulocītu rindas šūnu hiperplāziju, paātrina granulocitopoēzes priekšteču diferenciāciju, neitrofilo granulocītu veidošanos un iziešanu no kaulu smadzenēm asinīs. Līdzīgas pārmaiņas leikopoēzē izraisa intoksikācija ar endogēnas izcelsmes audu bojāejas produktiem (hipoksija, akūta hemolīze, miokarda infarkts, ļaundabīgie audzēji).
Alerģiskiem stāvokļiem raksturīga pastiprināta eozinofilo granulocītu produkcija un paātrināta to izkļūšana no kaulu smadzenēm asinīs. Pēc antigēnās stimulācijas limfocīti izdala eozinofilopoēzes stimulatorus, kuri veicina šūnu-priekšteču transformāciju par eozinofilajiem granulocītiem. Eozinofilo granulocītu pāreju no kaulu smadzenēm asinīs bez tam vēl stimulē histamīns un citas bioloģiski aktīvās vielas, kuras atbrīvojas antigēna-antivielu reakcijā.
Uzskata, ka daži vīrusi (garā klepus, vīrushepatīta vīrusi) un mikroorganismi (tuberkulozes, sifilisa, brucelozes izraisītāji) pastiprina limfocitopoēzes humorālo stimulatoru izdali un samazina limfocītu proliferācijas specifisko inhibitoru — limfocītu heilonu produkciju. Līdzīgi monocitopoetīnu ietekmē pastiprinās monocitopoēze. Monocitopoetīnu veidošanos stimulē vīrusi, baktērijas, protozoji (masaliņu, infekciozās mononukleozes, tuberkulozes, subakūtā bakteriālā endokardīta, malārijas izraisītāji u. c.).
Leikopoēzes neoplastiskās pastiprināšanās pamatā ir asinsrades II un III tipa šūnas transformācija par audzēja tipa šūnām, rezultātā tiek traucēta šūnu diferencēšanās un sākas neierobežota to augšana.
Leikopoēzes pavājināšanās pamatā var būt 1) leikopoēzes neirohumorālās regulācijas traucējumi (leikopoetīnu izdales samazināšanās), 2) leikopoēzei nepieciešamo plastisko materiālu trūkums (olbaltumvielu, B12 vitamīna, folijskābes deficīts), 3) pārmantots vai iegūts granulocītu vai agranulocītu priekšteču, vai arī visu leikopoēzes šūnu ģeneralizēts bojājums (pārmantotā neitropēnija, jonizējošās radiācijas ietekme, ļaundabīgo audzēju metastāzes, kuras nomāc leikopoēzes šūnu funkciju, leikopoēzes šūnu pastiprināta bojāeja, piemēram, sakarā ar medikamentozu alerģiju).
Daļai slimnieku tiek kavēta visu leikocītu veidu, citiem — tikai viena leikocītu veida produkcija. Piemēram, jonizējošās radiācijas lielu devu ietekmē iet bojā visas asinsrades šūnas, kuras intensīvi dalās. Turpretim imūnās agranulocitozes (piemēram, lietojot amidopirīnu) gadījumā autoalerģiskajā procesā cieš galvenokārt granulocīti.
Leikocītu diferenciācijas traucējumu rezultātā asinīs nonāk nepilnīgi diferencēti leikocīti. Šī traucējuma pamatā ir leikocītu diferenciācijas blokāde dažādā šo šūnu attīstības līmenī. Blokādi izraisa vai nu mutācija (leikocītu veidošanās pārmantoti defekti, leikoze), vai arī tieša eksogēna vai endogēna faktora (vīrusu, bakteriālo infekcijas izraisītāju, medikamentu alergēnu, intoksikācijas) ietekme uz leikopoēzi.
Traucēta leikocītu diferencēšanās parasti saistīta ar leikocītu pastiprinātu produkciju, proti, tā raksturīga gan reaktīvai, gan tumorozai leikopoētiskās rindas šūnu hiperplāzijai. Leikocītu diferenciācijas traucējumi var rasties arī nomāktas leikopoēzes gadījumā. Nepilnīgi diferencēti leikocīti asinīs pastiprināti nonāk arī tad, ja palielinās kaulu smadzeņu barjersistēmas caurlaidība. Tās regulācijā piedalās t. s. granulocītu izskalošanas faktors un glikokortikosteroīdi.
Leikocītu spēja diferencēties krasi pavājinās leikemoīdas reakcijas gadījumā, tad pārmaiņas asinsrites orgānos un asinīs atgādina leikozei raksturīgās pārmaiņas. Leikemoīdā reakcija būtiski atšķiras no leikozes gan etioloģijas (cēlonis ir zināms), gan patoģenēzes (leikopoēzes šūnu reaktīva hiperplāzija) ziņā, leikemoīdā reakcija ir atgriezeniska, tai raksturīga toksiskā graudainība leikocītos.
Patoloģiski pārmainīti leikocīti attīstās tad, ja slimniekam ir 1) pārmantots leikocītu struktūras bojājums (piemēram, autosomāli dominanti pārmantotā panmielopātija), 2) metabolisma traucējumi leikocītos (piemēram, leikocītu fagocitāro aktivitāti samazina glikozo- 6-fosfātdehidrogenāzes un mieloperoksidāzes deficīts), 3) notikusi leikopoēzes šūnu neoplastiska transformācija (veidojas leikoze). Patoloģiskie limfocītu kloni var sākt veidot autoantivielas pret dabiskajiem organisma audu antigēniem, rezultātā attīstās autoimūna slimība.
Leikocītu kvantitatīvās un kvalitatīvās pārmaiņas asinīs izpaužas kā leikocitoze, leikopēnija, diferencēto un nediferencēto leikocītu attiecības maiņa, leikocītu deģeneratīvu formu rašanās.
Leikocitoze ir leikocītu skaita palielināšanās, leikopēnija — leikocītu skaita samazināšanās asinīs. Ne leikocitoze, ne leikopēnija nav slimība, bet tikai organisma reakcija, kas rodas dažādu slimību un dažu organisma fizioloģisko stāvokļu gadījumā.
Izšķir īstu leikocitozi (leikopēniju) un leikocitozi (leikopēniju) sakarā ar asins sadalījuma maiņu. īstā leikocitoze (leikopēnija) var būt gan funkcionāla, gan organiska. Asins sadalījuma maiņas izraisītās leikocitozes (leikopēnijas) pamatā var būt 1) asinsvadudiametra, 2) asinsvadu iekšējās virsmas biofizikālo īpašību vai 3) pašu leikocītu pārmaiņas. Atšķirībā no īstās leikocitozes (leikopēnijas) kopējais leikocītu skaits ir normāls. Klīniskajā praksē visbiežāk sastopama leikocitoze.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru