Asinsvadu sienu no iekšpuses izklāj ideāli gluda fibrīna kārtiņa. Fibrīna nogulsnēšanās uz asinsvadu sienas notiek nepārtraukti. Uzskata, ka fibrīns piedalās asinsvadu sienas caurlaidības regulēšanā. Vienlaikus notiek arī fibrinolīze (4. fāze;) — fibrīna šķiedras tiek sašķeltas nelielos šķīstošos fibrīna fragmentos.
Fibrinolītiskā sistēma sastāv no 4 pamatkomponentiem — plazminogēna, plazmīna, fibrinolīzes (plazminogēna) aktivatoriem un plazmīna inhibitoriem.
Plazminogēns jeb profibrinolizīns ir β globulīns, neaktīvs enzīms — plazmīna priekštecis. Tas tiek sintezēts aknās, kaulu smadzenēs un nierēs. Plazminogēns atrodas praktiski visos organisma audos un šķidrumos. Visvairāk tā ir asins plazmā. Ļoti maz plazminogēna ir augļa, jaundzimušā un aknu cirozes slimnieka organismā. Plazminogēna koncentrācija palielinās grūtniecības pēdējos mēnešos, kā arī infekcijas slimību, traumatiska bojājuma, audzēja gadījuma.
Plazmīns jeb fibrinolizīns ir β globulīns. Tas veidojas no plazminogēna dažādu fibrinolīzes aktivatoru (kināžu) ietekmē.
Fibrinolīzes aktivatori. Atkarībā no fibrinolīzes, resp., plazminogēna aktivatoru rašanās vietas izšķir iekšējo un ārējo plazminogēna aktivācijas mehānismu. Plazminogēna iekšējo aktivāciju ierosina aktivatori, kuri atrodas asins plazmā, — XII asinsreces faktors, kalikreīni (tie paši aktivatori, kas ierosina asins sarecēšanu). Tātad intravazālā koagulācija ir spēcīgs fibrinolītiskās sistēmas stimulētājs. Plazminogēna ārējo aktivāciju ierosina aktivatori, kurus sintezē asinsvadu endotēlijā šūnas. Šo aktivatoru sintēze notiek pastāvīgi, taču to pastiprina fiziska slodze, hipoksija, asinsvadu β adrenoreceptoru stimulācija, vazoaktīvas vielas, anaboliskie steroīdie hormoni; asins plazmā izdalās vairāk plazminogēna aktivatoru, ja tiek bojātas asinsvadu endotēlijā šūnas. Spēcīgi plazminogēna aktivatori atrodas arī asins šūnās — eritrocītos, trombocītos, bet it īpaši leikocītos. Tie atbrīvojas no asins šūnām un aktivē plazminogēnu, ja notiek intravazāla hemokoagulācija, trombu veidošanās, hemolīze, komplementa sistēmas aktivācija, kā arī endotoksīnu ietekmē. Bez tam plazminogēna aktivatori atrodas epitēlijā, muskulatūra, saistaudos, kā arī sekrētos un ekskrētos (pienā, siekalās, žultī, urīnā). Nieru epitēlijā tiek sintezēta urokināze, kurai piemīt izteiktāka fibrinolītiskā darbība nekā citiem audu izcelsmes plazminogēna aktivatoriem. β hemolītiskais streptokoks secernē streptokināzi, arī tā darbojas kā plazminogēna aktivators.
Plazmīna inhibitori. Brīva plazmīna asinīs praktiski nav, jo 98% plazmīna atrodas inhibētā stāvoklī. Šis enzīms tiek aktivēts tikai lokāli. Plazmīnu, kurš rodas pat nelielā attālumā no fibrīna virsmas, gandrīz tūliņ neitralizē plazmīna inhibitori (antiaktivatori, antiplazmīni). No tiem vissvarīgākais ir nesen atklātais ātras darbības antiplazmīns — α2 globulīns, kurš spēj neitralizēt vairāk par 2/3 plazmīna. Plazmīns, kurš ir saistīts ar fibrīnu, kompleksu ar antiplazmīnu veido sliktāk. Citu plazmīna inhibitoru (α2 makroglobulīna, Cl-esterāzes inhibitora) darbība ir daudz vājāka. Cl-esterāzes inhibitors specifiski bloķē iekšējo (no XIIa faktora atkarīgo) fibrinolīzi. Fibrinolīzes procesā no fibrīna sākumā atšķeļas mazmolekulāri peptīdi ar izteiktu bioloģisko aktivitāti — tie palielina asinsvadu caurlaidību, ietekmē trombocitāro hemostāzi, komplementa sistēmu utt. Fibrīna katabolisma rezultātā vispirms veidojas X fragments, kurš plazmīna ietekmē sašķeļas par Y un D fragmentiem, bet Y fragments — par D un E fragmentiem. X un Y fragmenti veido kompleksus ar fibrīna monomēriem un kavē fibrīna polimerizāciju. D un E fragmenti ir fibrinolīzes galaprodukti, kuri savienojas kompleksos (D—D dimērs, D—D—E trimērs). Šie kompleksi kavē trombocītu agregāciju un darbojas kā antikoagulanti. Maza izmēra fibrīna šķeļproduktus fiksē mononukleāro makrofāgu sistēmas šūnas un evakuē no asinsrites sistēmas. Tādējādi fibrinolīzes fizioloģiskā nozīme ir 1) fibrīna evakuēšana no asinsrites un 2) aktīvo antikoagulantu un t. s. dezagregantu veidošana. Fibrīna šķelšanas procesā radušies produkti (fibrīna degradācijas produkti) ir spēcīgi antikoagulanti.
Fibrinolītiskā sistēma sastāv no 4 pamatkomponentiem — plazminogēna, plazmīna, fibrinolīzes (plazminogēna) aktivatoriem un plazmīna inhibitoriem.
Plazminogēns jeb profibrinolizīns ir β globulīns, neaktīvs enzīms — plazmīna priekštecis. Tas tiek sintezēts aknās, kaulu smadzenēs un nierēs. Plazminogēns atrodas praktiski visos organisma audos un šķidrumos. Visvairāk tā ir asins plazmā. Ļoti maz plazminogēna ir augļa, jaundzimušā un aknu cirozes slimnieka organismā. Plazminogēna koncentrācija palielinās grūtniecības pēdējos mēnešos, kā arī infekcijas slimību, traumatiska bojājuma, audzēja gadījuma.
Plazmīns jeb fibrinolizīns ir β globulīns. Tas veidojas no plazminogēna dažādu fibrinolīzes aktivatoru (kināžu) ietekmē.
Fibrinolīzes aktivatori. Atkarībā no fibrinolīzes, resp., plazminogēna aktivatoru rašanās vietas izšķir iekšējo un ārējo plazminogēna aktivācijas mehānismu. Plazminogēna iekšējo aktivāciju ierosina aktivatori, kuri atrodas asins plazmā, — XII asinsreces faktors, kalikreīni (tie paši aktivatori, kas ierosina asins sarecēšanu). Tātad intravazālā koagulācija ir spēcīgs fibrinolītiskās sistēmas stimulētājs. Plazminogēna ārējo aktivāciju ierosina aktivatori, kurus sintezē asinsvadu endotēlijā šūnas. Šo aktivatoru sintēze notiek pastāvīgi, taču to pastiprina fiziska slodze, hipoksija, asinsvadu β adrenoreceptoru stimulācija, vazoaktīvas vielas, anaboliskie steroīdie hormoni; asins plazmā izdalās vairāk plazminogēna aktivatoru, ja tiek bojātas asinsvadu endotēlijā šūnas. Spēcīgi plazminogēna aktivatori atrodas arī asins šūnās — eritrocītos, trombocītos, bet it īpaši leikocītos. Tie atbrīvojas no asins šūnām un aktivē plazminogēnu, ja notiek intravazāla hemokoagulācija, trombu veidošanās, hemolīze, komplementa sistēmas aktivācija, kā arī endotoksīnu ietekmē. Bez tam plazminogēna aktivatori atrodas epitēlijā, muskulatūra, saistaudos, kā arī sekrētos un ekskrētos (pienā, siekalās, žultī, urīnā). Nieru epitēlijā tiek sintezēta urokināze, kurai piemīt izteiktāka fibrinolītiskā darbība nekā citiem audu izcelsmes plazminogēna aktivatoriem. β hemolītiskais streptokoks secernē streptokināzi, arī tā darbojas kā plazminogēna aktivators.
Plazmīna inhibitori. Brīva plazmīna asinīs praktiski nav, jo 98% plazmīna atrodas inhibētā stāvoklī. Šis enzīms tiek aktivēts tikai lokāli. Plazmīnu, kurš rodas pat nelielā attālumā no fibrīna virsmas, gandrīz tūliņ neitralizē plazmīna inhibitori (antiaktivatori, antiplazmīni). No tiem vissvarīgākais ir nesen atklātais ātras darbības antiplazmīns — α2 globulīns, kurš spēj neitralizēt vairāk par 2/3 plazmīna. Plazmīns, kurš ir saistīts ar fibrīnu, kompleksu ar antiplazmīnu veido sliktāk. Citu plazmīna inhibitoru (α2 makroglobulīna, Cl-esterāzes inhibitora) darbība ir daudz vājāka. Cl-esterāzes inhibitors specifiski bloķē iekšējo (no XIIa faktora atkarīgo) fibrinolīzi. Fibrinolīzes procesā no fibrīna sākumā atšķeļas mazmolekulāri peptīdi ar izteiktu bioloģisko aktivitāti — tie palielina asinsvadu caurlaidību, ietekmē trombocitāro hemostāzi, komplementa sistēmu utt. Fibrīna katabolisma rezultātā vispirms veidojas X fragments, kurš plazmīna ietekmē sašķeļas par Y un D fragmentiem, bet Y fragments — par D un E fragmentiem. X un Y fragmenti veido kompleksus ar fibrīna monomēriem un kavē fibrīna polimerizāciju. D un E fragmenti ir fibrinolīzes galaprodukti, kuri savienojas kompleksos (D—D dimērs, D—D—E trimērs). Šie kompleksi kavē trombocītu agregāciju un darbojas kā antikoagulanti. Maza izmēra fibrīna šķeļproduktus fiksē mononukleāro makrofāgu sistēmas šūnas un evakuē no asinsrites sistēmas. Tādējādi fibrinolīzes fizioloģiskā nozīme ir 1) fibrīna evakuēšana no asinsrites un 2) aktīvo antikoagulantu un t. s. dezagregantu veidošana. Fibrīna šķelšanas procesā radušies produkti (fibrīna degradācijas produkti) ir spēcīgi antikoagulanti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru