Uzsūkšanās un tās traucējumi

Uzturvielu hidrolīze, enzīmu sekrēcija un uzturvielu uzsūkšanās tie­vajā zarnā ir cieši saistīti procesi. Bez tam tievajā zarnā notiek arī ekskretoriskā un inkretoriskā funkcija. Ļoti svarīgs zarnu trakta apvidus ir duodēns, šeit uz barības putriņu (hīmu) iedarbojas žults un aizkuņģa dziedzera sula. Pilnīga duodēna ekstirpācija, žults un aizkuņģa dziedzera izvadu iešūšana kuņģī eksperimentā ar suņiem parasti beidzas letāli.

Dobuma gremošana ir pirmais gremošanas posms, kurš notiek kuņģazarnu trakta lūmenā. Šājā procesā galvenā nozīme ir kuņģa un aizkuņģa dziedzera sulas enzīmiem. Dobuma gremošanas laikā sairst sarežģītas šūnu struktūras, pārtrūkst biopolimēru primārās ķīmiskās saites.

Līdzās šai jau sen zināmajai dobuma gremošanai akadēmiķis A. Ugoļevs pirms 25 gadiem aprakstīja t. s. kontakta gremošanu, kura galvenokārt notiek tievajā zarnā.

Kontakta (membrānu) gremošana ir nākamais gremošanas posms, kuram seko intracelulārā gremošana (fagocitoze, pinocitoze). Kontakta gremošana notiek tievās zarnas gļotādas mikrobārkstiņu sarotās apmales mikroporās (11. att.).

Cilvēka tievās zarnas kopējā virsma vidēji ir 0,65 m². Tā kā enterocītu apikālā membrāna veido mikrobārksbiņas, tievo zarnu vir­sma, caur kuru notiek uzsūkšanās procesi, var palielināties 20—60 reizes. Bez tam no mikrobārkstiņu membrānām it kā izaug ļoti daudz glikokaliksa diegu. Glikokaliksu veido pericelulārā šķidruma slānis, kurš spēj atjaunoties dažu stundu laikā. Ar «katjonu tiltiņu» palī­dzību tas izveido savdabīgu elektriski uzlādētu molekulu sietu.

Uzturvielu hidrolizē sākas kuņģa un zarnu lūmenā kā dobuma gremošana, bet hidrolizēs beigu stadija notiek uz enterocītu virsmas. Kamēr zarnas dobumā barības putriņas nav, dobuma enzīmi tajā ir haotiski novietoti (sk. 11. att.). Kad zarnā nokļūst uzturvielas, en­zlmi orientējas pret tām, un sākas uztura sastāvdaļu šķelšana. Kon­takta gremošanas laikā turpinās hidrolīzēs procesi, hidrolizēs rezul­tātā veidojas produkti, kuri spēj no tievās zarnas uzsūkties.

Kontakta gremošanas enzlmi fiksēti pie šūnu membrānas un orientēti noteiktā virzienā, tādējādi tie veido sarotās apmales poras. Daļa gremošanas enzīmu adsorbējas uz šūnu membrānas no hīma, pārējos enzīmus (oligopeptidāzes, oligosaharidāzes, monoglicerīdlipāzi u. c. enzlmus) sintezē enterocīti. Fiksētie gremošanas enzlmi saglabājas ilgāku laiku nekā dobuma enzlmi.

Cauri sarotās apmales porām izkļūst tikai sīkas molekulas, lielā­kas daļiņas tiek atgrūstas atpakaļ zarnas lūmenā. Mikroorganismi ir lielāki par sarotās apmales porām un cauri tām neiziet, tātad sarotā apmale darbojas kā savdabīgs bakteriāls filtrs, tādēļ gremo­šanas beigu stadija un uzsūkšanās process ir sterils.

Kontakta gremošanai piemīt vairākas īpatnības: 1) uzturvielu enzimātiskā šķelšana un uzsūkšanās noris vienlaikus, 2) hidrolizē notiek ļoti ātri, jo uzturvielu un mikrobārkstiņu membrānas kontakta virsma ir liela, 3) gremošanas beigu stadijas un uzsūkšanās procesi notiek sterili.

Caur tievo zarnu uzsūcas tikai tās uzturvielas, kas ir hidrolizētas līdz monomēriem. Pēc uzsūkšanās aminoskābes un glikoze nokļūst galvenokārt asinīs, bet tauku šķeļprodukti — limfā.

Tātad gremošanas procesu nosacīti var iedalīt 3 daļās: dobuma gremošana, kontakta gremošana un uzsūkšanās. Tievajā zarnā var rasties šādi gremošanas un uzsūkšanās traucējumi: 1) zarnu sulas sekrēcijas pavājināšanās, 2) kontakta gremošanas traucējumi un 3)  uzsūkšanās traucējumi.

Zarnu sulas sekrēcija pavājinās, ja bojāta tievās zarnas bārkstiņu un epitēlija struktūra vai gļotāda atrofējusies. Zarnas gļotādas bojājumu izraisa zarnas iekaisums (gastroenterīts, enterīts, enterokolīts, ileojejunīts, tiflīts, nespecifiskais ulcerozais kolīts, divertikulīts), akūtas zarnu infekcijas (holera, dizentērija), parazitāras slimības (it īpaši lamblioze), zarnu trakta asinsvadu slimības, disbakterioze, celiakija, sprū (angl. sprue), Krona slimība, zarnu polipoze, audzēji, ilgstoša dažu antibiotiku lietošana (piemēram, neomicīns), gļotādas bojājums rodas arī pēc gastrojejunostomijas, kuņģa rezekcijas un citām operācijām. Pavājinoties zarnu sulas sekrēcijai, kompensatoriski pastiprinās lipāzes un proteāžu sekrēcija no aiz­kuņģa dziedzera.

Kontakta gremošanas traucējumu cēloņi ir vairāki:

1) traucēta zarnu motorika un bārkstiņu kustīgums sakarā ar miopātiju, viscerālu neiropātiju, cukura diabētu, kolagenozēm, amiloidozi, pēc vagotomijas, akūta vēdera dēļ. Rezultātā aizkavējas substrāta transports no zarnas dobuma uz sarotās šūnu apmales porām;

2) traucēta dobuma gremošana tievajā zarnā, tādēļ nepilnīgi sašķelto polimēru izmēri ir lielāki par sarotās apmales poru dia­metru;

3) primārs (pārmantots) vai sekundārs (iegūts) enzīmu deficīts enterocītos. Autosomāli recesīvi pārmantots ir laktāzes deficīts, rezultātā zīdainis nepanes pienu. Pie primārām enzimopātijām pieskaita arī citu disaharīdu (saharozes, izomaltozes, tregalozes) malabsorbcijas sindromus, tetrapeptidāžu, tripeptidāžu, dipeptidāžu, aminopeptidāzes, karboksipeptidāzes (glutēna slimība) deficītu (traucēta peptīdu uzsūkšanās), fenilaianīnhidroksilāzes deficītu (klīniski — fenilketonūrija), kas izraisa arī pārējo neaizvietojamo aminoskābju uzsūkšanās traucējumus, zarnu lipāžu deficītu (traucēta lipīdu uzsūkšanās) u. c. Sekundāru kontakta gremošanas enzīmu deficītu izraisa dažādas gremošanas orgānu slimības;

4) pavājināta enterocītu membrānas spēja saistīt no hīma enzīmus. Pavājināta galvenokārt aizkuņģa dziedzera enzīmu — amilāzes, lipāzes, peptidāžu, tripsīna, himotripsīnu, elastāzes — sorbcija, tādēļ uz mikrobārkstiņu virsmas rodas šo enzīmu deficīts. Enterocītu membrānās sorbcijas spējas pavajinas tad, ja, piemēram, trūkst žults;

5) tievās zarnas bārkstiņu un epitēlija struktūras bojājumi vai atrofija.

Uzsūkšanās traucējumi. Uzsūkšanās tievajā zarnā palēninās, ja pastāv kāds no aprakstītajiem kontakta gremošanas traucējumiem. Bez tam uzsūkšanās palēninās, ja radies tievās zarnas augšdaļas nosprostojums (uzturvielas nenokļūst distālajās zarnu daļās), pēc tievās zarnas lielas daļas rezekcijas (samazināta uzsūkšanās vir­sma), kā arī asinsrites un limfasrites traucējumu rezultātā (zarnas sienas sastrēguma hiperēmija sakarā ar asinsvadu parēzi, šoku vai zarnas sienas išēmija). Izteiktus zarnu asinsrites traucējumus — zarnu arteriolu spazmas, pat zarnu infarktu — izraisa intoksikācija ar svinu (svina kolika). Asinsrites un limfasrites traucējumu dēļ uz­sūkušās vielas netiek transportētas uz audiem, turklāt specifiskās transporta sistēmas nesaņem pietiekami daudz skābekļa.

Ūdens uzsūkšanās procesā galvenā nozīme ir difūzijai, proti, osmotiskajam faktoram, taču vairāku elektrolītu un mikroelementu uzsūkšanos nodrošina speciāli transporta mehānismi. Glikozes, ami­noskābju un citu savienojumu aktīvam transportam nepieciešams daudz enerģijas (ATF) un jonu klātbūtne. Enterocītu bojājums un avitaminozes izraisa aktīvā transporta sistēmas darbības traucēju­mus, bet intoksikācijas rezultātā šīs sistēmas tiek bloķētas.

Zarnas sienas caurlaidība patoloģiski pastiprinās aktīvās hiper ēmijas un enterocītu kairinājuma rezultātā. Tievās zarnas siena ir sevišķi caurlaidīga maziem bērniem, tādēļ viņiem viegli uzsūcas uzturvielu nepilnīgas šķelšanās produkti un izraisa intoksikāciju. Daž­kārt uzsūcas un izraisa organisma sensibilizāciju un alerģisku reak­ciju vistas olas un govs piena olbaltumvielas.

Ar uzsūkšanās funkciju cieši saistīta ir zarnu ekskretoriskā funkcija. Ja uzņem daudz šķidruma, kā arī slimības (dizentērijas, lambliozes, saindēšanās) rezultātā zarnu traktā pa­stiprināti izdalās ūdens, rodas caureja. Dažas toksiskas vielas zar­nās nokļūst ar žulti. Cauri resnās zarnas sienai tiek ekskretēts bismuts, dzelzs, magnijs un citas neorganiskas vielas.