Taukmaiņas traucējumi

Aknu bojājuma rezultātā var būt traucēta triglicerīdu un taukskābju pievadīšana aknām, oksidēšanās, sintēze un izvadīšana, holesterīna sintēze un izvadīšana, kā arī ketonvielu veidošanās.

Aknu taukainā infiltrācija (tauku pilieniņu uzkrāšanās hepatocītos) ir galvenais taukmaiņas traucējumu rezultāts. Aknām ir svarīga nozīme eksogēno (uztura) un endogēno (taukaudu) tauku eliminacijā no asinīm. Eksogēno tauku galvenā transporta forma ir hilomikroni, kurus hepatocīti uztver. Endogēnie tauki pēc lipolīzes taukaudos nonāk aknās taukskābju un glicerīna veidā. Taukmaiņas traucējumu rezultātā notiek hepatocītu infiltrācija ar tauku pilieniņiem. Aknu taukainās infiltrācijas patoģenēzes mehānismi ir vairāki.

1. Pastiprināta eksogēno tauku pievade — taukiem pārbagāts (trekns) uzturs.

2. Pastiprināta endogēno tauku pievade, proti, lipolīzes aktivācija. Endogēno tauku mobilizāciju veicina glikogēna satura samazināšanās aknās, pavājināta insulīna veidošanās, pastiprināta somatotropā hormona, glikokortikosteroīdu, adrenalīna, glikagona produkcija.

3. Pastiprināts tauku transports no depo sakarā ar badošanos, cukura diabētu vai glikokortikosteroīdu terapiju. Pastiprināta tauku mobilizācija no depo ir viens no galvenajiem aknu taukainās infiltrācijas attīstības mehānismiem toksiska aknu bojājuma un alkohola hepatopātijas gadījumā.

4. Pavājināta taukskābju oksidācija un pastiprināta taukskābju un triglicerīdu sintēze aknās. Šādas vielmaiņas pārmaiņas iestājas tad, ja hepatocītu bojājuma pamatā ir hipoksija, ATF deficīts, samazināta aknu enzīmu aktivitāte, it īpaši — alkohola ietekmē. Taukskābes aknās sintezējas galvenokārt no acetilkoenzīma A, bet triglicerīdi — no α-glicerofosfāta; α-glicerofosfāts veidojas tikai aknās glicerīnkināzes ietekmē no glicerīna, uz to specifiskas transferāzes pārnes aktivētas taukskābes.

5. Traucēta tauku izvadīšana no aknām. Tauki no aknām tiek izvadīti galvenokārt lipoproteīdu veidā. Lipoproteīdu molekula sastāv no triglicerīdu un holesterīna esteru kodola, kuru klāj apvalks. Šis apvalks sastāv no fosfolipīdiem, neesterificēta holesterīna un apoproteīna — specifiskas olbaltumvielas, kura aknās veidojas no aminoskābēm; apoproteīns saista lipoproteīdus ar šūnas membrānu.

Tauku retence aknās notiek tad, ja 1) pavājinās fosfolipīdu vai apoproteīna sintēze, 2) traucēta lipīdu daļas saistīšanās ar apoproteīnu, 3) pavājinās lipoproteīdu izvadīšana no aknām.

Fosfolipīdu (lecitīna) sastāvā ietilpst holīns, tā endogēnai sintēzei nepieciešamas aktīvas metilgrupas. Šīs grupas aknās rodas normālas metionīnmaiņas procesā, tai nepieciešams B12 vitamīns. Hepatocītu bojājuma vai nekrozes rezultātā B12 vitamīns pāriet asinīs un

aknās iestājas B12 vitamīna deficīts, tiek traucēta fosfolipīdu sintēze. Metionīns, uzkrājoties organismā, pārvēršas par metilmerkaptānu, kas darbojas toksiski un rada raksturīgo smaku no aknu komas slimnieka mutes. Fosfolipīdu un apoproteīna sintēzes traucējumus rada arī olbaltumvielu bads un hepatocītu bojājums.

Aknu taukaino infiltrāciju izraisa kā ekstrahepātiska, tā arī aknu patoloģija. Visizteiktākā taukainā infiltrācija rodas sakarā ar toksisku (medikamentozu, alkohola izraisītu) aknu bojājumu. Procesam progresējot, iestājas aknu taukainā distrofija.

Holesterīna sintēzes un izvadīšanas traucējumi. Holesterīnu organisms saņem galvenokārt ar uzturu. Bez tam notiek arī endogēna holesterīna sintēze no acetilkoenzīma A, galvenokārt aknās. Holesterīna sintēze aknās atkarīga no holesterīna daudzuma, kurš uzsūcas no zarnām un ar asinīm un limfu nokļūst hepatocīta, no glikokortikosteroīdu līmeņa organismā un citiem faktoriem. Holesterīna endogēnā sintēze pastiprinās, ja nosprostots žultsvads, kā arī pēc tievās zarnas rezekcijas.

Ja rodas aknu bojājums (hepatīts, ciroze), holesterīna sintēze tiek traucēta, kas var izpausties ar hipoholesterinēmiju.

Liela daļa holesterīna aknās tiek pārvērsta par žultsskābēm un kopā ar nepārveidotu holesterīnu tiek izvadīta ar žulti. Ja traucēta žults izdale (holestāze, žultsvadu un žultspūšļa iekaisums utt.), holesterīns sastrēgst žultsvados un retrogrādi nokļūst asinīs — attīstās hiperholesterinēmija, pie tam parasti šādas izcelsmes hiperholesterinēmiju pastiprina alimentārā hiperholesterinēmija, sevišķi tad, ja traucēta aknu spēja eliminēt holesterīnu no asinīm. Aknu patoloģijas gadījumā parasti darbojas abi šie mehānismi vienlaikus, tādēļ kopējā holesterīna daudzums asinīs var būt normāls. Tātad holesterīna daudzums asinīs nav izdevīgs aknu taukmaiņas funkcijas rādītājs.

Asins plazmas kopējais holesterīns sastāv no esterificētā (2/3) un neesterificētā jeb brīvā (1/3) holesterīna. Holesterīna esterifikācija jr specifiska aknu funkcija — aknās no brīvā holesterīna un žultsskābēm aknu enzīma holesterīnacetiltransferāzes ietekmē veidojas holesterīna esteri. Normāli holesterīna esteru (esterificētā holesterīna) attiecība pret kopējo holesterīna daudzumu jeb holesterīna esterifikācijas koeficients ir 0,5—0,7. Par taukmaiņas traucējumiem aknās liecina holesterīna esterifikācijas koeficienta samazināšanās. Holestāzes dēļ paaugstinās kopējā holesterīna daudzums asinīs. Ja pievienojas hepatocītu bojājums, hiperholesterinēmija saistās ar holesterīna esterifikācijas koeficienta samazināšanos.

Ketonvielu veidošanās traucējumi. Ketonvielas (acetetiķskābe, β-hidroksisviestskābe, acetons) veidojas no acetilkoenzīma A, galvenokārt aknās. Ketoze organismā attīstās tad, ja pastiprinātā ketonvielu veidošanās aknās kombinējas ar to oksidācijas traucējumiem perifērijā. Šāda neatbilstība starp pastiprināto ketonvielu veidošanos un to nepietiekamu izmantošanu audos rodas tad, ja organismā vai šūnās trūkst ogļhidrātu (badošanās, cukura diabēts, glikogenozes, alkohola intoksikācija) un tādēļ samazinās Krebsa cikla procesu jauda.

Aknu mazspējas gadījumā ketoze attīstās sakarā ar taukskābju pastiprinātu transportu uz aknām un acetilkoenzīma A veidošanos.