Aknu bojājuma dēļ traucēts aminoskābju, amonjaka, vitamīnu, mikroelementu un hormonu metabolisms un olbaltumvielu sintēze, mainās arī aknu enzīmu aktivitāte.
Aminoskābju metabolisma traucējumi. Aminoskābju metabolisms noris galvenokārt aknās. No zarnām aknās nokļuvušo aminoskābju lielākā daļa iekļaujas vielmaiņas procesos, bet mazākā daļa nokļūst asinīs nepārveidotas. Aminoskābju metabolisms aknās norit pa 2 galvenajiem ceļiem — aminoskābju pāraminēšanās un oksidatīvā dezaminēšanās. Pāraminēšanās enzīmi katalizē aminogrupu atgriezenisku pārnešanu no aminoskābēm uz ketoskābēm bez brīvā amonjaka atbrīvošanās. Pāraminēšanās procesi aknās pastiprinās cukura diabēta slimniekiem un badošanās laikā. Aminoskābju pāraminēšanās pavājinās sakarā ar hepatocitolīzi vai B6 hipovitaminozi.
Aminoskābju oksidatīvās dezaminēšanās procesos notiek aminogrupas atšķelšanās vai aizvietošana, rezultātā veidojas ketoskābes un brīvais amonjaks. Svarīgākais oksidatīvās dezaminēšanās enzīms ir mitohondriju glutamātdehidrogenāze.
Hepatocītu bojājuma (nekrozes) rezultātā pāraminēšanās un oksidatīvās dezaminēšanās procesi pavājinās, tādēļ palielinās aminoskābju koncentrācija asinīs — rodas hiperaminoacidēmija. Nieru kanāliņu enzīmu sistēmu pārslodzes rezultātā aminoskābes izdalās urīnā — rodas aminoacidūrija. Aknas aktīvi piedalās atsevišķu aminoskābju (fenilalanīna, tirozīna u. c.) metabolismā, tādēļ sakarā ar hepatocītu bojājumu asinīs mainās aminoskābju kvalitatīvais saturs un palielinās to vielmaiņas starpproduktu daudzums, piemēram, vīrushepatīta slimniekam asinīs uzkrājas tirozīnmaiņas starpprodukti (homogentizīnskābe u. c.).
Amonjakmaiņas traucējumi. Amonjaks, kurš atbrīvojas aminoskābju metabolisma procesā, ir toksisks produkts, tas tiek atindēts aknās. Bez tam aknās nonāk arī amonjaks no zarnu trakta, kurā tas baktēriju dezamināžu darbības rezultātā veidojas no nesagremotām uztura olbaltumvielām. Amonjaka atindēšanas procesa galaprodukts ir urīnviela, tiek izvadīta no organisma caur nierēm.
Amonjaka dezintoksikācija tiek traucēta tikai tad, ja bojā gājušas 3/4 no aknu parenhīmas. Urīnvielas un amonjaka koncentrācija asinīs palielinās terminālā aknu bojājuma stadijā. Hiperamoniēmija var rasties aknu cirozes slimniekam portokavālo anastomožu dēļ (Eka tiešās fistulas analogs), jo tad zarnās izveidojies amonjaks nonāk vispārējā asinsritē, apejot aknas.
Amonjaks viegli izkļūst cauri šūnas membrānai un pirmām kārtām izraisa nervu šūnu bojājumu. Amonjaka toksiskais efekts pastiprinās alkalozes apstākļos, jo tad NH4+ reaģē ar OH~ un reakcijas rezultātā veidojas amonjaks (NH4+ + OH_—NH3 + H2C)).
Olbaltumvielu sintēzes traucējumi. Normāli līdztekus pašu aknu olbaltumvielām šajā orgānā tiek sintezēti visi asins albumīni un aptuveni 80% no visiem globulīniem, galvenokārt α un β globulīni. Ja traucētas hepatocītu funkcijas, asins plazmas olbaltumvielu sastāvs mainās gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi.
Albumīnu sintēzes process hepatocītā un to sekrēcija asinīs sastāv no vairākiem posmiem, kuru secība ir šāda: preproalbumīni → proalbumīni → albumīni → to sekrēcija aknu sinusoīdos. Hepatocītu bojājuma gadījumā olbaltumvielu sintēze var būt traucēta jebkurā no šiem posmiem, tādēļ albumīnu daudzums asinīs samazinās — rodas hipoalbuminēmija. Albumīnu sintēze aknās pavājinās arī badošanās, olbaltumvielu deficīta un malabsorbcijas rezultātā, jo trūkst sintēzes procesiem nepieciešamo aminoskābju. Retos gadījumos hipoalbuminēmijas cēlonis ir pārmantots defekts — tā gēna mutācija, kurš programmē albumīnu sintēzi; tad var būt pat analbuminēmija (albumīnu sintēze vispār nenotiek).
Hipoalbuminēmijas rezultātā samazinās asins onkotiskais spiediens (hipoonkija), tas veicina tūsku attīstību. No liekās arahidonskābes trombocītos pastiprināti veidojas tromboksāns. Šādos apstākļos tiek veicināta trombocītu agregācija, kam ir patoģenētiska nozīme sirds, asinsvadu un nieru slimību izcelsmē.
Sakarā ar hipoalbuminēmiju kompensatoriski pastiprinās Y globulīnu sintēze plazmatiskajās šūnās, asinīs palielinās Y globulīnu daudzums un rodas disproteinēmija (dysproteinaemia — asins olbaltumvielu sastāva patoloģiskas pārmaiņas). Ja albumīnu sintēzes pavājināšanās izraisa y globulīnu sintēzes adekvātu pastiprināšanos, kopējais asins plazmas olbaltumvielu daudzums saglabājas normāls. Turpretim, ja y globulīnu sintēzes aktivēšanās nespēj kompensēt hipoalbuminēmiju, kopējais plazmas olbaltumvielu daudzums samazinās — iestājas hipoproteinēmija. Smaga aknu bojājuma gadījumā var rasties arī paraproteinēmija (paraproteinaemia) — palielināts paraproteīnu (anomālu olbaltumvielu) saturs asinīs.
Sakarā ar olbaltumvielu sintēzes traucējumiem cieš arī asinsreces olbaltumvielu sintēze. Hepatocītu bojājuma dēļ aknās pavājinās I, II, V, VII, IX, X, XI asinsreces faktora un C proteīna sintēze. Protrombīna (II faktora), kā arī VII, IX, X faktora un C proteīna sintēzei nepieciešams K vitamīns. Tas aktivē enzīmu sistēmu citoplazmatiskajā tīklā, kurā veidojas protrombīna priekštecis. I un V asinsreces faktora sintēze no K vitamīna nav atkarīga.
Aknu cirozes slimniekiem trombocītos samazinās fosfolipīdu saturs, to uzskata par vienu no trombocītu 3. faktora trūkuma cēloņiem. Asinsreces faktoru veidošanās traucējumu sekas var būt hemorāģiskais sindroms. Aknās veidojas arī antikoagulanti.
Protrombīna skaitlis ir vesela cilvēka asins plazmas sarecēšanas laika attiecība pret slimnieka plazmas sarecēšanas laiku. Aknu slimniekiem olbaltumvielu sintēzes pavājināšanās dēļ protrombīna skaitlis bieži samazinās. Taču šis rādītājs samazinās arī sakarā ar taukos
Olbaltummaiņas traucējumu diagnostikai aknu slimniekam nosaka asins olbaltumvielu frakcijas (plazmas olbaltumvielu elektroforēze), asinsreces faktoru daudzumu (protrombīna skaitli u. c.), koagulacijas raudzes, retāk — urīnvielas un amonjaka saturu asinīs.
Asins plazmas koagulācijas raudzes (koloidālās jeb flokulācijas raudzes) — timola raudze, sublimāta jeb Takatas—Aras raudze, formola raudze un citas — ir empīriskas. Tās parāda albumīnu un globulinu attiecību asinīs, olbaltumvielu kompleksu daudzumu un to fizikāli ķīmisko īpašību (stabilitātes) pārmaiņas. Jebkuras koagulācijas raudzes pamatā ir viens princips — duļķojuma pastiprināšanās vai nogulšņu rašanās, ja asins plazmai pievieno reaģentu. Veicot timola raudzi, nosaka duļķojumu vai reģistrē nogulšņu veidošanos pēc timola šķīduma pievienošanas asins plazmai. Takatas—Aras raudzei izmanto sublimāta šķīdumu.
Medicīnas praksē lieto daudzas dažādas koloidālās raudzes, neviena no tām nav specifisks aknu bojājuma rādītājs. Par hepatocītu bojājumu visdrošāk var spriest pēc timola raudzes. Akūta hepatīta slimniekiem tā ir pozitīva (vairāk par 4 vienībām) 90—100% gadījumu.
Aknu enzīmu aktivitātes maiņa. Liela daļa no aknās sintezētajām olbaltumvielām ir enzīmi, tādēļ olbaltumvielu sintēzes traucējumu rezultātā mainās dažādu enzīmu daudzums. Aknu bojājums var izraisīt kā enzīmu aktivitātes samazināšanos, tā arī palielināšanos. Bez tam asinīs var parādīties tādi enzīmi, kādu asinīs normāli nav.
Atkarībā no tā, kādā veidā hepatocītu bojājuma rezultātā aknu enzīmi nokļūst asinīs, izšķir 3 enzīmu grupas: 1) sekretoriskos enzīmus, kas tiek sintezēti hepatocītos, izdalās asinīs un izpilda tur noteiktas funkcijas, 2) indikatorenzīmus, kas tiek sintezēti un darbojas hepatocītos, 3) ekskretoriskos enzīmus, kas veidojas aknās un izdalās ar žulti zarnu traktā.
Sekretoriskie enzīmi ir holīnesterāze, pseidoholīnesterāze (butirilholīnesterāze), asinsreces sistēmas enzīmi — protrombīns, V, VII un citi asinsreces faktori. Pavājinoties sekretorisko enzīmu sintēzei aknās, samazinās šo enzīmu aktivitāte asinīs.
Pseidoholīnesterāze šķeļ acetilholīnu un citus holīna esterus. Pseidoholīnesterāzes sintēze pavājinās badojoties, kā arī citostatiskas terapijas rezultātā. Vāja pseidoholīnesterāzes aktivitāte var būt arī ģenētiska defekta izpausme — autosomāli recesīva gēna mutācijas rezultāts. Šādiem cilvēkiem ir idiosinkrāzija (idiosyncrasia — iedzimta slimīgi paaugstināta jutība) pret dažādām vielām, piemēram, ditilīnu, tad vispārējās anestēzijas laikā rodas ilgstoša apnoja (elpošanas apstāšanās), iespējama pat nāve. Aknu slimniekiem, sevišķi akūta bojājuma gadījumā, samazinās hollnesterāžu aktivitāte.
Indikatorenzīmi ir aspartātaminotransferāze (AsAT), alanīnaminotransferāze (A1AT), kuri gan nav aknām specifiski enzīmi, jo darbojas arī miokarda un citu audu šūnās.
A1AT atrodas tikai šūnu citoplazmā, bet AsAT — kā citoplazmā, tā arī mitohondrijos (40—60%). Aknu parenhīmas bojājuma (piemēram, vīrushepatīta) gadījumā no hepatocītiem vispirms izkļūst citoplazmas enzīmi — asinīs palielinās galvenokārt A1AT daudzums. AsAT attiecība pret A1AT ir de Ritisa (de Ritis) koeficients, normāli tas ir 0,8—1,0. Hepatocītu bojājuma rezultātā de Ritisa koeficients parasti samazinās.
Pie indikatorenzīmiem pieder arī aldolāze un laktātdehidrogenāze (LDH). Pastāv vairākas LDH izoformas, proti, enzīmi ar dažādu struktūru un līdzīgu darbību. Arī LDH izoenzīmi nav specifiski aknām. Aknu parenhīmas bojājuma rezultātā palielinās galvenokārt LDH4 un LDH5 daudzums asinīs, bet LDH1 un LDH2 — samazinās. Pēc indikatorenzīmu daudzuma asinīs var spriest par šūnu bojājuma plašumu.
Par samērā dziļu aknu parenhīmas bojājumu liecina palielināts GDH (glutamātdehidrogenāzes) daudzums asinīs. Šis enzīms atrodas vienīgi mitohondrijos, tā daudzums asinīs palielinās tikai pēc mitohondriju bojājuma.
Aknām specifiski enzīmi ir sorbītdehidrogenāze, ceruloplazmīns, fruktozo-l-fosfātaldolāze u. c. Sorbītdehidrogenāze katalizē atgriezenisko reakciju sorbīts—fruktoze. Normāli tās aktivitāti asins plazmā nekonstatē. Sorbītdehidrogenāzes parādīšanās asinīs liecina par aknu parenhīmas bojājumu. Zemaknu dzeltes slimniekiem sorbītdehidrogenāzes daudzums asinīs ir normāls.
Ceruloplazmīns sintezējas aknās, pēc tam nonāk asinīs, kur transportē Cu++; no organisma tas izdalās ar žulti. Aknu parenhīmas bojājuma gadījumā ceruloplazmīna daudzums asinīs samazinās (kavēta tā sintēze), bet zemaknu dzeltes gadījumā — palielinās (traucēta izdalīšanās).
Ekskretoriskie enzīmi ir sārmainā fosfatāze, leicīnaminopeptidāze, 5'-nukleotidāze. To daudzums asinīs liecina par aknu ekskretorisko funkciju — ja traucēta žults izdalīšanās, ekskretorisko enzīmu koncentrācija palielinās.
Sārmainā fosfatāze atrodas ne vien aknās, bet arī zarnās, aizkuņģa dziedzerī, nierēs, placentā, kaulos, tādēļ tās daudzums asinīs palielinās arī šo audu bojājuma rezultātā. 5'-nukleotidāze veidojas tikai aknās, tādēļ tās noteikšanai ir lielāka diagnostiska vērtība.
Enzīmu koncentrācijas normālā lieluma skaitļi atkarīgi no enzīmu aktivitātes noteikšanas metodes, tādēļ dažādās klīnikās tie var būt atšķirīgi.
Vitamīnmaiņas traucējumi. Ja bojāti hepatocīti, traucēta vairāku vitamīnu (A, B12 u. c.) deponēšanās, tādēļ to daudzums aknās samazinās. Attīstoties aknu šūnu nekrozei, B12 vitamīns nokļūst asinis,
Vitamīnu deponēšanās aknās samazinās, ja pavājinās hepatocītu spēja vitamīnus uztvert. Aknu cirozes slimnieku asiņu portokavālās šuntešanas deļ vitamīni aknās nenokļūst. Aknu slimniekiem pasliktinās taukos šķīstošo vitamīnu — A, D, E, K vitamīna — uzsūkšanās, jo aknu bojājumā dēļ cieš žults veidošanās un izdale.
Sakarā ar hepatocītu bojājumu tiek traucēta vitamīnu intermediālā maiņa, sintēze un vitamīnu bioloģiski aktīvo formu veidošanās. Šādos apstākļos pavājinās A vitamīna sintēze no karotīna, B1, B6 un citu vitamīnu bioloģiski aktīvo formu veidošanās, mainās PP vitamīna metilēšanās procesu intensitāte utt.
Mikroelementmaiņas traucējumi. Aknu šūnu nekrozes rezultātā asinīs pastiprināti nokļūst Fe++. Tā kā ceruloplazmīns no organisma izdalas ar žulti, holestāzes gadījumā asinīs palielinās Cu++ saturs.
Hormonmaiņas traucējumi. Dažādu bioķīmisku reakciju — proteolīzes, konjugācijas, oksidācijas u. c. — ceļā aknās degradējas insulīns, glikagons, tiroksīns, steroīdie hormoni (aldosterons, glikokortikosteroīdi, dzimumhormoni). Daži hormoni, piemēram, insulīns, no organisma tiek izdalīti ar žulti. Aknu bojājuma rezultātā pavājinās hormonu noārdīšanās aknās, tādēļ paaugstinās to koncentrācija asinīs.
Sekundārais hiperaldosteronisms aknu cirozes slimniekiem attīstās sakarā ar nepietiekamu aldosteronmaiņu hepatocītos. Hiperaldosteronisma rezultātā organismā tiek aizturēts ūdens un Na+, bet pastiprināti izdalās K+. Tādēļ veidojas tūska (ascīts), rodas K+ deficīts organismā, iestājas metaboliskā alkaloze.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru