Aknu barjerfunkcija un tās traucējumi

Aknu barjerfunkciju nodrošina 1) organismam svešu eksogēnu (galvenām kārtām medikamentu) un endogēnu vielu (amonjaka, bilirubīna, hormonu, fenolu) bioķīmiska transformācija aknās, 2) mononukleāro makrofāgu sistēmas aizsargfunkcija un 3) aknu ekskretoriskā funkcija.

Aknu piedalīšanos eksogēno un endogēno vielu metabolismā bieži sauc par aknu dezintoksikācijas funkciju. Jāatceras, ka 1) vielas aknās pārvēršas tikai tajā gadījumā, ja tās ir aknu enzīmu sistēmu substrāti, pie tam enzīmu sistēmas iedarbojas uz substrātu neatkarīgi no tā, vai viela ir organismam toksiska vai ne, 2) vielmaiņas procesu rezultātā ne vienmēr veidojas mazāk toksiskas vielas. Galvenie vielu bioķīmiskās pārvēršanās ceļi aknās ir acetilēšana, oksidēšana, metilēšana un pāra savienojumu veidošana.

Acetilēšanas procesā ATF klātbūtnē piedalās acetilkoenzīms A. Acetilējoties aromātiskajām aminogrupām, toksiskās vielas var kļūt mazāk toksiskas.

Aknās, piemēram, acetilējas 80—90% sulfanilamīdu, taču acetilēšanās procesā sulfanilamīdi kļūst mazāk šķīstoši un vieglāk izgulsnējas urīnceļos. Tas izraisa nieru funkciju traucējumus, nereti sulfanilamīdu terapijas rezultātā rodas hematūrija, var iestāties anūrija.

Acetilēšanas procesu ziņā aknām ir lielas funkcionālas rezerves.

Oksidēšana. Aminooksidāžu ietekmē aknās oksidējas toksisko vielu aminogrupas, veidojas aldehīdi un attiecīgās skābes. Šādā ceļā etilspirts caur acetaldehīdu pārvēršas par etiķskābi, atofāns — par oksiatofānu, pretcērmju līdzeklis santonīns — par oksisantonīnu. Hepatocītu bojājuma gadījumā oksidēšanās procesu intensitāte pavājinās.

Metilēšana ir metilgrupu piesaistīšana dažādām vielām. Metilgrupas veidojas galvenokārt no metionīna. Nikotīnskābes amīds, piemēram, metilējas tikai aknās. Metionīnmaiņas traucējumi aknu slimniekam metilēšanās procesus var pavājināt.

Pāra savienojumu veidošanās rezultātā toksiskas vielas aknās bieži kļūst mazāk toksiskas. Šādi pāra savienojumi aknās veidojas ar glikuronskābi, sērskābi, glicīnu, cistīnu. Ar glikuronskābi savienojas toksiskais brīvais bilirubīns, rezultātā tas kļūst netoksisks, šķīstošs un izdalās ar žulti. Ar glikuronskābi savienojas arī aromātiskās skābes un spirti, fenols, benzolskābe, salicilskābe. No glicīna un benzoskābes veidojas hipūrskābe. Indols un daļēji arī fenols, konjugējoties ar sērskābi, veido indikānu un fenolsērskābi.

Lai pārbaudītu aknu spēju veidot pāra savienojumus, medicīnas praksē lieto Kvika hipūrskābes raudzi. Pacientam iv ievada nātrija benzoāta šķīdumu. Pēc 1 stundas savāc urīnu un nosaka tajā hipurskabes daudzumu. Normāli ar urīnu hipūrskābes veidā izdalās aptuveni 85% no ievadītā nātrija benzoāta. Hepatocītu bojājums izraisa glicīnmaiņas traucējumus, tādēļ samazinās hipūrskābes veidošanas. Smaga aknu parenhīmas bojājuma gadījumā hipūrskābes izdale urīna krasi samazinās (pat <30%). Novērtējot Kvika hipūrskabes raudzes rezultātus, jāņem vērā nieru funkcionālais stāvoklis.

Aknu aizsargfunkciju nodrošina kā specifiski, tā arī nespecifiski aizsargmehānismi. Nespecifisks aizsardzības mehānisms ir fagocitoze, ko veic aknu mononukleāro makrofāgu sistēmas šūnas; 85% no tām ir Kupfera šūnas. Ja tiek bojātas makrofāgu sistēmas šūnas, aknas nespēj veikt daudzu mikroorganismu, to toksīnu un dažādu koloidālo savienojumu aizturi, sagremošanu, neitralizēšanu un izdali no organisma.

Specifiskās aizsargreakcijas realizē galvenokārt reģionāro limfmezglu limfocīti un to izstrādātās antivielas.

Daudzas eksogēnas un endogēnas vielas, piemēram, smago metālu sāļus, virkni medikamentu, vēdertīfa nūjiņu, tiroksīnu, aknas izdala ar žulti, proti, aknām piemīt ekskretoriskā funkcija.

Ja aknu barjerfunkcija pavājinās, organismā uzkrājas amonjaks, fenoli un citi toksiski produkti. Pasliktinoties mononukleāro makrofāgu sistēmas funkcijai, asinsritē no zarnu trakta pastiprināti noklust baktērijas un to toksīni. Toksiskās vielas uzkrājas arī aknu ekskretoriskās funkcijas traucējumu dēļ, tad samazinās dažu medikamentu (uzpirkstītes preparātu, barbiturātu, morfīna, hinīna u. c.) šķelšanās aknās un pastiprinās to toksiskā ietekme uz organismu. Visiem šiem mehānismiem ir nozīme aknu komas (coma hepaticum) izcelsmē.

Aknu makrofāgu uztveršanas funkcijas pārbaudei lieto bromsulfaleīna raudzi. Pacientam iv ievada krāsvielu bromsulfaleīnu un pec 45 minūtēm noņem asinis izmeklēšanai. Normāli 45 minūtes pēc bromsulfaleīna ievadīšanas asinīs paliek ne vairāk par 5% krāsvielas. Aknu parenhīmas bojājuma gadījumā traucēta bromsulfaleīna uztveršana un asinīs paliek daudz lielāka krāsvielas daļa (pat 100%) . Bromsulfaleīna raudze ir vērtīga aknu funkcionālā stāvokļa izmeklēšanas metode.