Kuņģa funkciju traucējumi

Divas galvenās kuņģa funkcijas — sekrēcija un motorika — nodro­šina uzturvielu ķīmisku apstrādi un transportu uz zarnām. Bez tam kuņģim ir inkretoriskā (gastrīns), uzsūkšanās un ekskretoriskā fun­kcija.

Kuņģa sekretoriskās funcijas traucejumi ir sāls­skābes (HC1) sekrēcijas pavājināšanās un pastiprināšanās.

Pavājināta HC1 sekrēcija kuņģī visbiežāk ir sakarā ar kuņģa gļotādas atrofiju. Retāk to izraisa pazemināts parasimpātiskās nervu 

sistēmas tonuss, ļaundabīgs kuņģa audzējs (parasti attīstās kuņģī ar vāju HC1 sekrēciju) vai hipohidratācija.

Ahilija (achylia — gremošanas sulas trūkums) ir tāds kuņģa gļotādas funkcionālais stāvoklis, kad kuņģa fundālie dziedzeri nesecernē ne HC1, ne arī proteolītiskos enzīmus. Ahilija rodas hroniska atrofiska gastrīta, kuņģa ļaundabīga audzēja, B12 vitamīna deficīta anēmijas slimniekiem.

HC1 trūkuma dēļ traucēta gremošana kuņģī. Kuņģa vārtnieks ir atvērts, tas paātrina kuņģa satura evakuāciju uz duodēnu. Parasimpātiskās nervu sistēmas tonuss ir zems, tādēļ kuņģa motorika ir pavājināta. Tā kā proteolītiskie enzīmi netiek pietiekami aktivēti, uzturvielas kuņģī tiek vāji gremotas. Lielas uzturvielu por­cijas, nokļuvušas duodēnā, slikti sajaucas ar duodēna sulu. To apstrāde duodēnā pasliktinās arī tādēļ, ka nepietiekamās HC1 pro­dukcijas rezultātā netiek stimulēta sekretīna izdale, tādēļ samazinās aizkuņģa dziedzera (pankreāta) sulas sekrēcija. Rezultātā attīstās malabsorbcijas sindroms (sk. 2.3.1.5. nod.). Nepilnīgi sagremotās uzturvielas kairina zarnu receptorus, pastiprina zarnu peristaltiku un veicina caurejas attīstību.

Kuņģa sekretoriskās mazspējas rezultātā rodas barjerfun­kcijas traucējumi. Tādēļ 1) zarnās savairojas patogēnā mikroflora, 2) no duodēna uz žultsvadiem un pankreāta izvadiem ascendē infekcija, 3) palielinās zarnu sienas caurlaidība antigēniem.

Kuņģa sulas baktericīdā darbība ir pavājināta, tādēļ pastiprinās uzturvielu rūgšana un pūšana (kuņģa sulā paaugstināts organisko skābju, galvenām kārtām pienskābes, saturs), zarnās savairojas patogēnā mikroflora un vieglāk attīstās zarnu iekaisums. Iekaisuma procesa palielinās zarnu barjeras caurlaidība, tādēļ asinīs nokļūst organismam sveši antigēni un ierosina alerģiskas reakcijas. Bez tam, pavājinoties kuņģa sulas baktericīdajai darbībai, inficējas žultsvadi, žultspuslis un aizkuņģa dziedzeris, vieglāk attīstās holecistīts un pankreatīts.

HC1 trūkuma dēļ traucēta arī Fe⁺⁺ atšķelšanās no uzturvielām un uzsūkšanās, kā arī hemoglobīna sintēze, tādēļ nereti attīstās Fe deficīta anēmija. Ja vienlaikus ar fundālo dziedzeru klājšūnu bojājumu rodas arī šo dziedzeru mukoīdo šūnu bojājums, kuņģī ir maz gastromukoproteīna un traucēta B12 vitamīna uzsūkšanās, tādēļ attīstās arī B12 vitamīna deficīta anēmija. Ahilijas rezultātā rodas C, A un B1 hipovitaminoze, var izveidoties hemorāģiskā diatēze, trau­cēta redze tumsā («vistas aklums»), āda kļūst sausa, rodas parestēzija un muskuļu vājums. 

Pastiprināta HCl sekrēcija kuņģī ir sakarā ar kuņģa dziedzeru hiperfunkciju. To izraisa parasimpātiskās nervu sistēmas neiroreflektoriska stimulācija, bioloģiski aktīvo vielu (histamīna un tam līdzīgo vielu) ietekme, gastrīna hiperprodukcija, pastiprināta virsnieru garozas funkcija u. c. Pastiprinātu HCl sekrēciju parasti kon­statē duodēna čūlas, duodenīta, pankreatīta un citu iekšējo orgānu iekaisuma gadījumā. HCl sekrēciju kuņģī pastiprina daži medi­kamenti — acetilsalicilskābe, butadions, insulīns, kortizons u. c.

Kuņģa vārtnieks atveras tikai pēc tara, kad kuņģa prepiloriskajā daļā neitralizējies skābais kuņģa saturs (13. att.). Ja kuņģa acidi- tāte ir augsta (intragastrālais pH <2), šim procesam nepiecie­šams daudz laika, un uzturs aiz­kavējas kuņģī, var sākties tā rūg­šana.

13. att. Kuņģa skābā satura neitrali­zācija kuņģa prepiloriskaja daļā: I< — klājšūnas, P — proteolītiskie enzīmi, M — mukoīdās šūnas; A — HCl secernē- jošā zona, B — HCl neitralizējošā zona.

Slimnieki, kuriem ir augstas aktivitātes bazālā HCl sekrēcija (sk. 2.4.1. nod.), bieži sūdzas par dedzināšanu, atraugām, sāpēm vē­derā, aizcietējumu, vemšanu. Sāpes tukšā dūšā, kā arī gremoša­nas laikā izraisa kuņģa muskuļu spazmas sakarā ar parasimpātis­kās nervu sistēmas uzbudinājumu un hipoglikēmiju. Aizcietējuma pamatā ir vājš zarnu kai­rinājums (uzturs kuņģī tiek pārāk sagremots) un zarnu spastisks stāvoklis (parasimpātiskās nervu sistēmas hipertonuss). HCl sekrē­cijas pastiprināšanās dēļ var ras­ties erozīvs barības vada, kuņģa un duodēna gļotādas bojājums_:

Kuņģa proteolītisko enzīmu sekrēcija tiek traucēta vēlāk nekā HCl sekrēcija, jo klājšūnas atro­das virspusējāk un patoloģiskais process (iekaisums, atrofija) tās skar vispirms.

Kuņģa motorikas traucējumisaistīti ar HCl sekrēcijas traucējumiem. Tie izpaužas kuņģa tonusa, evakuācijas un kontrakciju pārmaiņās. Arī dedzināšana, atraugas, žagošanās, slikta duša un vemšana kuņģa slimniekiem ir sakarā ar kuņģa motorikas traucē­jumiem.

Tonuss (gr. toņos — iestiepums) ir normāls muskuļu sprieguma stāvoklis, kādā tie atrodas, kad neveic aktīvu darbu. Kuņģa hiper­tonuss var būt gan vispārējs, gan vietējs — kardijas vai vārtnieka spazma. Vispārējs kuņģa hipertonuss nereti saistās ar pastiprinātu HCl sekrēciju. Kuņģa hipertonuss raksturīgs čūlas sli­mībai, tas mēdz būt akūta gastrīta sākumstadijā. Kuņģa tonusu pa­augstina reflektorisks kairinājums, piemēram, aknu vai nieru koli­kas laikā.

Pilorospazma (pylorospasma) ir izteikts kuņģa motorikas traucē­jums, ko izraisa čūlas slimība, dažas gastrīta un piloroduodenīta formas, kuņģa polipoze un citas kuņģa slimības. Pilorospazmas dēļtraucēta kuņģa satura evakuācija, tādēļ kompensatoriski pastiprinās kuņģa kontrakcijas un hipertrofējas kuņģa muskuļi. Smagi evakuā­cijas traucējumi rodas tad, ja izveidojusies organiska vārtnieka stenoze (pylorostenosis) sakarā ar vārtnieka apvidus rētošanos vai audzēju. Kuņģī sakrājas daudz uztura, kuņģis tiek stipri iestiepts, tādēļ kuņģa siena zaudē tonusu, tās kontrakcijas pavājinās, kuņģa sienas atrofējas.

Kuņģa hipotonuss vai atonija bieži ir sakarā ar splanhnoptozi vai gastroptozi (iekšējo orgānu vai kuņģa noslīdējumu, gr. ptosis — krišana, šeit — noslīdējums). Kuņģa hipotonusa cēlonis var būt kuņģa inervācijas traucējums, kuņģa un zarnu trakta infekcijas sli­mība (dizentērija, tīfs), pavājināts barojums, pazemināts organisma vispārējais tonuss.

Kuņģa paplašinājums (dilatācija) attīstās sakarā ar kuņģa sienas atrofiju, pēc kuņģa rezekcijas, gastroenteroanastomozes izveidoša­nas. īslaicīga kuņģa dilatācija rodas pēc pārēšanās, vēdera dobuma operācijas, vēdera sasituma, dažkārt arī sakarā ar akūtu infekcijas slimību. Kuņģis paplašinās, tajā aizturas šķidrums, uzturs un gāzes. Pavājinās kuņģa kontrakcijas un HC1 sekrēcija. Ja uztura sastrē­gums kuņģī pastāv ilgstoši, rodas atraugas un vemšana. Paplašinā­tais kuņģis spiež uz duodēnu. Organismā veidojas ūdens un hlorīdu deficīts, var attīstīties hipohidratācija, alkaloze un pat kolapss.

Kuņģa hiperkinēziju (kontrakcijas pastiprināšanos) izraisa rupjš uzturs, alkohols, pastiprināts klejotājnerva tonuss, insulīns, hist amīns u. c. Hiperkinēzija parasti saistās ar HC1 sekrēcijas pastipri­nāšanos. Skābais kuņģa saturs, nokļuvis duodēnā, izraisa ilgstošu vārtnieka slēgšanos un paildzina kuņģa satura evakuāciju. Kuņģa muskulatūras šķiedru atsevišķu grupu spastiska kontrakcija un spazmatiskas sāpes rodas gastrīta un čūlas slimniekiem.

Kuņģa hipokinēzija (pavājināta peristaltika) visbiežāk mēdz būt gastrīta slimniekiem.

Uzsūkšanās kuņģī normāli ir niecīga. Patoloģiskos apstākļos, kad rodas uztura sastrēgums (stāze) kuņģī vai attīstās iekaisums, kuņģa gļotāda kļūst caurlaidlga toksīniem un vielmaiņas šķeļproduktiem, kas var izraisīt intoksikāciju.

Kuņģa ekskretoriskā funkcija. Vielmaiņas procesos cauri gļotādai kuņģa dobumā izdalās H+, K⁺, Na+, Cl-. Kuņģī var izdalīties arī medikamenti (morfijs, hloroforms) un asinīs cirkulējo­šas toksiskas vielas.

Jau I. Pavlovs uzsvēra kuņģa ekskretoriskās funkcijas nozīmi organisma dezintoksikācijā. Tā pārkāršanas apstākļos suņu kuņģa sulā parādījās pienskābe, bet pilnīga bada apstākļos — slāpekli sa­turošas vielas, kuras zarnu traktā uzsūcās un tika izmantotas viel­maiņas procesiem dzīvībai svarīgos orgānos.

Slāpekli saturošu vielu lielu koncentrāciju kuņģa sulā konstatē arī slimniekiem, kuriem attīstījies hronisks strutains iekaisums. Slāpekļvielas zarnu traktā uzsūcas, tomēr uzsūkšanās intensitāte atpaliek no ekskrēcijas intensitātes, tas veicina organisma spēku izsīkšanu.

Atlieku slāpekļa daudzums kuņģa sulā palielinās nieru mazspējas gadījumā. Urēmijas slimniekam kuņģa sulā un siekalās tiek izdalīta urīnviela, urīnskābe, kreatinīns. Ar šūnu bojāejas produktu ekskrēciju cauri kuņģa gļotādai saista gastrīta attīstību pēc gripas, dizentērijas un citām slimībām.

Mūsdienās kuņģa ekskretoriskās funkcijas pārbaudei lieto gastrohromoskopiju. Pacientam tukšā dūšā vēnā ievada krāsvielu (neitrālsarkano) un endoskopiski vai caur zondi atsūktajā kuņģa sulā seko tās izdalei caur kuņģa gļotādu. HC1 aktīvas sekrēcijas gadījumā krāsvielas izdalīšanās laiks saīsinās, bet, ja sekrēcija ir pavājināta, — paildzinās. Anaciditātes apstākļos krāsviela vispār neizdalās.