Asins zaudējums

Biežākais asiņošanas cēlonis ir trauma (tiek bojāti asinsvadi). Bez tam asinsvada sienu bojā jonizējošā radiācija, toksiskas ķīmiskas vielas, kā arī destruktīvi patoloģiski procesi — čūlas, audzējs, ateroskleroze, tuberkuloze. Nereti asiņošanas cēlonis ir asinsreces traucējums (t. s. hemorāģiskās diatēzes).

Asiņošanu iedala atkarībā no

1) etioloģiskā aģenta — traumatiska asiņošana, netraumatiska asiņošana,

2) patoģenēzes mehānisma — asiņošana sakarā ar asinsvada plīsumu (haemorrhagia per rhexin), asinsvada sienas sairumu jeb destrukciju (haemorrhagia per diabrosin), asins izsūkšanos cauri asinsvada sienai (haemorrhagia per diapedesin),

3) asiņojošā asinsvada — arteriāla, venoza, kapilāra, parenhimatoza asiņošana;

4) vietas, kurā asinis izlīst, — ārēja, iekšēja, intersticiāla asiņošana,

5) asiņošanas rašanās laika un tiešā cēloņa — primāra vai sekundāra asiņošana.

Arējā asiņošana parasti notiek no ķermeņa virsmas, ja bojāta āda. Slimniekam ar iekšēju asiņošanu asinis ieplūst slēgtos ķermeņa dobumos (pleiras dobumā, vēdera dobumā) vai arī dobos orgānos, kuri savienoti ar apkārtējo vidi (kuņģa un zarnu traktā, dzemdē, urīnpūslī). Intersticiālas asiņošanas gadījumā asinis sakrājas audu spraugās un veido hematomu (haematoma — norobežots asins izplūdums audos) vai arī izplūst tieši audos.

Primāru asiņošanu asinsvada plīsuma dēļ konstatē praktiski visiem cilvēkiem, kuri guvuši traumatisku brūci. Sekundāras asiņošanas cēloņi ir dažādi — iekaisuma vai svešķermeņa izraisīts asinsvada sienas bojājums, ligatūras noslīdēšana, tromba atraušanās no asinsvada u. c. Sekundārā asiņošana rodas pēc zināma laika.

Asiņošanas rezultātā rodas tipiskas, ar asins zaudējumu saistītas novirzes orgānu un audu darbībā:

1) samazinās cirkulējošo asiņu tilpums, mēdz attīstīties oligocitēmiskā hipovolēmija;

2) rodas hemodinamikas traucējumi — samazinās venozo asiņu pieplūde sirdij, koronārās asinsrites tilpums, sirds sistoles un minūtes tilpums, pazeminās arteriālais spiediens (rodas kolapss), nereti iestājas aritmija (sakarā ar miokarda hipoksiju). Raksturīgi mikrocirkulācijas traucējumi;

3) traucēta ārējā un audu elpošana, jo attīstās cirkulatoriska hipoksija, asiņu, vēlāk arī audu hipoksija un respiratoriska hipoksija. Rezultātā cieš audu vielmaiņa un veidojas metaboliska acidoze;

4) rodas organisma svarīgāko funkciju neirohumorālās regulācijas traucējumi.

Uz asins zaudējumu organisms reaģē ar virkni kompensatorisku reakciju. Pie tām pieder perifēro arteriolu spazma, deponēto asiņu izsviešana asinsritē, tahikardija, sirds minūtes tilpuma, elpošanas dziļuma un biežuma palielināšanās. Šie mehānismi veicina arteriālā spiediena paaugstināšanos un asinsrites centralizāciju, tādējādi uzlabojas dzīvībai svarīgo orgānu asinsapgāde. Cirkulējošo asiņu tilpums atjaunojas ne tikai sakarā ar asins sadalījuma maiņu, bet arī tādēļ, ka asinsvados nokļūst intersticiālais šķidrums. Asiņošanas pārtraukšanos veicina asinsreces sistēmas aktivācija, vēlāk (4. vai 5. dienā pēc asins zaudējuma) tiek stimulēta eritropoēze.

Asiņošanas norise un sekas atkarīgas no asiņošanas īpatnībām (bojātā asinsvada veida, bojājuma rakstura, asiņošanas ātruma un lieluma), organisma kompensatorisko reakciju ieslēgšanās ātruma un iespējām, cilvēka vecuma, dzimuma, organisma reaktivitātes un stāvokļa pirms asins zaudējuma. Ļoti bīstams ir ne tikai lielas artērijas bojājums, bet arī lielo vēnu asiņošana, sevišķi tad, ja tā notiek ķermeņa dobumā vai ja vēna zem bojājuma vietas ir daļēji vai pat pilnīgi saspiesta. Bīstama ir arī vēdera dobuma orgānu parenhimatozā asiņošana, jo tā nereti ir ilgstoša un slēpta. Sevišķi bīstama pat niecīga asiņošana pacientiem, kuriem traucēta asinsrece (hemofilija, trombocitopēnija u. c.).

Ja asiņošana ir strauja, hemodinamikas traucējumi parasti ir ļoti izteikti. Sakarā ar ūdens-sāļu maiņas īpatnībām, asinsrites un nervu sistēmas nepilnīgo attīstību un vēl nepilnvērtīgiem kompensācijas mehānismiem asiņošana bērniem, it īpaši jaundzimušajiem un zīdaiņiem, noris daudz smagāk nekā pieaugušajiem. Salīdzinājumā ar cilvēkiem vidējos gados sirmgalvji asins zaudējumu panes daudz sliktāk. Organisma jutību pret asins zaudējumu pastiprina badošanās, hipertermija, hipotermija, trauma, infekcijas slimība, kardiovaskulāra slimība, dziļa narkoze.

Bez nopietniem draudiem dzīvībai pieaudzis cilvēks var uzreiz zaudēt līdz 20% no cirkulējošo asiņu tilpuma. Pēc tam viņam attīstās posthemorāģiskā anēmija. Ja cilvēks zaudē 25—30% no cirkulējošo asiņu tilpuma, stāvoklis kļūst draudošs dzīvībai. Pēkšņs 50—60% asiņu zaudējums ir nāvējošs. Turpretim, ja tādu pašu asins daudzumu cilvēks zaudē pamazām — vairāku dienu laikā, iznākums parasti nav letāls, jo mobilizējas kompensācijas mehānismi. Ja asiņošanas rezultātā stipri krītas arteriālais spiediens, var iestāties posthemorāģiskais šoks ar izteiktiem traucējumiem dzīvībai svarīgu orgānu (centrālās nervu sistēmas, sirds, plaušu, aknu, nieru) asinsapgādē.