Asins sistēma sastāv no asinsrades orgāniem un cirkulējošajām asinīm. Izšķir centrālos (sarkanās kaulu smadzenes, aizkrūtes dziedzeris) un perifēros (liesa, limfmezgli, mandeles, zarnu gļotādas limfātiskie folikuli) asinsrades orgānus.
Asinsradi regulē neiroendokrīnā sistēma, dažādi poetīni (arī eritropoetīni), kā arī sarkano kaulu smadzeņu mikrovide. Kaulu smadzeņu galvenās funkcijas ir hemopoēze, antivielu produkcija, piedalīšanās kaulu augšanā un asins depo funkcija. Līdz 4 gadu vecumam cilvēkam ir tikai sarkanās, bet pēc 14—16 gadu vecuma — gan sarkanās, gan baltās kaulu smadzenes.
Cirkulējošo asiņu daudzums pieder pie hemodinamikas rādītājiem. Asins šķidrās daļas daudzums atkarīgs no ūdens un elektrolītu maiņas organismā. Cirkulējošās asinis atrodas asinsrites sistēmā, daļa asiņu deponētas t. s. depo orgānos — aknās, liesā, kaulu smadzenēs u. c. Asiņu sadalījumu organismā būtiski ietekmē muskuļu, liesas, aknu un citu orgānu darbība. Vecās asins šūnas fagocitē liesas, limfmezglu, aknu un citu orgānu makrofāgi.
Asins sistēmas pamatfunkcijas ir šādas:
1) elpošanas funkcija. Hemoglobīns transportē 02. Kvantitatīvas un kvalitatīvas hemoglobīna pārmaiņas rada asiņu jeb hēmisko hipoksiju un ATF veidošanās traucējumus audos;
2) hemostatiskā funkcija. Ja tiek bojāts asinsvads, trombocīti, asins koagulācijas un antikoagulācijas sistēma veido recekli, tādējādi piedaloties asiņošanas apturēšanā;
3) a i z s a r g f u n k c i j a. To galvenokārt realizē neitrofilie leikocīti un monocīti (nespecifiskie šūnu aizsardzības mehānismi), limfocīti un specifiskās imunitātes orgāni. Specifiskās imunitātes orgānos noris humorālās (antivielu veidošanās) un celulārās (sensibilizēto T limfocītu veidošanās) imunitātes reakcijas;
4) līdzdalība organisma skābju-bāzu līdzsvara regulācijā (hemoglobīna bufersistēma) un C02 transportā (HbC02).
Asins sistēmas orgāni un audi savā starpā ir ļoti cieši saistīti, tādēļ patoloģiskais process šajā sistēmā nekad nav lokāls. Atkarībā no patoloģiskā procesa veida un lokalizācijas galvenokārt tiek traucēta viena no asins sistēmas funkcijām. Piemēram, eritrocītu bojājuma dēļ cieš galvenokārt asins elpošanas funkcija (02 un C02 transports), leikocītu bojājuma dēļ — asins aizsargfunkcija, asinsreces vai pretreces sistēmu pārmaiņu dēļ tiek traucēta asinsreces spēja.
Asins šūnu patoloģijas cēlonis var būt kā primārs asinsrades orgānu bojājums (tad attīstās t. s. asins slimība), tā arī citu orgānu slimības, piemēram, infekcijas slimības, sirds un asinsvadu slimības. Tādā gadījumā pārmaiņas asinsradē ir atbildes reakcija uz patoloģisku stimulāciju. Infekcijas slimības procesā pastiprinās leikocītu aizsargfunkcija — rodas leikocitoze, pastiprinās fagocitoze; hipoksijas apstākļos aktivējas asins transporta funkcija — attīstās eritrocitoze.
Asins sistēmas reaģēšanas veids ir sakarā ar šai sistēmai piemītošām funkcionālām un morfoloģiskām īpatnībām.
1. Asinsrades audiem raksturīga izteikta mitotiskā aktivitāte, tādēļ šie audi ir ļoti jutīgi uz mutagēno faktoru (ķīmisko mutagēno aģentu, jonizējošā starojuma, vīrusu) un citostatisko preparātu iedarbību, kā arī uz plastisko materiālu (Fe, B12 vitamīna, folijskābes, olbaltumvielu) deficītu. Šo faktoru iedarbības rezultātā var attīstīties leikoze, anēmija, leikopēnija, trombocitopēnija. Var arī veidoties mutanti limfocītu kloni, kuri producē antivielas pret paša organisma asins šūnām, izraisot autoimūnu anēmiju, leikopēniju vai trombocitopēniju.
2. Asins šūnu (tāpat kā citu organisma šūnu) struktūra, vielmaiņa, vairošanās un diferencēšanās ir ģenētiski noteikta. Traucētas ģenētiskās regulācijas sekas ir asins slimības — leikoze, korpuskulāra hemolītiskā anēmija, pārmantotā neitropēnija.
3. Eritropoetīni, leikopoetīni un trombocitopoetīni piedalās asins šūnu veidošanās regulācijā. Ja šo faktoru trūkst, var attīstīties anēmija, leikopēnija, trombocitopēnija.
4. Patogēni aģenti (eksogēnas un endogēnas ķīmiskas vielas, medikamenti, baktērijas, vīrusi), nokļuvuši asinīs, var izraisīt asins šūnu bojāeju (piemēram, hemolīzi) gan tieši, gan autoimūnas reakcijas veidā. Autoimūna reakcija attīstās tad, ja patogēnais aģents maina asins šūnu antigēno struktūru vai atbrīvo tādus antigēnus, kuri bijuši norobežoti no imūnkompetentās sistēmas.
5. Asinsvadu bojājums izraisa asiņošanu, rezultātā samazinās asins kopējais tilpums un cieš visas asins funkcijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru