Aizkuņģa dziedzera funkcijas un to traucējumi

Aizkuņģa dziedzeris (pankreāts) ir ārējās un iekšējās sekrēcijas dziedzeris. Aizkuņģa dziedzera ārējās sekrēcijas daļu veido alveolas, kuras sakopotas daiviņās. Aizkuņģa dziedzera sula satur enzīmus, kuri šķeļ ogļhidrātus (amilāzi jeb diastāzi, maltāzi), olbaltumvielas (proteāzes — tripsīnu, himotripsīnus, karbooksidāzes, kalikreīnu, esterāzi, ribonukleāzi) un taukus (lipāzi). Proteāzes aizkuņģa dziedzeris izdala neaktīvā formā. Nonācis zarnās, tripsinogēns enterokināzes ietekmē pārvēršas par aktīvu tripsīnu. Šim procesam ir liela fizioloģiska un patoģenētiska nozīme, jo tripsīns savukārt aktivē citus aizkuņģa dziedzera enzīmus, arī tripsinogēnu.

Aizkuņģa dziedzera iekšējās sekrēcijas daļu veido īpašas šūnas, kas nelielās grupiņās (t. s. Langerhansa saliņu veidā) izvietotas starp alveolām pa visu dziedzeri. Langerhansa saliņu α šūnas producē glikagonu, bet β šūnas — insulīnu; šie hormoni ieplūst tieši asinīs. Glikagonu producē arī kuņģa un zarnu trakta gļotādas šūnas, taču šis glikagons atšķiras no aizkuņģa dziedzera izdalītā glikagona. Glikagona un insulīna sekrēciju regulē nervu sistēma, taču galvenais šo hormonu sekrēcijas regulētājs ir glikozes koncentrācija asinīs. Ja glikozes koncentrācija asinīs palielinās, insulīna sekrēcija pastiprinās, bet glikagona sekrēcija pavājinās. Insulīns veicina glikozes iekļūšanu un izmantošanu t. s. insulīnjutīgo audu šūnās, tādējādi samazinot glikozes koncentrāciju asinīs. Glikagons sāk pastiprināti izdalīties tad, kad glikozes koncentrācija asinīs krītas (< 2,75 mmol/l jeb < 50 mg%). Glikagons izraisa glikogenolīzi aknas un glikozes koncentrācijas palielināšanos asinīs.

Speciālas, gar aizkuņģa dziedzera izvadiņiem lokalizētas šūnas producē lipokaīnu. Lipokaīns vispirms izdalās duodēnā un tikai pēc tam uzsūcas asinīs, tādēļ daži autori to nepieskaita pie hormoniem. Lipokaīns veicina tauku oksidāciju aknās un izvadīšanu no aknām.

Acetilholīns, gastrīns, sekretīns, holecistokinīns-pankreozimīns un bombezīns (spēcīgs aizkuņģa dziedzera sekrēcijas stimulators) izraisa aizkuņģa dziedzera sekretorisko šūnu virsmas membrānu depolarizāciju, samazina to rezistenci un pastiprina enzīmu sekrēciju.

Atkarībā no patoģenēzes izšķir šādus aizkuņģa dziedzera funkciju traucējumus: 1) ārējās sekrēcijas traucējumi, 2) iekšējās sekrēcijas (inkrēcijas) traucējumi, 3) enzīmu iekļūšana asinīs.

Arējās sekrēcijas traucējumus aizkuņģa dziedzerī izraisa pankreatīts (aizkuņģa dziedzera šūnu bojāeja), reflektoriska vai humorāla aizkuņģa dziedzera funkciju kavēšana (pazemināts klejotājnerva tonuss, atropīna ietekme), alerģiskas reakcijas, aizkuņģa dziedzera audzējs, dziedzera izvada nosprostojums vai saspiedums (akmens, saaugumi, audzējs), duodenīts (pavājinās sekretīna veidošanās un aizkuņģa dziedzera sulas sekrēcija).

Aizkuņģa dziedzera enzīmi piedalās dobuma gremošanā ne tikai duodēnā, bet arī zarnu trakta distālajā daļā. Daži enzīmi (amilāze, lipaze u. c.) no tievās zarnas dobuma tiek adsorbēti uz enterocītu mikrobarkstiņu virsmas un piedalās uzturvielu hidrolīzē, tādēļ aizkuņģa dziedzera ārējās sekrēcijas traucējumi var ietekmēt arī kontakta gremošanu.

Ārējās sekrēcijas traucējumu rezultātā zarnās trūkst aizkuņģa dziedzera enzīmi. Aizkuņģa dziedzera sula satur pašu aktīvāko lipāzi, tādēļ visvairāk cieš tauku gremošana un iestājas steatoreja. Tripsīna un himotripsīnu trūkuma dēļ traucēta olbaltumvielu gremošana, pēc gaļas ēšanas fekālijās ir daudz muskuļšķiedru — rodas kreatoreja (creatorrhoea — nesagremotas muskuļšķiedras izkārnījumos). Amilāzes trūkuma rezultātā cieš cietes šķelšana un rodas amiloreja (amylorrhoea — nesagremotas cietes pastiprināta ekskrēcija ar izkārnījumiem). Attīstās preenterālas izcelsmes malabsorbcijas sindroms. 

Iekšējās sekrēcijas traucējumi aizkuņģa dziedzerī. Ja traucēta insulīna izdale, attīstās cukura diabēts. Ja galvenokārt traucēta glikagona produkcija, rodas tieksme uz hipoglikēmiju.

Aizkuņģa dziedzera enzīmi iekļūst asinīs, ja 1) patoloģiskā procesa gaitā pastiprinās aizkuņģa dziedzera šūnu membrānu caurlaidība, 2) notiek citolīze (raksturīgi akūtam pankreatītam), 3) aizsprostojas dziedzera izvadi. Palielinoties kinīnu sistēmas aktivitātei, krasi krītas arteriālais spiediens un iestājas t. s. pankreāta kolapss. Tas var beigties letāli. (Ja eksperimenta dzīvniekam ievada neaktīvu, resp., novārītu, aizkuņģa dziedzera sulu, arteriālais spiediens viņam nepazeminās.)

Enzīmu koncentrācijas palielināšanos asinīs un urīnā izmanto akūta pankreatīta diagnostikai.

Patogēnajam aģentam bojājot aizkuņģa dziedzera audus, enzīmi var nokļūt arī apkārtējos audos un izraisīt to nekrozi. Visbiežāk rodas taukaudu — taukplēves nekroze, to izraisa aizkuņģa dziedzera sulas lipāze.