Medicīna

Mūsu dienās medicīnā novērojama aizvien sīkāka specializācija (pulmonoloģija, gastroenteroloģija, hepatoloģija, sirds un asinsvadu ķirurģija u. c.). Arvien specifiskākas un precīzākas kļūst slimnieka izmeklēšanas un ārstēšanas metodes, uzlabojas dažādu manipulāciju tehnika, plašāk tiek izmantoti jaunākie zinātnes un tehnikas sasniegumi. Līdztekus šīm pozitīvajām tendencēm sāk izpausties arī negatīvās: šauras specializācijas ārsti vāji orientējas citās specialitātēs, sāk izzust universāli mediķi — ārsti, kas spētu ārstēt «visu» slimnieku, nav t. s. ģimenes ārstu. Taču tieši šādi speciālisti ir ļoti nepieciešami, un medicīnas augstskolu pienākums ir pievērsties to sagatavošanai. Tāpēc zināšanām par medicīnas vispārīgām likumībām joprojām ir liela nozīme.

Slimību izcelsmes, attīstības un arī ārstēšanas vispārīgās likumības pētī patoloģiskā fizioloģija. Apjoma ziņā tās var būt dažādas — gan ļoti vispārīgas bioloģijas un medicīnas likumības, kas darbojas visās medicīnas nozarēs, gan šaurākas un konkrētākas (orgānu un sistēmu patoloģiskās fizioloģijas) likumības, kas tiešai izmantošanai klīnikā bieži vien ir pat svarīgākas nekā vispārīgās likumības.

Patoloģiskā fizioloģija attīstās divos virzienos: 1) tradicionālajā eksperimentālajā virzienā un 2) klīniskajā virzienā. Pirmajā galvenā uzmanība tiek veltīta vispārīgām bioloģijas un medicīnas likumībām, un darba pamatmetode ir eksperiments. Otrais — klīniskais virziens — ir attīstījies vēlāk un saistīts ar tehnikas un izmeklēšanas metožu progresu. Tajā arī nodarbojas ar vispārīgām likumībām, tomēr galveno uzmanību velta tām likumībām, kuram ir svarīga nozīme cilvēka slimību attīstībā. Klīniskajā virziena galvenās darba metodes ir, pirmkārt, klīniskais novērojums un, otrkārt, eksperiments. Klīniskā virziena pārstāvji uzskata, ka eksperiments ir jāveic tikai tad, ja precīzus datus pētamaja jautajumā nav iespējams iegūt klīniski. Tātad klīniskā patoloģiskā fizioloģija būtība ir tikai visas patoloģiskās fizioloģijas daļa — ta daļa, kas nepieciešama ārstam.