Laboratorijā novērtē urīna krāsu, dzidrumu, smaku, asins piejaukumu, nosaka urīna relatīvo blīvumu, pH, izdara bakterioloģisku un sedimenta mikroskopisku izmeklēšanu.
Veselam cilvēkam, kurš uzņem parastu uzturu, urīna relatīvais blīvums sasniedz vismaz 1020 (sk. Pielikumu), atkarībā no ūdens uzņemšanas un organisma skābju-bāzu līdzsvara tas svārstās no 1002 līdz 1040. Urīna pH atkarība no skabju-bazu līdzsvara medz būt no 4,5 līdz 8,4.
Pēc tam mikroskopiski izmeklē urīna sedimentu — pārbauda, vai urīns nesatur t. s. patoloģiskās sastāvdaļas, proti, leikocītus, eritrocītus, cilindrus utt.
Urīna patoloģiskās sastāvdaļas ir elementi, kādu veselu cilvēku urīnā vispār nav, vai arī to daudzums pārsniedz normālo skaitu. Ne vienmēr patoloģiskas sastāvdaļas urīnā liecina par nieru bojājumu. Piemēram, bilirubīns urīnā parādās dzeltes slimniekam, glikoze un acetons — diabēta slimniekam.
Proteinūrija (proteinuria). Veselam cilvēkam diennaktī ar urīnu izdalās 70—80 mg olbaltumvielu. No tām aptuveni 10% ir albumīni, 90% — mazmolekulāras plazmas un nieru olbaltumvielas (uromukoīds, glikoproteīdi u. c.). Ar parastām laboratoriskās izmeklēšanas metodēm veselam cilvēkam olbaltumvielas urīnā neatrod. Kad olbaltumvielu daudzums urīnā pārsniedz fizioloģisko normu, tās konstatē ar parastajām laboratoriskajām metodēm. Pārejoša fizioloģiska proteinūrija mēdz būt jaundzimušajiem pirmajās dzīves dienās, kā arī cilvēkiem pēc lielas muskuļu piepūles. Uzskata, ka šādu proteinūriju izraisa pienskābes toksiskā ietekme uz nieru kamoliņiem. Atkarībā no attīstības mehānisma patoloģisko proteinūriju iedala renālā un ekstrarenālā proteinūrijā.
Renāla proteinūrija attīstās, ja 1) pastiprinās bazālās membrānas caurlaidība, 2) samazinās kanāliņu reabsorbcijas spēja, 3) notiek kanāliņu epitēlija deskvamācija. Atkarībā no bojājuma lokalizācijas izšķir kamoliņu un kanāliņu proteinūriju.
Pārejoša kamoliņu izcelsmes proteinūrija rodas drudža laikā, kā arī mēdz būt pusaudžiem intensīvas augšanas periodā — pēc ilgstošas stāvēšanas urīnā parādās olbaltumvielas (proteinuria ortostatica). Ortostatiskās proteinūrijas forma var attīstīties cilvēkiem, kuriem izteikta mugurkaulāja lordoze (proteinuria lordotica). Ortostatiskās proteinūrijas cēlonis ir hemodinamikas traucējumi nieru kamoliņos, kuru rezultātā pastiprinās kamoliņu asinsvadu caurlaidība. Līdzīgs mehānisms ir grūtnieču un sirds mazspējas slimnieku proteinūrijai.
Pastāvīga proteinūrija liecina par nefronu bojājumu. Glomerulāra nefropātija izraisa kamoliņu izcelsmes proteinūriju — urīnā konstatē albumīnus, vidēja lieluma un lielmolekulāras olbaltumvielas (a2 makroglobulīnus, b2 lipoproteīdus u. c.). Tubulāras nefropātijas un intersticiālas nefropātijas slimniekiem ir pārsvarā kanāliņu izcelsmes proteinūrija — urīnā konstatē mazmolekulāras olbaltumvielas (b2 mikroglobulīnus, lizocīmu u. c.). Proteinūrija rodas arī pēc nieru traumas un pat pēc spēcīgas nieru palpācijas (renopalpatoriskā proteinūrija). Izteikta proteinūrija (vairāk par 3,5 g diennaktī) liecina par nefrotisko sindromu.
Ekstrarenālā proteinūrija rodas pēc izteiktas hemolīzes, multiplās mielomas slimniekiem, kā arī tad, ja olbaltumvielas urīnā nokļūst no urīnceļiem (urīnceļu iekaisums, audzējs, nierakmeņu slimība).
Masīvas proteinūrijas apstākļos organisms diennakti var zaudēt pat 30—40 g olbaltumvielu, tādēļ attīstās hipoproteinēmija un mainās asins olbaltumvielu frakciju attiecības — samazinās mazmolekulāro un palielinās lielmolekulāro olbaltumvielu koncentrācija, samazinās albumīnu/globulīnu koeficients (normāli tas ir 1,5—2,0). Rezultātā samazinās asins onkotiskais spiediens, tādēļ rodas tūska.
Eritrocitūrija (erythrocyturia) ir eritrocītu izdalīšanās urīnā. Normāli eritrocītu skaits diennakts urīnā nepārsniedz 1,5 miljonus (pēc Adisa—Kakovska metodes), bet urīna minūtes tilpumā — 1500 (pēc Amburžē metodes). Asiņu (eritrocītu, hemoglobīna u. c.) piejaukumu urīnam sauc par hematūriju (haematuria). Ja asiņu piejaukums urīnam sasniedz 1 ml/l, mainās urīna izskats — tas atgādina gaļas ūdeni.
Nieru asinsvadu bojājuma rezultātā rodas renāla eritrocitūrija. Ja attīstās asins sastrēgums nieru asinsvados (piemēram, sirds mazspēja) vai nieru iekaisums (piemēram, akūts glomerulonefrīts), palielinās nieru kamoliņu endotēlija caurlaidība. Eritrocīti var nokļūt urīnā ari tieši no bojātiem asinsvadiem (nieru tuberkuloze, audzējs, kanāliņu nekroze, nierakmeņu izraisīts urīnceļu bojājums, hemorāģiskā diatēze), kā arī tad, ja pārdozēti antikoagulanti.
Ekstrarenālas hematūrijas cēlonis var būt uretera, urīnpūšļa, uretras asiņošana (iekaisums, trauma, akmeņu izraisīts bojājums, audzējs) vai menstruālo asiņu piejaukums urīnam. Bāziskā un hipotoniskā urīnā eritrocīti, it īpaši tad, ja tie tur atrodas ilgu laiku, hemolizējas, un urīna sedimentā nonāk tikai to apvalki («eritrocītu ēnas»). Šādus eritrocītus sauc par izskalotiem. Dažkārt tie ietilpst cilindru sastāvā. Ja eritrocīti nepaspēj hemolizēties, urīna sedimentā atrod atsevišķus svaigus eritrocītus vai arī eritrocītus «monētu stabiņu» veidā, dažkārt — ar fibrīna recekļiem.
Leikocitūrija (leucocyturia) ir leikocītu izdalīšanās urīnā. Normāli urīnā parasti nav vairāk par 5 vai 6 leikocītiem redzes laukā (pēc Adisa—Kakovska ne vairāk par 2 miljoniem šūnu diennakts urīnā, pēc Amburžē — ne vairāk par 2500 šūnām). Leikocitūrija liecina par iekaisumu nierēs (pielonefrīts) vai urīnceļos. Izteikta leikocitūrija raksturīga pielonefrītam, nieru tuberkulozei, cistītam, uretrītam. Bāziskā urīnā leikocīti rūgšanas procesa rezultātā var iet bojā un leikocitūrijas var nebūt, taču urīns satur daudz gļotu.
Piūrija (pijuria) ir strutu izdalīšanās urīnā. Strutās bez bojātām un bojā gājušām asins šūnām ir arī iekaisušo audu šūnas un mikroorganismi.
Cilindrūrija (cylindruria) ir cilindriskas formas nieru kanāliņu distālo daļu «nolējumu» izdalīšanās urīnā. Parasti tā saistās ar proteinūriju, — ja nieru kanāliņos ir daudz olbaltumvielu un tur ir skāba vide, olbaltumvielas sarec.
Hialīnie cilindri ir irdeni, bāli, ar plānām kontūrām, gandrīz caurspīdīgi. Tie veidojas, pirmurīnam no nieru kapsulas nonākot kanāliņā, ja urīna reakcija kļūst skāba. Skābā vidē uropepsīna ietekmē cilindri viegli sairst, tādēļ urīna sedimentu izmeklē tūlīt pēc urīna savākšanas. Ja urīna reakcija ir bāziska (piemēram, hronisks pielonefrīts), hialīnos cilindrus neatrod, jo olbaltumvielas bāziskā vidē nesarec. Hialīnie cilindri nelielā skaitā ir urīna normāla sastāvdaļa (pēc Adisa—Kakovska — ne vairāk par 10 000 diennaktī, pēc Amburžē — reti cilindri urīna minūtes tilpumā). Hialīno cilindru urīnā ir vairāk dažu infekcijas slimību laikā.
Ja slimniekam ir eritrocitūrija un eritrocīti pielīp pie hialīnajiem cilindriem, izveidojas eritrocītu cilindri. Līdzīgi veidojas leikocītu cilindri.
Epitēlija cilindri ir olbaltumvielu cilindri, kurus klāj kanāliņu epitēlija šūnas. Tie veidojas tad, ja distrofijas rezultātā sabrūk nieru kanāliņu atsevišķi segmenti (neirotiskais sindroms, iekaisums nieru kanāliņos). Ja šūnas (epitēlijs, eritrocīti, leikocīti) sabrūk, veidojas graudainie cilindri. Epitēlija cilindru paveids ir lielāki agregāti, kas satur kanāliņu epitēlija šūnas un šūnu detrītu. Šādus cilindrus konstatē akūta nefrīta slimnieku urīnā.
Vaska cilindri ir blīvi veidojumi. Tie ir smaga nieru bojājuma simptoms, jo liecina, ka dažos kanāliņos urīna plūsmas tikpat kā nav, proti, nefrons praktiski atrofējies (smags glomerulonefrīts, nieru amiloidoze).
Lipoīdie cilindri liecina par kanāliņu šūnu lipoīdo deģenerāciju.
Cilindroīdi ir neregulāras formas cilindriski gļotu veidojumi. Tie rodas katarālu urīnceļu iekaisuma gadījumā, nelielā skaitā arī — veselam cilvēkam.
Ja urīna sedimenta mikroskopiskā izmeklēšanā neizdodas droši konstatēt eritrocitūriju, leikocitūriju vai cilindrūriju, kā arī tad, ja nepieciešams šos simptomus raksturot, patoloģiskos urīna elementus nosaka kvantitatīvi urīnā, kas izdalījies noteiktā laika periodā vai noteiktā urīna tilpumā. Pēc Adisa—Kakovska (Th. Addis) metodes savāc diennakti vai 12 h laikā izdalīto urīnu. 1/5 no stundas laikā izdalītā urīna centrifugē, ar pipeti paņem virsnogulšņu šķidrumu un Fuksa—Rozentāla (A. Fuchs, Rosenthal) vai Gorjajeva kamerā saskaita leikocītus, eritrocītus un cilindrus. Pēc tam aprēķina, cik formelementu un cilindru izdalījies diennakti (sk. 1. pielikumu). Amburžē (J. Hamburger) raudzei ņem 3 stundu laikā izdalīto urīnu, saskaita formelementus, cilindrus un aprēķina, cik to izdalījies 1 minūtes laikā.
Glikozūrija (glycosuria) ir glikozes izdalīšanās urīnā (sk. 1.2. nod.). Visbiežāk tā mēdz būt diabēta un distrofiska nieru bojājuma gadījumā.
Acetonūrija (acetonuria) ir acetona un citu ketonvielu izdalīšanās urīnā, tā raksturīga cukura diabētam.
Bilirubinūrija (bilirubinuria) ir pastiprināta bilirubīna izdalīšanās urīnā, ja ir dzelte.
Sāļu nogulsnes (saluria) — urāti, oksalāti, fosfāti — urīnā nereti liecina par nierakmeņu slimību.
Nieru un urīnceļu infekcijas diagnostikai svarīgi izmeklēt urīnu bakterioloģiski.
Veselam cilvēkam, kurš uzņem parastu uzturu, urīna relatīvais blīvums sasniedz vismaz 1020 (sk. Pielikumu), atkarībā no ūdens uzņemšanas un organisma skābju-bāzu līdzsvara tas svārstās no 1002 līdz 1040. Urīna pH atkarība no skabju-bazu līdzsvara medz būt no 4,5 līdz 8,4.
Pēc tam mikroskopiski izmeklē urīna sedimentu — pārbauda, vai urīns nesatur t. s. patoloģiskās sastāvdaļas, proti, leikocītus, eritrocītus, cilindrus utt.
Urīna patoloģiskās sastāvdaļas ir elementi, kādu veselu cilvēku urīnā vispār nav, vai arī to daudzums pārsniedz normālo skaitu. Ne vienmēr patoloģiskas sastāvdaļas urīnā liecina par nieru bojājumu. Piemēram, bilirubīns urīnā parādās dzeltes slimniekam, glikoze un acetons — diabēta slimniekam.
Proteinūrija (proteinuria). Veselam cilvēkam diennaktī ar urīnu izdalās 70—80 mg olbaltumvielu. No tām aptuveni 10% ir albumīni, 90% — mazmolekulāras plazmas un nieru olbaltumvielas (uromukoīds, glikoproteīdi u. c.). Ar parastām laboratoriskās izmeklēšanas metodēm veselam cilvēkam olbaltumvielas urīnā neatrod. Kad olbaltumvielu daudzums urīnā pārsniedz fizioloģisko normu, tās konstatē ar parastajām laboratoriskajām metodēm. Pārejoša fizioloģiska proteinūrija mēdz būt jaundzimušajiem pirmajās dzīves dienās, kā arī cilvēkiem pēc lielas muskuļu piepūles. Uzskata, ka šādu proteinūriju izraisa pienskābes toksiskā ietekme uz nieru kamoliņiem. Atkarībā no attīstības mehānisma patoloģisko proteinūriju iedala renālā un ekstrarenālā proteinūrijā.
Renāla proteinūrija attīstās, ja 1) pastiprinās bazālās membrānas caurlaidība, 2) samazinās kanāliņu reabsorbcijas spēja, 3) notiek kanāliņu epitēlija deskvamācija. Atkarībā no bojājuma lokalizācijas izšķir kamoliņu un kanāliņu proteinūriju.
Pārejoša kamoliņu izcelsmes proteinūrija rodas drudža laikā, kā arī mēdz būt pusaudžiem intensīvas augšanas periodā — pēc ilgstošas stāvēšanas urīnā parādās olbaltumvielas (proteinuria ortostatica). Ortostatiskās proteinūrijas forma var attīstīties cilvēkiem, kuriem izteikta mugurkaulāja lordoze (proteinuria lordotica). Ortostatiskās proteinūrijas cēlonis ir hemodinamikas traucējumi nieru kamoliņos, kuru rezultātā pastiprinās kamoliņu asinsvadu caurlaidība. Līdzīgs mehānisms ir grūtnieču un sirds mazspējas slimnieku proteinūrijai.
Pastāvīga proteinūrija liecina par nefronu bojājumu. Glomerulāra nefropātija izraisa kamoliņu izcelsmes proteinūriju — urīnā konstatē albumīnus, vidēja lieluma un lielmolekulāras olbaltumvielas (a2 makroglobulīnus, b2 lipoproteīdus u. c.). Tubulāras nefropātijas un intersticiālas nefropātijas slimniekiem ir pārsvarā kanāliņu izcelsmes proteinūrija — urīnā konstatē mazmolekulāras olbaltumvielas (b2 mikroglobulīnus, lizocīmu u. c.). Proteinūrija rodas arī pēc nieru traumas un pat pēc spēcīgas nieru palpācijas (renopalpatoriskā proteinūrija). Izteikta proteinūrija (vairāk par 3,5 g diennaktī) liecina par nefrotisko sindromu.
Ekstrarenālā proteinūrija rodas pēc izteiktas hemolīzes, multiplās mielomas slimniekiem, kā arī tad, ja olbaltumvielas urīnā nokļūst no urīnceļiem (urīnceļu iekaisums, audzējs, nierakmeņu slimība).
Masīvas proteinūrijas apstākļos organisms diennakti var zaudēt pat 30—40 g olbaltumvielu, tādēļ attīstās hipoproteinēmija un mainās asins olbaltumvielu frakciju attiecības — samazinās mazmolekulāro un palielinās lielmolekulāro olbaltumvielu koncentrācija, samazinās albumīnu/globulīnu koeficients (normāli tas ir 1,5—2,0). Rezultātā samazinās asins onkotiskais spiediens, tādēļ rodas tūska.
Eritrocitūrija (erythrocyturia) ir eritrocītu izdalīšanās urīnā. Normāli eritrocītu skaits diennakts urīnā nepārsniedz 1,5 miljonus (pēc Adisa—Kakovska metodes), bet urīna minūtes tilpumā — 1500 (pēc Amburžē metodes). Asiņu (eritrocītu, hemoglobīna u. c.) piejaukumu urīnam sauc par hematūriju (haematuria). Ja asiņu piejaukums urīnam sasniedz 1 ml/l, mainās urīna izskats — tas atgādina gaļas ūdeni.
Nieru asinsvadu bojājuma rezultātā rodas renāla eritrocitūrija. Ja attīstās asins sastrēgums nieru asinsvados (piemēram, sirds mazspēja) vai nieru iekaisums (piemēram, akūts glomerulonefrīts), palielinās nieru kamoliņu endotēlija caurlaidība. Eritrocīti var nokļūt urīnā ari tieši no bojātiem asinsvadiem (nieru tuberkuloze, audzējs, kanāliņu nekroze, nierakmeņu izraisīts urīnceļu bojājums, hemorāģiskā diatēze), kā arī tad, ja pārdozēti antikoagulanti.
Ekstrarenālas hematūrijas cēlonis var būt uretera, urīnpūšļa, uretras asiņošana (iekaisums, trauma, akmeņu izraisīts bojājums, audzējs) vai menstruālo asiņu piejaukums urīnam. Bāziskā un hipotoniskā urīnā eritrocīti, it īpaši tad, ja tie tur atrodas ilgu laiku, hemolizējas, un urīna sedimentā nonāk tikai to apvalki («eritrocītu ēnas»). Šādus eritrocītus sauc par izskalotiem. Dažkārt tie ietilpst cilindru sastāvā. Ja eritrocīti nepaspēj hemolizēties, urīna sedimentā atrod atsevišķus svaigus eritrocītus vai arī eritrocītus «monētu stabiņu» veidā, dažkārt — ar fibrīna recekļiem.
Leikocitūrija (leucocyturia) ir leikocītu izdalīšanās urīnā. Normāli urīnā parasti nav vairāk par 5 vai 6 leikocītiem redzes laukā (pēc Adisa—Kakovska ne vairāk par 2 miljoniem šūnu diennakts urīnā, pēc Amburžē — ne vairāk par 2500 šūnām). Leikocitūrija liecina par iekaisumu nierēs (pielonefrīts) vai urīnceļos. Izteikta leikocitūrija raksturīga pielonefrītam, nieru tuberkulozei, cistītam, uretrītam. Bāziskā urīnā leikocīti rūgšanas procesa rezultātā var iet bojā un leikocitūrijas var nebūt, taču urīns satur daudz gļotu.
Piūrija (pijuria) ir strutu izdalīšanās urīnā. Strutās bez bojātām un bojā gājušām asins šūnām ir arī iekaisušo audu šūnas un mikroorganismi.
Cilindrūrija (cylindruria) ir cilindriskas formas nieru kanāliņu distālo daļu «nolējumu» izdalīšanās urīnā. Parasti tā saistās ar proteinūriju, — ja nieru kanāliņos ir daudz olbaltumvielu un tur ir skāba vide, olbaltumvielas sarec.
Hialīnie cilindri ir irdeni, bāli, ar plānām kontūrām, gandrīz caurspīdīgi. Tie veidojas, pirmurīnam no nieru kapsulas nonākot kanāliņā, ja urīna reakcija kļūst skāba. Skābā vidē uropepsīna ietekmē cilindri viegli sairst, tādēļ urīna sedimentu izmeklē tūlīt pēc urīna savākšanas. Ja urīna reakcija ir bāziska (piemēram, hronisks pielonefrīts), hialīnos cilindrus neatrod, jo olbaltumvielas bāziskā vidē nesarec. Hialīnie cilindri nelielā skaitā ir urīna normāla sastāvdaļa (pēc Adisa—Kakovska — ne vairāk par 10 000 diennaktī, pēc Amburžē — reti cilindri urīna minūtes tilpumā). Hialīno cilindru urīnā ir vairāk dažu infekcijas slimību laikā.
Ja slimniekam ir eritrocitūrija un eritrocīti pielīp pie hialīnajiem cilindriem, izveidojas eritrocītu cilindri. Līdzīgi veidojas leikocītu cilindri.
Epitēlija cilindri ir olbaltumvielu cilindri, kurus klāj kanāliņu epitēlija šūnas. Tie veidojas tad, ja distrofijas rezultātā sabrūk nieru kanāliņu atsevišķi segmenti (neirotiskais sindroms, iekaisums nieru kanāliņos). Ja šūnas (epitēlijs, eritrocīti, leikocīti) sabrūk, veidojas graudainie cilindri. Epitēlija cilindru paveids ir lielāki agregāti, kas satur kanāliņu epitēlija šūnas un šūnu detrītu. Šādus cilindrus konstatē akūta nefrīta slimnieku urīnā.
Vaska cilindri ir blīvi veidojumi. Tie ir smaga nieru bojājuma simptoms, jo liecina, ka dažos kanāliņos urīna plūsmas tikpat kā nav, proti, nefrons praktiski atrofējies (smags glomerulonefrīts, nieru amiloidoze).
Lipoīdie cilindri liecina par kanāliņu šūnu lipoīdo deģenerāciju.
Cilindroīdi ir neregulāras formas cilindriski gļotu veidojumi. Tie rodas katarālu urīnceļu iekaisuma gadījumā, nelielā skaitā arī — veselam cilvēkam.
Ja urīna sedimenta mikroskopiskā izmeklēšanā neizdodas droši konstatēt eritrocitūriju, leikocitūriju vai cilindrūriju, kā arī tad, ja nepieciešams šos simptomus raksturot, patoloģiskos urīna elementus nosaka kvantitatīvi urīnā, kas izdalījies noteiktā laika periodā vai noteiktā urīna tilpumā. Pēc Adisa—Kakovska (Th. Addis) metodes savāc diennakti vai 12 h laikā izdalīto urīnu. 1/5 no stundas laikā izdalītā urīna centrifugē, ar pipeti paņem virsnogulšņu šķidrumu un Fuksa—Rozentāla (A. Fuchs, Rosenthal) vai Gorjajeva kamerā saskaita leikocītus, eritrocītus un cilindrus. Pēc tam aprēķina, cik formelementu un cilindru izdalījies diennakti (sk. 1. pielikumu). Amburžē (J. Hamburger) raudzei ņem 3 stundu laikā izdalīto urīnu, saskaita formelementus, cilindrus un aprēķina, cik to izdalījies 1 minūtes laikā.
Glikozūrija (glycosuria) ir glikozes izdalīšanās urīnā (sk. 1.2. nod.). Visbiežāk tā mēdz būt diabēta un distrofiska nieru bojājuma gadījumā.
Acetonūrija (acetonuria) ir acetona un citu ketonvielu izdalīšanās urīnā, tā raksturīga cukura diabētam.
Bilirubinūrija (bilirubinuria) ir pastiprināta bilirubīna izdalīšanās urīnā, ja ir dzelte.
Sāļu nogulsnes (saluria) — urāti, oksalāti, fosfāti — urīnā nereti liecina par nierakmeņu slimību.
Nieru un urīnceļu infekcijas diagnostikai svarīgi izmeklēt urīnu bakterioloģiski.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru