Nieru summāro izdalīšanas funkciju nosaka ar Folharda, Zimņicka, Reizelmaņa raudzēm. Pēc iegūtā rezultāta spriež par nieru koncentrācijas un dilūcijas spēju. Nefrona parciālās funkcijas nosaka ar klīrensa metodi.
Folharda (7. Volhard) koncentrācijas-dilūcijas raudze sastāv no divām daļām. Vispirms veic dilūcijas raudzi. Pacients tukšā dūšā pēc urīnpūšļa iztukšošanas izdzer 1,5 l ūdens. Pēc tam 4 stundas ik pēc pusstundas savāc urīnu, izmēri katras porcijas daudzumu un relatīvo blīvumu. Pēc tam veic koncentrācijas raudzi. Vienu diennakti pacients ēd tikai sausu uzturu. Urīnu savāc ik pēc 2 stundām un izmēri katras porcijas daudzumu un blīvumu.
Dilūcijas raudze ļauj pārbaudīt nieru spēju no organisma ātri izvadīt «lieko» ūdeni. Ja urīna filtrācija nieru kamoliņos ir pavājināta, ūdens izdalās lēnāk un urīna relatīvais blīvums nesamazinās tik strauji kā veselam cilvēkam. Diemžēl dilūcijas raudzes rezultāti atkarīgi no aldosterona sekrēcijas, hipotalamo-hipofizārās sistēmas aktivitātes, arteriālā spiediena, olbaltumvielu daudzuma asinīs un vēl citiem faktoriem.
Koncentrācijas raudze ļauj noteikt nieru maksimālo koncentrācijas spēju. Ja tā ir normāla, urīna daudzums atsevišķās porcijās stipri samazinās, bet relatīvais blīvums — palielinās. Par nieru koncentrācijas funkciju spriež pēc urīna relatīvā blīvuma maksimālā skaitļa. Tas atkarīgs no reabsorbcijas intensitātes nieru kanāliņos, galvenokārt — to distālajā daļā. Hipostenūrijas (hyposthenuria) gadījumā nieru koncentrācijas spējas ir pavājinātas un urīna relatīvais blīvums parasti ir 1012—1018. Ja nieru kanāliņi koncentrācijas spēju ir zaudējuši vispār, katrā porcijā ir aptuveni 200—300 ml urīna ar relatīvo blīvumu 1010—1012 (isosthenuria).
Kontrindikācija koncentrācijas raudzei ir hiperazotēmija. Ja slimniekam ir tūska, koncentrācijas raudze var dot neadekvātu rezultātu, jo sauss uzturs veicina tūskas izzušanu. Mazs urīna blīvums nebūs vis nieru mazspējas simptoms, bet gan pastiprinātas diurēzes sekas.
Zimņicka raudze. Pacients, kurš saņem parastu uzturu, vienu diennakti ik pēc 3 stundām savāc urīnu. Izmērī katras porcijas daudzumu un relatīvo blīvumu, nosaka dienas un nakts diurēzes lielumu un attiecību.
Vesels cilvēks ar urīnu izdala 75% no uzņemtā šķidruma, pie tam lielākā šķidruma dala izdalās dienā, bet mazākā — naktī (dienas diurēze ir 2—3 reizes lielāka par nakts diurēzi). Urīna rīta porcija ir vismazākā, bet ar vislielāko relatīvo blīvumu. Blīvumam vismaz vienā urīna porcijā jābūt lielākam par 1020.
1.5.2.
Samazināta dienas diurēze (tikpat liela kā nakts diurēze vai mazāka nekā nakts diurēze) liecina par asinsrites mazspēju vai nieru koncentrācijas spēju pavājināšanos. Naktī, slimniekam guļot siltumā, uzlabojas nieru asinsrite un urīna filtrācija. Ja nieres nespēj pielāgoties uztura un diennakts dzīves režīmam, atsevišķas urīna porcijas maz atšķiras kā urīna daudzuma, tā relatīvā blīvuma ziņā. Hipostenūrijas apstākļos urīna relatīvais blīvums ir mazāks par 1020. Izostenūrijai raksturīgs mazs, praktiski nemainīgs urīna relatīvais blīvums.
Reizelmaņa raudze ir vienkārši izpildāma. Pacients urinē, kad jūt vajadzību, naktī viņam nav jāceļas. Datus novērtē tāpat kā Zimjicka raudzes gadījumā.
Klīrensa metode (angl. clear — attīrīt) raksturo nieru spēju attīrīt asinis. Klīrensu raksturo asins plazmas daudzums mililitros, kas 1 minūtes laikā nierēs tiek attīrīts no kādas vielas.
Klīrensa noteikšanai organismā ievada kādu eksogēnu vielu vai izmanto asinīs cirkulējošu (endogēnu) vielu. Atkarībā no vielas dīrensa mehānisma var spriest par nefrona atsevišķu daļu funkcionālo stāvokli.
Klīrensu aprēķina samērā vienkārši. Izmēri diurēzi un aprēķina diurēzi 1 minūtē; nosaka vielas koncentrāciju asins plazmā un urīnā. Pēc tam aprēķina klīrensu pēc formulas
C=U/P×V
kur C — klīrenss (ml/min),
U — vielas koncentrācija urīnā (mmol/l vai mg%), P — vielas koncentrācija asins plazmā (mmol/l, vai mg%), V — 1 minūtes diurēze (ml/min).
Atkarībā no mehānisma, kā atsevišķas vielas nokļūst urīnā, tās iedala vairākās grupās.
1. Vielas, kas nokļūst urīnā galvenokārt filtrācijas procesā nieru kamoliņos, — endogēnais kreatinīns, urīnviela, eksogēnais inulīns, hiposulfīts u. c.
2. Vielas, kas tiek reabsorbētas un secernētas nieru kanāliņos, — galvenokārt elektrolīti.
3. Vielas, kas tiek secernētas nieru kanāliņos, — urīnskābe, fenolsarkanais, paraaminohipūrskābe, medikamenti u. c.
4. Vielas, kas veidojas nierēs, — amonjaks, daži enzīmi. Asins plazmā šo vielu praktiski nav, tās nokļūst urīnā no kanāliņu šūnām.
5. Vielas, kas nieru kanāliņu proksimālajā daļā praktiski pilnīgi reabsorbējas, — cukuri, aminoskābes.
Pirmo 4 grupu vielas pieņemts saukt par «bezsliekšņa» vielām, jo šo vielu saturs urīnā nav atkarīgs no to koncentrācijas asinīs. 5. grupas vielas ir t. s. sliekšņa vielas, jo normāli parādās urīnā tikai tad, kad to koncentrācija asinīs pārsniedz noteiktu reabsorbcijas mehānismu iespēju slieksni. Šīm vielām medicīnas praksē ir liela nozīme — to parādīšanās urīnā ir slimības pazīme.
Katrai no vielu grupām raksturīgs noteikts klīrensa diapazons. Pirmās grupas vielu klīrensa diapazons pilnīgi atbilst nieru kamoliņu filtrācijas funkcijai, tādēļ tās var izmantot kamoliņu funkcijas novērtēšanai. Klīrensa noteikšanai izmanto tikai tādas vielas, kuras, 1) izejot cauri nierēm, nemainās, 2) izdalās tikai caur nierēm un 3) nereabsorbējas. Endogēnās vielas tiek daļēji reabsorbētas vai secernētas.
Pieauguša cilvēka nieres 1 minūtē izfiltrē 120 ml plazmas (diennaktī — vairāk par 170 l plazmas). Tādēļ, ja 1. grupas vielas klīrenss ir mazāks par 120 ml/min, tā no filtrāta reabsorbējas. Turpretim klīrensa palielināšanās liecina, ka šī viela nieru kanāliņā secernējas. Eksogēnā inulīna klīrenss normāli ir 120—140 ml/min, urīnvielas klīrenss — aptuveni 70 ml/min. No endogēnajām vielām vislielākais klīrenss ir kreatinīnam — 87—139 ml/min. Klīrensa samazināšanās liecina par urīna filtrācijas traucējumiem.
2. grupas vielu klīrenss ir nepastāvīgs, tas atkarīgs no ūdens-sāļu maiņas un skābju-bāzu līdzsvara.
3. grupas vielu klīrenss vienmēr pārsniedz filtrācijas lielumu un spēj tuvoties nieru asinsrites apjomam. Šīs vielas secernē proksimālie kanāliņi. Tā kā tie atrodas nieru kortikālajā slānī, tad 3. grupas vielu klīrenss raksturo efektīvo asins caurplūdi nierēs — kortikālo asinsriti. Nieru garozai ir svarīga nozīme atliekvielu izvadīšanā no organisma. Asins caurplūde nierēs ir samazināta nefrosklerozes gadījumā.
4. grupas vielas nieru klīrensa spēju noteikšanai izmantot nevar, jo asins plazmā šo vielu nav. 5. grupas vielas veselu cilvēku urīnā nenokļūst, tādēļ to klīrenss ir nulle.
Folharda (7. Volhard) koncentrācijas-dilūcijas raudze sastāv no divām daļām. Vispirms veic dilūcijas raudzi. Pacients tukšā dūšā pēc urīnpūšļa iztukšošanas izdzer 1,5 l ūdens. Pēc tam 4 stundas ik pēc pusstundas savāc urīnu, izmēri katras porcijas daudzumu un relatīvo blīvumu. Pēc tam veic koncentrācijas raudzi. Vienu diennakti pacients ēd tikai sausu uzturu. Urīnu savāc ik pēc 2 stundām un izmēri katras porcijas daudzumu un blīvumu.
Dilūcijas raudze ļauj pārbaudīt nieru spēju no organisma ātri izvadīt «lieko» ūdeni. Ja urīna filtrācija nieru kamoliņos ir pavājināta, ūdens izdalās lēnāk un urīna relatīvais blīvums nesamazinās tik strauji kā veselam cilvēkam. Diemžēl dilūcijas raudzes rezultāti atkarīgi no aldosterona sekrēcijas, hipotalamo-hipofizārās sistēmas aktivitātes, arteriālā spiediena, olbaltumvielu daudzuma asinīs un vēl citiem faktoriem.
Koncentrācijas raudze ļauj noteikt nieru maksimālo koncentrācijas spēju. Ja tā ir normāla, urīna daudzums atsevišķās porcijās stipri samazinās, bet relatīvais blīvums — palielinās. Par nieru koncentrācijas funkciju spriež pēc urīna relatīvā blīvuma maksimālā skaitļa. Tas atkarīgs no reabsorbcijas intensitātes nieru kanāliņos, galvenokārt — to distālajā daļā. Hipostenūrijas (hyposthenuria) gadījumā nieru koncentrācijas spējas ir pavājinātas un urīna relatīvais blīvums parasti ir 1012—1018. Ja nieru kanāliņi koncentrācijas spēju ir zaudējuši vispār, katrā porcijā ir aptuveni 200—300 ml urīna ar relatīvo blīvumu 1010—1012 (isosthenuria).
Kontrindikācija koncentrācijas raudzei ir hiperazotēmija. Ja slimniekam ir tūska, koncentrācijas raudze var dot neadekvātu rezultātu, jo sauss uzturs veicina tūskas izzušanu. Mazs urīna blīvums nebūs vis nieru mazspējas simptoms, bet gan pastiprinātas diurēzes sekas.
Zimņicka raudze. Pacients, kurš saņem parastu uzturu, vienu diennakti ik pēc 3 stundām savāc urīnu. Izmērī katras porcijas daudzumu un relatīvo blīvumu, nosaka dienas un nakts diurēzes lielumu un attiecību.
Vesels cilvēks ar urīnu izdala 75% no uzņemtā šķidruma, pie tam lielākā šķidruma dala izdalās dienā, bet mazākā — naktī (dienas diurēze ir 2—3 reizes lielāka par nakts diurēzi). Urīna rīta porcija ir vismazākā, bet ar vislielāko relatīvo blīvumu. Blīvumam vismaz vienā urīna porcijā jābūt lielākam par 1020.
1.5.2.
Samazināta dienas diurēze (tikpat liela kā nakts diurēze vai mazāka nekā nakts diurēze) liecina par asinsrites mazspēju vai nieru koncentrācijas spēju pavājināšanos. Naktī, slimniekam guļot siltumā, uzlabojas nieru asinsrite un urīna filtrācija. Ja nieres nespēj pielāgoties uztura un diennakts dzīves režīmam, atsevišķas urīna porcijas maz atšķiras kā urīna daudzuma, tā relatīvā blīvuma ziņā. Hipostenūrijas apstākļos urīna relatīvais blīvums ir mazāks par 1020. Izostenūrijai raksturīgs mazs, praktiski nemainīgs urīna relatīvais blīvums.
Reizelmaņa raudze ir vienkārši izpildāma. Pacients urinē, kad jūt vajadzību, naktī viņam nav jāceļas. Datus novērtē tāpat kā Zimjicka raudzes gadījumā.
Klīrensa metode (angl. clear — attīrīt) raksturo nieru spēju attīrīt asinis. Klīrensu raksturo asins plazmas daudzums mililitros, kas 1 minūtes laikā nierēs tiek attīrīts no kādas vielas.
Klīrensa noteikšanai organismā ievada kādu eksogēnu vielu vai izmanto asinīs cirkulējošu (endogēnu) vielu. Atkarībā no vielas dīrensa mehānisma var spriest par nefrona atsevišķu daļu funkcionālo stāvokli.
Klīrensu aprēķina samērā vienkārši. Izmēri diurēzi un aprēķina diurēzi 1 minūtē; nosaka vielas koncentrāciju asins plazmā un urīnā. Pēc tam aprēķina klīrensu pēc formulas
C=U/P×V
kur C — klīrenss (ml/min),
U — vielas koncentrācija urīnā (mmol/l vai mg%), P — vielas koncentrācija asins plazmā (mmol/l, vai mg%), V — 1 minūtes diurēze (ml/min).
Atkarībā no mehānisma, kā atsevišķas vielas nokļūst urīnā, tās iedala vairākās grupās.
1. Vielas, kas nokļūst urīnā galvenokārt filtrācijas procesā nieru kamoliņos, — endogēnais kreatinīns, urīnviela, eksogēnais inulīns, hiposulfīts u. c.
2. Vielas, kas tiek reabsorbētas un secernētas nieru kanāliņos, — galvenokārt elektrolīti.
3. Vielas, kas tiek secernētas nieru kanāliņos, — urīnskābe, fenolsarkanais, paraaminohipūrskābe, medikamenti u. c.
4. Vielas, kas veidojas nierēs, — amonjaks, daži enzīmi. Asins plazmā šo vielu praktiski nav, tās nokļūst urīnā no kanāliņu šūnām.
5. Vielas, kas nieru kanāliņu proksimālajā daļā praktiski pilnīgi reabsorbējas, — cukuri, aminoskābes.
Pirmo 4 grupu vielas pieņemts saukt par «bezsliekšņa» vielām, jo šo vielu saturs urīnā nav atkarīgs no to koncentrācijas asinīs. 5. grupas vielas ir t. s. sliekšņa vielas, jo normāli parādās urīnā tikai tad, kad to koncentrācija asinīs pārsniedz noteiktu reabsorbcijas mehānismu iespēju slieksni. Šīm vielām medicīnas praksē ir liela nozīme — to parādīšanās urīnā ir slimības pazīme.
Katrai no vielu grupām raksturīgs noteikts klīrensa diapazons. Pirmās grupas vielu klīrensa diapazons pilnīgi atbilst nieru kamoliņu filtrācijas funkcijai, tādēļ tās var izmantot kamoliņu funkcijas novērtēšanai. Klīrensa noteikšanai izmanto tikai tādas vielas, kuras, 1) izejot cauri nierēm, nemainās, 2) izdalās tikai caur nierēm un 3) nereabsorbējas. Endogēnās vielas tiek daļēji reabsorbētas vai secernētas.
Pieauguša cilvēka nieres 1 minūtē izfiltrē 120 ml plazmas (diennaktī — vairāk par 170 l plazmas). Tādēļ, ja 1. grupas vielas klīrenss ir mazāks par 120 ml/min, tā no filtrāta reabsorbējas. Turpretim klīrensa palielināšanās liecina, ka šī viela nieru kanāliņā secernējas. Eksogēnā inulīna klīrenss normāli ir 120—140 ml/min, urīnvielas klīrenss — aptuveni 70 ml/min. No endogēnajām vielām vislielākais klīrenss ir kreatinīnam — 87—139 ml/min. Klīrensa samazināšanās liecina par urīna filtrācijas traucējumiem.
2. grupas vielu klīrenss ir nepastāvīgs, tas atkarīgs no ūdens-sāļu maiņas un skābju-bāzu līdzsvara.
3. grupas vielu klīrenss vienmēr pārsniedz filtrācijas lielumu un spēj tuvoties nieru asinsrites apjomam. Šīs vielas secernē proksimālie kanāliņi. Tā kā tie atrodas nieru kortikālajā slānī, tad 3. grupas vielu klīrenss raksturo efektīvo asins caurplūdi nierēs — kortikālo asinsriti. Nieru garozai ir svarīga nozīme atliekvielu izvadīšanā no organisma. Asins caurplūde nierēs ir samazināta nefrosklerozes gadījumā.
4. grupas vielas nieru klīrensa spēju noteikšanai izmantot nevar, jo asins plazmā šo vielu nav. 5. grupas vielas veselu cilvēku urīnā nenokļūst, tādēļ to klīrenss ir nulle.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru