Līdz šim tika iztirzātas tikai recipienta organisma reakcijas pret transplantātu. Konstatējām, ka imunoloģiski toleranta recipienta organisms transplantātu neatgrūž. Taču jāņem vērā, ka transplantāts ir pieauguša indivīda audi, kas līdztekus antigēniem satur arī imūnkompetentas šūnas, kuras nav tolerantas pret sev svešajiem recipienta (saimnieka) antigēniem. Tāpēc, ja recipientam ir vismaz viens antigēns, kura nav donoram, pēc transplantēta nonākšanas recipienta organismā var sākties t. s. transplantēta reakcija pret saimnieku (angl. graft versus host reaction, GVHR) jeb alotransplantācijas slimība. Tā ir transplantēta imūnkompetento šūnu reakcija pret recipienta antigēnu sistēmu. Lai šī reakcija rastos, vajadzīgi 3 pamatnoteikumi:
1) recipienta organisms ir imunoloģiski tolerants pret transplantātu,
2) recipienta organisms ir nesingēns donoram (transplantētam), un recipienta audi satur tādus «stipros» antigēnus, kuru nav donora audos,
3) transplantētā ir proliferētspējīgas imūnkompetentās šūnas.
Adas, nieru un sirds audi satur tikai nedaudz limfātisko auda,
tāpēc to reakcija pret recipientu ir maz izteikta. Citu audu, piemēram, asinsrades audu (kaulu smadzeņu), reakcija ir daudz nozīmīgāka, jo limfātisko audu tajos ir daudz vairāk.
Atsevišķiem transplantēta reakcijas veidiem pret saimnieku ir vairākas kopīgas pazīmes: ķermeņa masas samazināšanās, dermatīta parādības, matu folikulu deģenerācija. Recipienta limfātiskajos audos sākumā rodas neliela hiperplāzija, bet pēc tam — ilgstoša hipoplāzija. Smagos gadījumos organisma aizsardzības spējas pret infekcijas aģentiem ir samazinātas, konstatē audu bojāeju. Miokardā un asinsvados attīstās iekaisums. Iestājas asinsrites traucējumi. Transplantēta reakcijai pret saimnieku ir ļoti liela līdzība ar autoimūnajām slimībām (diseminēto sarkano vilkēdi, reiinatoīdo poliartrītu, sklerodermiju).
Lai transplantēta reakcija pret saimnieku neizveidotos, transplantātu cenšas apstrādāt. No transplantēta evakuē T limfocītus (galveno donora šūnu populāciju, kas izraisa GVHR); uz transplantēta un arī uz recipienta T limfocītiem iedarbojas ar T antilimfocitāriem serumiem.
1) recipienta organisms ir imunoloģiski tolerants pret transplantātu,
2) recipienta organisms ir nesingēns donoram (transplantētam), un recipienta audi satur tādus «stipros» antigēnus, kuru nav donora audos,
3) transplantētā ir proliferētspējīgas imūnkompetentās šūnas.
Adas, nieru un sirds audi satur tikai nedaudz limfātisko auda,
tāpēc to reakcija pret recipientu ir maz izteikta. Citu audu, piemēram, asinsrades audu (kaulu smadzeņu), reakcija ir daudz nozīmīgāka, jo limfātisko audu tajos ir daudz vairāk.
Atsevišķiem transplantēta reakcijas veidiem pret saimnieku ir vairākas kopīgas pazīmes: ķermeņa masas samazināšanās, dermatīta parādības, matu folikulu deģenerācija. Recipienta limfātiskajos audos sākumā rodas neliela hiperplāzija, bet pēc tam — ilgstoša hipoplāzija. Smagos gadījumos organisma aizsardzības spējas pret infekcijas aģentiem ir samazinātas, konstatē audu bojāeju. Miokardā un asinsvados attīstās iekaisums. Iestājas asinsrites traucējumi. Transplantēta reakcijai pret saimnieku ir ļoti liela līdzība ar autoimūnajām slimībām (diseminēto sarkano vilkēdi, reiinatoīdo poliartrītu, sklerodermiju).
Lai transplantēta reakcija pret saimnieku neizveidotos, transplantātu cenšas apstrādāt. No transplantēta evakuē T limfocītus (galveno donora šūnu populāciju, kas izraisa GVHR); uz transplantēta un arī uz recipienta T limfocītiem iedarbojas ar T antilimfocitāriem serumiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru