Grūtības atbilstošu donoru atrašanā un izmantošanā audu un orgānu transplantācijai radīja nepieciešamību meklēt iespējas pārvarēt transplantācijas imunitāti.
Tā kā recipienta imūnkompetentajām šūnām ir liela nozīme transplantāta atgrūšanā, eksperimentā ekstirpēja limfmezglus un liesu; rezultātā transplantāts noturējās daudz ilgāk, tomēr beigās tāpat tika atgrūsts. Līdzīgi rezultāti tika iegūti arī eksperimentos, kuros samazināja limfas daudzumu, to nopludinot C3ur duetus thoracicus fistulu. Saprotams, ka praktiskajai medicīnai šādi eksperimenti neko nedod.
Transplantācijas imunitātes pārvarēšanai (organisma imunoloģiskās tolerances radīšanai pret transplantātu) reāli iespējams izmantot bioloģiskos, ķīmiskos un fizikālos paņēmienus.
1. Bioloģiskie paņēmieni. Sensibilizētu limfocītu veidošanos pret noteiktu antigēnu iespējams nomākt, ja organismā ievada lielu izšķīdināta antigēna devu. So t. s. imunoloģiskās paralīzes jeb Feltona fenomenu izskaidro ar izšķīdušā antigēna iedarbību uz imūnkompetentajām šūnām. Imūnkompetentā klona šūnas, kas izveidojušās pret konkrēto antigēnu, iet bojā, bet citas paliek neskartas. Pamatojoties uz šo novērojumu, iesaka recipientam pirms transplantacijas ievadīt daudz donora antigēna. Tomēr praksē šo paņēmienu bieži ir grūti realizēt, jo nav iespējams iegūt daudz transplantējamā antigēna, piemēram, nieru audu. Novērots ari, ka lieli ādas transplantati recipientam noturas ilgāk nekā mazi.
Lai" nomāktu imūnkompetento šūnu (limfocītu) vairošanos, izmanto antilimfocitāros citotoksiskos serumus, kas satur specifiskas antivielas pret limfocltiem. Tās it kā pārklāj limfocītus un traucē tiem reaģēt ar transplantātu. Antilimfocitāro citotoksisko serumu katram recipientam izgatavo atsevišķi — recipienta limfocītus ievada dzīvniekam, no kura iegūst serumu ar antivielām tieši pret konkrētā recipienta limfocltiem. Ievadot šo serumu recipientam, limfoclti iet bojā un transplantāts pieaug labāk.
Tagad ir radīti arī monoklonāli T antilimfocitāri serumi, kas bloķē recipienta celulāro imunoloģisko atbildes reakciju, bet neietekmē B limfocītu reakciju pret baktēriju antigēniem. Noris imunoloģiskās sistēmas selektīva bloķēšana, un organisma pretestības spējas pret bakteriālo infekciju saglabājas.
Pēdējā laikā arī konstatēts, ka limfocītu priekšteču vairošanos kavē limfocītu heiloni, tiem piemīt imūndepresīva iedarbība. Tā kā šo heilonu ietekmē aizkavējas, piemēram, ādas alotransplantāta atgrūšana, tad ir izteikts pieņēmums, ka varētu pētīt heilonu izmantošanas iespējas organisma transplantācijas imunitātes pārvarēšanai.
2. Ķīmiskie paņēmieni. Imūnkompetento šūnu funkciju kavēšanai izmanto imūndepresantus — ķīmiskas vielas. Pie tām pieder hormonu preparāti — glikokortikoīdi (kortizons, kortikosterons, hidro- kortizons), nukleīnskābju antimetabolīti, kas iesaistās normālo slāpekļa bāžu vietā (5-fluoruracils, 6-merkaptopurīns), alkilējošie savienojumi (parkolizīns, ciklofosfāns, imurāns), dažas antibiotikas (aktinomicīns), antivitamīni (piridoksīna jeb B6 vitamīna antagonists dezoksipiridoksīns, folskābes antagonists aminopterīns) un citas vielas. Lielas cerības transplantoloģijā tiek saistītas ar ciklosporīnu A, didemnīnu B u. c.
3. Fizikālie paņēmieni. Imūnkompetento šūnu darbību nomāc apstarošana ar rentgenstariem vai rādija stariem. Jonizējošais starojums imūnkompetentajās šūnās izraisa hromosomu aberācijas, kas ir šūnu bojāejas cēlonis. Sensibilizēto limfocītu producēšana visstiprāk tiek nomākta pirmajā nedēļā pēc apstarošanas, turklāt šo šūnu funkcijas nomākšanas intensitāte ir tieši proporcionāla radiācijas devai. Tomēr pat letālas radiācijas devas imunitātes procesus pilnīgi nenomāc, tikai ļoti pagarina imūnkompetento šūnu veidošanās latento periodu.
Apstarojuma devu iespējams samazināt, ja jonizējošo starojumu kombinē ar ķīmiskām vielām, tomēr rezultātā kā viens, tā otrs paņemiens daudzkārt palielina mutāciju biežumu. Turklāt radiācijas ietekmē organismā veidojas patoloģiski staru antigēni, tiek nomākta organisma imunoloģiskās uzraudzības funkcija un var sākt veidoties «aizliegtie kloni».
Tātad transplantācijas imunitātes pārvarēšanai medicīnas rīcībā pagaidām ir galvenokārt tādi līdzekļi, kas vienlaikus nomāc arī organisma rezistenci. Sie līdzekļi ir nefizioloģiski un pretdabiski. Tie rada nopietnus draudus dzīvībai pat niecīgas infekcijas apstākļos. Bet medicīnai taču ir jāpaaugstina slimnieka organisma imunoloģiskās aizsardzības spēja pret ārējās vides kaitīgajiem faktoriem. Teiktais jāņem vērā, transplantējot audus.
Tā kā recipienta imūnkompetentajām šūnām ir liela nozīme transplantāta atgrūšanā, eksperimentā ekstirpēja limfmezglus un liesu; rezultātā transplantāts noturējās daudz ilgāk, tomēr beigās tāpat tika atgrūsts. Līdzīgi rezultāti tika iegūti arī eksperimentos, kuros samazināja limfas daudzumu, to nopludinot C3ur duetus thoracicus fistulu. Saprotams, ka praktiskajai medicīnai šādi eksperimenti neko nedod.
Transplantācijas imunitātes pārvarēšanai (organisma imunoloģiskās tolerances radīšanai pret transplantātu) reāli iespējams izmantot bioloģiskos, ķīmiskos un fizikālos paņēmienus.
1. Bioloģiskie paņēmieni. Sensibilizētu limfocītu veidošanos pret noteiktu antigēnu iespējams nomākt, ja organismā ievada lielu izšķīdināta antigēna devu. So t. s. imunoloģiskās paralīzes jeb Feltona fenomenu izskaidro ar izšķīdušā antigēna iedarbību uz imūnkompetentajām šūnām. Imūnkompetentā klona šūnas, kas izveidojušās pret konkrēto antigēnu, iet bojā, bet citas paliek neskartas. Pamatojoties uz šo novērojumu, iesaka recipientam pirms transplantacijas ievadīt daudz donora antigēna. Tomēr praksē šo paņēmienu bieži ir grūti realizēt, jo nav iespējams iegūt daudz transplantējamā antigēna, piemēram, nieru audu. Novērots ari, ka lieli ādas transplantati recipientam noturas ilgāk nekā mazi.
Lai" nomāktu imūnkompetento šūnu (limfocītu) vairošanos, izmanto antilimfocitāros citotoksiskos serumus, kas satur specifiskas antivielas pret limfocltiem. Tās it kā pārklāj limfocītus un traucē tiem reaģēt ar transplantātu. Antilimfocitāro citotoksisko serumu katram recipientam izgatavo atsevišķi — recipienta limfocītus ievada dzīvniekam, no kura iegūst serumu ar antivielām tieši pret konkrētā recipienta limfocltiem. Ievadot šo serumu recipientam, limfoclti iet bojā un transplantāts pieaug labāk.
Tagad ir radīti arī monoklonāli T antilimfocitāri serumi, kas bloķē recipienta celulāro imunoloģisko atbildes reakciju, bet neietekmē B limfocītu reakciju pret baktēriju antigēniem. Noris imunoloģiskās sistēmas selektīva bloķēšana, un organisma pretestības spējas pret bakteriālo infekciju saglabājas.
Pēdējā laikā arī konstatēts, ka limfocītu priekšteču vairošanos kavē limfocītu heiloni, tiem piemīt imūndepresīva iedarbība. Tā kā šo heilonu ietekmē aizkavējas, piemēram, ādas alotransplantāta atgrūšana, tad ir izteikts pieņēmums, ka varētu pētīt heilonu izmantošanas iespējas organisma transplantācijas imunitātes pārvarēšanai.
2. Ķīmiskie paņēmieni. Imūnkompetento šūnu funkciju kavēšanai izmanto imūndepresantus — ķīmiskas vielas. Pie tām pieder hormonu preparāti — glikokortikoīdi (kortizons, kortikosterons, hidro- kortizons), nukleīnskābju antimetabolīti, kas iesaistās normālo slāpekļa bāžu vietā (5-fluoruracils, 6-merkaptopurīns), alkilējošie savienojumi (parkolizīns, ciklofosfāns, imurāns), dažas antibiotikas (aktinomicīns), antivitamīni (piridoksīna jeb B6 vitamīna antagonists dezoksipiridoksīns, folskābes antagonists aminopterīns) un citas vielas. Lielas cerības transplantoloģijā tiek saistītas ar ciklosporīnu A, didemnīnu B u. c.
3. Fizikālie paņēmieni. Imūnkompetento šūnu darbību nomāc apstarošana ar rentgenstariem vai rādija stariem. Jonizējošais starojums imūnkompetentajās šūnās izraisa hromosomu aberācijas, kas ir šūnu bojāejas cēlonis. Sensibilizēto limfocītu producēšana visstiprāk tiek nomākta pirmajā nedēļā pēc apstarošanas, turklāt šo šūnu funkcijas nomākšanas intensitāte ir tieši proporcionāla radiācijas devai. Tomēr pat letālas radiācijas devas imunitātes procesus pilnīgi nenomāc, tikai ļoti pagarina imūnkompetento šūnu veidošanās latento periodu.
Apstarojuma devu iespējams samazināt, ja jonizējošo starojumu kombinē ar ķīmiskām vielām, tomēr rezultātā kā viens, tā otrs paņemiens daudzkārt palielina mutāciju biežumu. Turklāt radiācijas ietekmē organismā veidojas patoloģiski staru antigēni, tiek nomākta organisma imunoloģiskās uzraudzības funkcija un var sākt veidoties «aizliegtie kloni».
Tātad transplantācijas imunitātes pārvarēšanai medicīnas rīcībā pagaidām ir galvenokārt tādi līdzekļi, kas vienlaikus nomāc arī organisma rezistenci. Sie līdzekļi ir nefizioloģiski un pretdabiski. Tie rada nopietnus draudus dzīvībai pat niecīgas infekcijas apstākļos. Bet medicīnai taču ir jāpaaugstina slimnieka organisma imunoloģiskās aizsardzības spēja pret ārējās vides kaitīgajiem faktoriem. Teiktais jāņem vērā, transplantējot audus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru