Pamatojoties uz datiem par HLA sistēmas antigēnu saderību, ir izstrādāta donora un recipienta audu piemērotības klasifikācija praktiskām vajadzībām (30 att.). Izšķir, piemēram, HLA-1 grupu (audu transplantācija starp monozigotiem dvīņiem), HLA-2 grupu (HLA sistēmas ziņā saderīgu audu transplantācija no vecākiem bērniem) un HLA-3 grupu (HLA sistēmas ziņā identisku audu transplantācija starp neradnieciskiem indivīdiem). Minētie trīs ga-dījumi ir ideāli audu transplantācijai, tomēr pirmie divi praksē ir reti iespējami, bet trešajā gadījumā donoru sameklēt ir ļoti grūti, pat neiespējami.
HLA sistēmas A, B, C un DR lokusa antigēnus mūsdienās nosaka ar antiserumu palīdzību. D lokusa antigēnus nosaka limfocītu jauktajā kultūrā.
Praksē izrādījās, ka, precizējot donora un recipienta audu saderību un ņemot vērā transplantācijas antigēnu sistēmu, bieži izdodas veiksmīgi izdarīt audu pārstādīšanu. Tomēr tika konstatēts arī, ka pat visu zināmo leikocītu antigēnu pilnīga saderība neradnieciskām personām ne vienmēr garantē pilnīgu transplantēta pieaugšanu. Iespējams, ka atgrūšanas reakcija ir saistīta ne tikai ar HLA sistēmas A, B, C un D lokusa antigēniem, bet arī ar citiem antigēniem ārpus šīs sistēmas. Tāpēc nosaka arī recipienta imunoloģiskās sistēmas reaktivitāti. Tā kā transplantēta atgrūšanā galvenais ir vēlīnā tipa hipersensibilitātes mehānisms, tad izmanto testus, kas sniedz datus par T limfocītu sistēmas funkcionālo aktivitāti.
Donora un recipienta audu saderības tiešai kontrolei ir ieteiktas vairākas metodes — gan in vitro, gan in vivo.
Pie metodēm in vitro pieder limfocītu blasttransformācijas tests, limfocītu citopātiskās darbības noteikšana un citi testi.
1. Limfocītu blasttransformācijas tests (specifiskā blasttransformācija). Audu kultūrā kopā audzē donora un recipienta limfocītus (limfocītu jauktā kultūra). Ja limfocīti ņemti no monozigotiem dvīņiem, nekādu reakciju nekonstatē. Turpretim, ja donors un recipients ir savstarpēji nesingēni, sākas limfocītu reakcija pret svešu antigēnu, t. i., strauja limfocītu blasttransformācija — limfocīti dediferencējas, pārvēršas par limfoblastiem un vairojas. Jo donora un recipienta audi antigēnu ziņā ir tālāki, jo limfocītu blasttransformācijas reakcija ir izteiktāka. Sādā gadījumā donors nav piemērots recipientam.
Klīnikā galvenokārt interesē recipienta reakcija, tāpēc visbiežāk izmanto vienpusēju limfocītu blasttransformācijas testu. Vispirms donora limfocītus apstrādā ar mitomicīnu C, lai pārtrauktu tajos DNS sintēzi. Pēc šādas apstrādes izzūd donora limfocītu dalīšanās un blasttransformācijas spēja, bet to antigēnā spēja nesaderības gadījumā stimulēt recipienta limfocītu blasttransformāciju pilnīgi saglabājas. Tātad, ja donora un recipienta audi nav saderīgi, novēro recipienta limfocītu blasttransformāciju.
Tā kā limfocīti audu kultūrā precīzi reaģē uz alergēnu, pret kuru organisms ir sensibilizēts, tad aprakstīto testu — limfocītu blasttransformāciju — izmanto arī alergēna diagnostikā (31. att.). Pēc alergēna pievienošanas audu kultūrai par blastiem transformējas līdz 54% limfocītu, bet pēc indiferentas vielas pievienošanas — tikai līdz 0,9% limfocītu. Arī autoimūno slimību gadījumos limfocītu blasttransformācijas tests Jauj pārliecināties, vai limfocīti nav sensibilizēti pret kādiem organisma audiem. Ja izmeklējamo audu biopsijas gabaliņš, pievienots slimnieka limfocītu kultūrai, izraisa limfocītu blasttransformāciju, limfocīti ir sensibilizēti pret izmeklējamajiem audiem.
Limfocītu blasttransformāciju izraisa arī nespecifiski stimulatori, piemēram, fitohemaglutinīns. Vairāku slimību gadījumos (glomerulonefrīts, limfoleikoze) limfocītu blasttransformācijas reakcija uz fitohemaglutinīnu ir pavājināta.
2. Limfocītu citopātiskās darbības noteikšana. Ar šo testu īstenībā nosaka limfokīnu citotoksisko darbību. Donora šūnu tīrkultūrai pievieno recipienta limfocītus. Limfocītu citopātiskā darbība ir pozitīva, ja konstatē tiecamšūnas, kurām pielipuši limfocīti, un sākusies tiecamšūnu deģenerācija («pielipšanas sindroms»), Limfocītu cito-pātiskās darbības tests ir pozitīvs donora un recipienta audu nesaderības gadījumā. So testu izmanto arī autoimūno slimību diagnostikā — pacienta limfocītus pievieno no aborta materiāla ņemtu embrija šūnu tīrkultūrai.
Donora un recipienta audu saderības kontrolei in vivo var izmantot limfocītu pārnešanas, intermediārā recipienta un citas metodes. Tomēr šo metožu izmantošana klīnikā ir ļoti ierobežota.
1. Limfocītu pārnešanas metode. Donoram iritrakutāni ievada recipienta limfocītus. Ja donora un recipienta audi ir nesaderīgi, tad, līdzīgi kā tuberkulīna' raudzes gadījumā, veidojas papula. Reakcija ir ļoti intensīva, ja donora un recipienta antigēni ir stipri atšķirīgi Tomēr šī metode, sevišķi, ja to izdara atkārtoti, nav ieteicama, jo tiek sensibilizēts donora organisms.
Intermediārā recipienta metode. Recipienta ādas transplantātu pārstāda intermediārajam recipientam (32. att.). Audu bioloģiskās nesaderības dēļ transplantāts tiek atgrūsts. Kad tas noticis, ņem ādas transplantātus no vairākiem donoriem un pārstāda intermediārajam recipientam. Recipienta antigēnu struktūrai vistuvākie būs tā donora antigēni, kura ādas transplantāts tiek atgrūsts pēc second set vai white graft tipa. Mūsu piemērā tas ir D2 donors. Minētās metodes pamatā ir intermediārā recipienta limfocītu sensibilizācija un antivielu veidošanās pret recipienta antigēniem. Tāpēc tā donora antigēni, kuri ir identiski recipienta antigēniem, tiek atgrūsti ātrāk nekā no citiem donoriem ņemtie.
Tā kā intermediārā recipienta organisms vairāku transplantāciju gaitā tiek sensibilizēts, tad par intermediārajiem recipientiem izmanto dzīvniekus.
HLA sistēmas A, B, C un DR lokusa antigēnus mūsdienās nosaka ar antiserumu palīdzību. D lokusa antigēnus nosaka limfocītu jauktajā kultūrā.
Praksē izrādījās, ka, precizējot donora un recipienta audu saderību un ņemot vērā transplantācijas antigēnu sistēmu, bieži izdodas veiksmīgi izdarīt audu pārstādīšanu. Tomēr tika konstatēts arī, ka pat visu zināmo leikocītu antigēnu pilnīga saderība neradnieciskām personām ne vienmēr garantē pilnīgu transplantēta pieaugšanu. Iespējams, ka atgrūšanas reakcija ir saistīta ne tikai ar HLA sistēmas A, B, C un D lokusa antigēniem, bet arī ar citiem antigēniem ārpus šīs sistēmas. Tāpēc nosaka arī recipienta imunoloģiskās sistēmas reaktivitāti. Tā kā transplantēta atgrūšanā galvenais ir vēlīnā tipa hipersensibilitātes mehānisms, tad izmanto testus, kas sniedz datus par T limfocītu sistēmas funkcionālo aktivitāti.
Donora un recipienta audu saderības tiešai kontrolei ir ieteiktas vairākas metodes — gan in vitro, gan in vivo.
Pie metodēm in vitro pieder limfocītu blasttransformācijas tests, limfocītu citopātiskās darbības noteikšana un citi testi.
1. Limfocītu blasttransformācijas tests (specifiskā blasttransformācija). Audu kultūrā kopā audzē donora un recipienta limfocītus (limfocītu jauktā kultūra). Ja limfocīti ņemti no monozigotiem dvīņiem, nekādu reakciju nekonstatē. Turpretim, ja donors un recipients ir savstarpēji nesingēni, sākas limfocītu reakcija pret svešu antigēnu, t. i., strauja limfocītu blasttransformācija — limfocīti dediferencējas, pārvēršas par limfoblastiem un vairojas. Jo donora un recipienta audi antigēnu ziņā ir tālāki, jo limfocītu blasttransformācijas reakcija ir izteiktāka. Sādā gadījumā donors nav piemērots recipientam.
Klīnikā galvenokārt interesē recipienta reakcija, tāpēc visbiežāk izmanto vienpusēju limfocītu blasttransformācijas testu. Vispirms donora limfocītus apstrādā ar mitomicīnu C, lai pārtrauktu tajos DNS sintēzi. Pēc šādas apstrādes izzūd donora limfocītu dalīšanās un blasttransformācijas spēja, bet to antigēnā spēja nesaderības gadījumā stimulēt recipienta limfocītu blasttransformāciju pilnīgi saglabājas. Tātad, ja donora un recipienta audi nav saderīgi, novēro recipienta limfocītu blasttransformāciju.
Tā kā limfocīti audu kultūrā precīzi reaģē uz alergēnu, pret kuru organisms ir sensibilizēts, tad aprakstīto testu — limfocītu blasttransformāciju — izmanto arī alergēna diagnostikā (31. att.). Pēc alergēna pievienošanas audu kultūrai par blastiem transformējas līdz 54% limfocītu, bet pēc indiferentas vielas pievienošanas — tikai līdz 0,9% limfocītu. Arī autoimūno slimību gadījumos limfocītu blasttransformācijas tests Jauj pārliecināties, vai limfocīti nav sensibilizēti pret kādiem organisma audiem. Ja izmeklējamo audu biopsijas gabaliņš, pievienots slimnieka limfocītu kultūrai, izraisa limfocītu blasttransformāciju, limfocīti ir sensibilizēti pret izmeklējamajiem audiem.
Limfocītu blasttransformāciju izraisa arī nespecifiski stimulatori, piemēram, fitohemaglutinīns. Vairāku slimību gadījumos (glomerulonefrīts, limfoleikoze) limfocītu blasttransformācijas reakcija uz fitohemaglutinīnu ir pavājināta.
2. Limfocītu citopātiskās darbības noteikšana. Ar šo testu īstenībā nosaka limfokīnu citotoksisko darbību. Donora šūnu tīrkultūrai pievieno recipienta limfocītus. Limfocītu citopātiskā darbība ir pozitīva, ja konstatē tiecamšūnas, kurām pielipuši limfocīti, un sākusies tiecamšūnu deģenerācija («pielipšanas sindroms»), Limfocītu cito-pātiskās darbības tests ir pozitīvs donora un recipienta audu nesaderības gadījumā. So testu izmanto arī autoimūno slimību diagnostikā — pacienta limfocītus pievieno no aborta materiāla ņemtu embrija šūnu tīrkultūrai.
Donora un recipienta audu saderības kontrolei in vivo var izmantot limfocītu pārnešanas, intermediārā recipienta un citas metodes. Tomēr šo metožu izmantošana klīnikā ir ļoti ierobežota.
1. Limfocītu pārnešanas metode. Donoram iritrakutāni ievada recipienta limfocītus. Ja donora un recipienta audi ir nesaderīgi, tad, līdzīgi kā tuberkulīna' raudzes gadījumā, veidojas papula. Reakcija ir ļoti intensīva, ja donora un recipienta antigēni ir stipri atšķirīgi Tomēr šī metode, sevišķi, ja to izdara atkārtoti, nav ieteicama, jo tiek sensibilizēts donora organisms.
Intermediārā recipienta metode. Recipienta ādas transplantātu pārstāda intermediārajam recipientam (32. att.). Audu bioloģiskās nesaderības dēļ transplantāts tiek atgrūsts. Kad tas noticis, ņem ādas transplantātus no vairākiem donoriem un pārstāda intermediārajam recipientam. Recipienta antigēnu struktūrai vistuvākie būs tā donora antigēni, kura ādas transplantāts tiek atgrūsts pēc second set vai white graft tipa. Mūsu piemērā tas ir D2 donors. Minētās metodes pamatā ir intermediārā recipienta limfocītu sensibilizācija un antivielu veidošanās pret recipienta antigēniem. Tāpēc tā donora antigēni, kuri ir identiski recipienta antigēniem, tiek atgrūsti ātrāk nekā no citiem donoriem ņemtie.
Tā kā intermediārā recipienta organisms vairāku transplantāciju gaitā tiek sensibilizēts, tad par intermediārajiem recipientiem izmanto dzīvniekus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru