XX gs. pirmajā pusē imunoloģijas galvenais uzdevums bija organisma imunitātes stimulēšana cīņā pret dažādām slimībām, bet pēc tam radās vēl papildu uzdevums: atsevišķos gadījumos imunitāti nomākt, lai kļūtu iespējams pārstādīt organismam svešus audus un tādā veidā atjaunot kāda orgāna traucēto funkciju.
Termins «imunoloģiskā tolerance» apzīmē organisma nespēju ar imunoloģisku aizsargreakciju reaģēt pret antigēnu, arī pret svešu antigēnu, kas nonācis organismā. Tā ir organisma iecietība pret svešiem audiem.
1953. gadā imunoloģisko toleranci eksperimentā atklāja angļu profesors P. Medavars. Viņš izmantoja divu atšķirīgu līniju peles. Ja audus transplantēja no vienas līnijas dzīvnieka otram, recipienta imunoloģiskās reakcijas pret svešajiem transplantāta antigēniem vienmēr izraisīja transplantēto audu atgrūšanu. Tad P. Medavars izdarīja laparotomiju grūsnai pelei un caur dzemdes sienu peļu embrijos ievadīja liesas audus no otras līnijas pelēm. Savukārt čehu zinātnieks M. Hašeks tajā pašā 1953. gadā eksperimentā ar vistas embrijiem izmantoja parabiozes (krustotās asinsrites) metodi — aizmetņa pusē olas mehāniski bojāja, salika kopā un šādā stāvoklī nostiprināja (29. att.). Abos eksperimentos embriju imūnkompetentās šūnas jau embrioģenēzes laikā kontaktēja ar svešajiem antigēniem un tāpēc vēlāk antivielas pret tiem vairs neveidoja. Pieaugušajām pelēm un vistām bija attīstījusies imunoloģiskā tolerance — vienas līnijas dzīvnieka audus varēja pārstādīt otras līnijas dzīvniekam un tie netika atgrūsti.
Imunoloģiskā tolerance ir Joti specifiska — imunoloģisko atbildes reakciju neizraisa tikai tās antigēna determinantes, ar kurām organisma imūnkompetentās šūnas ir kontaktējušas tolerances veidošanās procesā.
Tomēr dažkārt imunoloģiskā tolerance var izzust. Tas var notikt, ja antigēns degradējas vai tiek evakuēts no organisma vai ari tad, ja vairošanās rezultātā pieaug imūnkompetento šūnu skaits.
Organismus, kuru šūnas ir ģenētiski atšķirīgas, bet kuri savstarpēji ir imunoloģiski toleranti, sauc par himērām (sengrieķu mitoloģijā par himeru sauca nezvēru ar lauvas rīkli, āža vidukli un čūskas asti). Imunoloģiskās himeras var būt dabiskas un mākslīgas.
Dabiskā himerisma piemērs ir cilvēka dizigotu dvīņi, kuriem intrauterīnās attīstības laikā bijusi kopīga asinsrite (saaugušas placentas). Rezultātā katram no šādiem dvīņiem var būt savi un arī otra dvīņa antigēni (arī eritrocītu grupu specifiskie antigēni) un nekādas imunoloģiskās reakcijas pret tiem nav.
Mākslīgais himerisms rodas, transplantējot audus starp ģenētiski atšķirīgiem indivīdiem. Šādas himeras šodien ir, piemēram, pārstādītas nieres vai sirds recipienti, kā arī — uz zināmu laiku — pārlietu asiņu recipienti.
Dabiskais šūnu himerisms klīniski praktiski neizpaužas, bet mākslīgajam ir raksturīgas ievērojamas reakcijas (alotransplantāta atgrūšana).
Monozigoti dvīņi ģenētiskajā ziņā ir identiski, tāpēc audu transplantācija viņu starpā izdodas labi. Taču tas nav mākslīgā himerisma piemērs.
Radiācijas himerisms. So terminu izmanto, lai apzīmētu organismus, kuriem transplantētas alogēnas kaulu smadzenes un kuru imūnkompetento šūnu darbība ir nomākta ar jonizējošo radiāciju.
Termins «imunoloģiskā tolerance» apzīmē organisma nespēju ar imunoloģisku aizsargreakciju reaģēt pret antigēnu, arī pret svešu antigēnu, kas nonācis organismā. Tā ir organisma iecietība pret svešiem audiem.
1953. gadā imunoloģisko toleranci eksperimentā atklāja angļu profesors P. Medavars. Viņš izmantoja divu atšķirīgu līniju peles. Ja audus transplantēja no vienas līnijas dzīvnieka otram, recipienta imunoloģiskās reakcijas pret svešajiem transplantāta antigēniem vienmēr izraisīja transplantēto audu atgrūšanu. Tad P. Medavars izdarīja laparotomiju grūsnai pelei un caur dzemdes sienu peļu embrijos ievadīja liesas audus no otras līnijas pelēm. Savukārt čehu zinātnieks M. Hašeks tajā pašā 1953. gadā eksperimentā ar vistas embrijiem izmantoja parabiozes (krustotās asinsrites) metodi — aizmetņa pusē olas mehāniski bojāja, salika kopā un šādā stāvoklī nostiprināja (29. att.). Abos eksperimentos embriju imūnkompetentās šūnas jau embrioģenēzes laikā kontaktēja ar svešajiem antigēniem un tāpēc vēlāk antivielas pret tiem vairs neveidoja. Pieaugušajām pelēm un vistām bija attīstījusies imunoloģiskā tolerance — vienas līnijas dzīvnieka audus varēja pārstādīt otras līnijas dzīvniekam un tie netika atgrūsti.
Imunoloģiskā tolerance ir Joti specifiska — imunoloģisko atbildes reakciju neizraisa tikai tās antigēna determinantes, ar kurām organisma imūnkompetentās šūnas ir kontaktējušas tolerances veidošanās procesā.
Tomēr dažkārt imunoloģiskā tolerance var izzust. Tas var notikt, ja antigēns degradējas vai tiek evakuēts no organisma vai ari tad, ja vairošanās rezultātā pieaug imūnkompetento šūnu skaits.
Organismus, kuru šūnas ir ģenētiski atšķirīgas, bet kuri savstarpēji ir imunoloģiski toleranti, sauc par himērām (sengrieķu mitoloģijā par himeru sauca nezvēru ar lauvas rīkli, āža vidukli un čūskas asti). Imunoloģiskās himeras var būt dabiskas un mākslīgas.
Dabiskā himerisma piemērs ir cilvēka dizigotu dvīņi, kuriem intrauterīnās attīstības laikā bijusi kopīga asinsrite (saaugušas placentas). Rezultātā katram no šādiem dvīņiem var būt savi un arī otra dvīņa antigēni (arī eritrocītu grupu specifiskie antigēni) un nekādas imunoloģiskās reakcijas pret tiem nav.
Mākslīgais himerisms rodas, transplantējot audus starp ģenētiski atšķirīgiem indivīdiem. Šādas himeras šodien ir, piemēram, pārstādītas nieres vai sirds recipienti, kā arī — uz zināmu laiku — pārlietu asiņu recipienti.
Dabiskais šūnu himerisms klīniski praktiski neizpaužas, bet mākslīgajam ir raksturīgas ievērojamas reakcijas (alotransplantāta atgrūšana).
Monozigoti dvīņi ģenētiskajā ziņā ir identiski, tāpēc audu transplantācija viņu starpā izdodas labi. Taču tas nav mākslīgā himerisma piemērs.
Radiācijas himerisms. So terminu izmanto, lai apzīmētu organismus, kuriem transplantētas alogēnas kaulu smadzenes un kuru imūnkompetento šūnu darbība ir nomākta ar jonizējošo radiāciju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru