Recipienta imunoloģiskajās reakcijās pret alogēnu transplantātu (niere, plauša, kaulu smadzenes, āda u. c.) svarīga nozīme ir donora un recipienta audu saderībai HLA sistēmas antigēnu ziņā. Ja atšķiras A, B un C lokusa antigēni, recipienta organismā veidojas sensibilizētu Tc limfocītu kloni, kas izraisa jau aprakstīto celulārās imunitātes reakciju. Atšķirības D lokusā (it īpaši DR sublokusā) pastiprina celulāro reakciju, kā arī inducē Th (Ta) un B limfocītu nobriešanu un stimulē humorālo imunoloģisko reakciju — citotoksī- nu tipa antivielu veidošanos.
Alotransplantāta atgrūšana (treme) ir transplantācijas imunitātes izpausme, un galvenā nozīme tajā ir Tc limfocītu mijiedarbībai ar svešajiem transplantāta antigēniem. Transplantāta atgrūšana galvenokārt notiek saskaņā ar vēlīnā tipa hipersensibilitātes mehānismu. Citotoksiskajām antivielām ir sekundāra nozīme, to titrs maksimāli pieaug tikai pēc tam, kad transplantāta liktenis jau ir izšķirts, — transplantāts parasti jau ir atgrūsts (antivielu maksimālā izdale notiek pēc 2—4 nedēļām).
Pārmaiņas alotransplantātā un ap to vislabāk var novērot ādas transplantācijas gadījumā. Tā kā tas ir organisma imūnkompetentās sistēmas pirmais kontakts ar svešo antigēnu, tad var izšķirt jau iepriekš minētās trīs stadijas — adaptācijas, indukcijas un proliferācijas stadiju.
Adaptācijas stadijas laikā (donora antigēnu kontakts ar recipienta makrofāgiem un limfocītiem, 1—2 diennaktis) šķiet, ka ādas transplantāta pieaugšana sākusies labi — tā malas saplūdušas ar recipienta ādu, transplantāts ir sārts. Tomēr pakāpeniski transplantātā un ap to veidojas mikrofāgu un makrofāgu infiltrācija, asins receklīši.
Indukcijas stadijā (nākošās 4—5 diennaktis) transplantātā sevišķu makroskopisku pārmaiņu parasti vēl nav. Noris T limfocītu blasttransformācija un Tc veidošanās. Palielinās reģionārie limfmezgli, un tajos stipri pieaug limfoblastu, limfocītu un plazmocītu skaits. Pastiprinās asinsrites traucējumi — transplantātā rodas stāze, tromboze, asinsizplūdumi.
Proliferācijas stadijā (sākas 7. —8. dienā pēc ādas transplantācijas) minētie traucējumi pastiprinās vēl vairāk. Veidojas Tt limfocītu klons, kas kopā ar limfokīniem darbojas pret transplantātu. Hipoksijas apstākļos atbrīvojas mikrofāgu un makrofāgu lizosomu enzīmi, kas noārda transplantāta šūnas. Atbrīvojas arvien vai rāk antigēna, pastiprinās limfocītu infiltrācija, asinsrites traucējumi un iekaisums. Transplantēts kļūst ciets un cianotisks, epiderma un matu folikuli deģenerējas, iestājas nekroze. Vēlākais 10.—14. dienā pēc ādas transplantācijas transplantēts tiek atgrūsts.
Par alotransplantāta atgrūšanas imunoloģisko mehānismu liecina t. s. atkārtotās transplantācijas reakcija jeb fenomens (second set). Ja recipientam pēc pirmā transplantāta atgrūšanas pārstāda vēl vienu transplantētu no tā paša donora, tad tas tiek atgrūsts aptuveni 2 reizes ātrāk nekā pirmais, jo recipienta organismā jau izveidojies liels sensibilizēto limfocītu un antivielu daudzums (28. att.). Humorālās antivielas šajā gadījumā veicina transplantāta straujāku bojāeju.
Visizteiktākā atkārtotās transplantācijas reakcijas forma ir t. s. baltais transplantēts (white graft) — transplantēts vispār nevaskularizējas, bet paliek plāns un balts.
Par imūnkompetento šūnu nozīmīgumu alotransplantāta atgrūšanā liecina arī t. s. adoptīvā imunitāte — pasīvas imunitātes radīšana kādā organismā, izmantojot sensibilizēta organisma limfocītus. Piemēram, ja no dzīvnieka A tās pašas sugas dzīvniekam B pārstāda ādas gabaliņu (alotransplantātu), tad 10.—14. dienā pēc transplantācijas tas tiek atgrūsts. Pēc kādām dienām no dzīvnieka B ņem limfocītus un ievada tās pašas sugas dzīvniekam C. Ja pēc tam šim dzīvniekam pārstāda tādu pašu dzīvnieka A ādas gabaliņu, kādu pārstādīja dzīvniekam B, transplantēts tiek ļoti strauji atgrūsts (pēc second set vai pat white graft tipa).
Alotransplantāta atgrūšana (treme) ir transplantācijas imunitātes izpausme, un galvenā nozīme tajā ir Tc limfocītu mijiedarbībai ar svešajiem transplantāta antigēniem. Transplantāta atgrūšana galvenokārt notiek saskaņā ar vēlīnā tipa hipersensibilitātes mehānismu. Citotoksiskajām antivielām ir sekundāra nozīme, to titrs maksimāli pieaug tikai pēc tam, kad transplantāta liktenis jau ir izšķirts, — transplantāts parasti jau ir atgrūsts (antivielu maksimālā izdale notiek pēc 2—4 nedēļām).
Pārmaiņas alotransplantātā un ap to vislabāk var novērot ādas transplantācijas gadījumā. Tā kā tas ir organisma imūnkompetentās sistēmas pirmais kontakts ar svešo antigēnu, tad var izšķirt jau iepriekš minētās trīs stadijas — adaptācijas, indukcijas un proliferācijas stadiju.
Adaptācijas stadijas laikā (donora antigēnu kontakts ar recipienta makrofāgiem un limfocītiem, 1—2 diennaktis) šķiet, ka ādas transplantāta pieaugšana sākusies labi — tā malas saplūdušas ar recipienta ādu, transplantāts ir sārts. Tomēr pakāpeniski transplantātā un ap to veidojas mikrofāgu un makrofāgu infiltrācija, asins receklīši.
Indukcijas stadijā (nākošās 4—5 diennaktis) transplantātā sevišķu makroskopisku pārmaiņu parasti vēl nav. Noris T limfocītu blasttransformācija un Tc veidošanās. Palielinās reģionārie limfmezgli, un tajos stipri pieaug limfoblastu, limfocītu un plazmocītu skaits. Pastiprinās asinsrites traucējumi — transplantātā rodas stāze, tromboze, asinsizplūdumi.
Proliferācijas stadijā (sākas 7. —8. dienā pēc ādas transplantācijas) minētie traucējumi pastiprinās vēl vairāk. Veidojas Tt limfocītu klons, kas kopā ar limfokīniem darbojas pret transplantātu. Hipoksijas apstākļos atbrīvojas mikrofāgu un makrofāgu lizosomu enzīmi, kas noārda transplantāta šūnas. Atbrīvojas arvien vai rāk antigēna, pastiprinās limfocītu infiltrācija, asinsrites traucējumi un iekaisums. Transplantēts kļūst ciets un cianotisks, epiderma un matu folikuli deģenerējas, iestājas nekroze. Vēlākais 10.—14. dienā pēc ādas transplantācijas transplantēts tiek atgrūsts.
Par alotransplantāta atgrūšanas imunoloģisko mehānismu liecina t. s. atkārtotās transplantācijas reakcija jeb fenomens (second set). Ja recipientam pēc pirmā transplantāta atgrūšanas pārstāda vēl vienu transplantētu no tā paša donora, tad tas tiek atgrūsts aptuveni 2 reizes ātrāk nekā pirmais, jo recipienta organismā jau izveidojies liels sensibilizēto limfocītu un antivielu daudzums (28. att.). Humorālās antivielas šajā gadījumā veicina transplantāta straujāku bojāeju.
Visizteiktākā atkārtotās transplantācijas reakcijas forma ir t. s. baltais transplantēts (white graft) — transplantēts vispār nevaskularizējas, bet paliek plāns un balts.
Par imūnkompetento šūnu nozīmīgumu alotransplantāta atgrūšanā liecina arī t. s. adoptīvā imunitāte — pasīvas imunitātes radīšana kādā organismā, izmantojot sensibilizēta organisma limfocītus. Piemēram, ja no dzīvnieka A tās pašas sugas dzīvniekam B pārstāda ādas gabaliņu (alotransplantātu), tad 10.—14. dienā pēc transplantācijas tas tiek atgrūsts. Pēc kādām dienām no dzīvnieka B ņem limfocītus un ievada tās pašas sugas dzīvniekam C. Ja pēc tam šim dzīvniekam pārstāda tādu pašu dzīvnieka A ādas gabaliņu, kādu pārstādīja dzīvniekam B, transplantēts tiek ļoti strauji atgrūsts (pēc second set vai pat white graft tipa).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru