Prakse ir pierādījusi, ka donora un recipienta asins grupu un Rh saderība ir obligāts, bet ne pietiekams kritērijs. Audu specifiskuma un bioloģiskās nesaderības reakcijas nosaka t. s. transplantācijas antigēni, kas atrodas uz šūnu virsmas dažādos orgānos un audos, arī uz leikocītu virsmas.
Transplantācijas antigēni, kas atrodas uz cilvēka leikocītu virsmas, veido t. s. HLA sistēmu (angl. human leucocyte antigens — cilvēka leikocītu antigēni). Sīs sistēmas antigēnu sintēzi determinē MHC gēni (sk. celulārās un humorālās imunoloģiskās reakcijas). So gēnu sistēma ir ļoti polimorfa. Katra lokusa un sublokusa gēniem raksturīga ir kodominance un daudzkārtējs alēlisms. Jebkuru HLA sistēmas antigēnu determinē viens alēlo gēnu pāris. Turklāt tas var determinēt viena vai divu antigēnu sintēzi: heterozigotiem — 2 antigēnu sintēzi, homozigotiem — 1 antigēna. Piemēram, indivīdam ar genotipu AiA2 tiek sintezēti antigēni Ai un A2, bet indivīdam ar genotipu A1A1 — tikai antigēns Ai.
Lai noteiktu HLA sistēmas antigēnus, no izmeklējamās personas asins parauga izolē limfocītus. Pēc Terasaki metodes izmeklējamās personas limfocītus uz planšetēm samaisa ar antiHLA serumiem (tos iegūst pēc dzīvnieku imunizācijas ar noteiktu HLA sistēmas antigēnu), komplementu un krāsvielu (tripānzilo). Ja limfocīts satur antigēnu pret attiecīgo seruma HLA antivielu, tas tiek bojāts un nokrāsojas. Ja limfocīts attiecīgo antigēnu nesatur, tas paliek intakts un nenokrāsojas.
Pēdējo 10 gadu pētījumi rāda, ka HLA sistēmai ir sakars ar dažādu slimību attīstību (sk. 4. tab.). Piemēram, ankilozējošā spondilīta slimniekiem alēli B27 un antigēnu B27 konstatē 71—100% gadījumu, bet veseliem cilvēkiem — tikai 3—12%. B27 antigēna atrašana 9 gadījumos no 10 faktiski nozīmē spondilīta diagnozi. Idiopātisko hemohromatožu slimniekiem bieži konstatē antigēnu A3.
4. tabulas dati liecina, ka cieša sakarība pastāv arī starp DR lokusu un slimībām.
Uzskata, ka saistībai starp noteiktu MHC gēnu lokusu un slimībām ir sarežģīts mehānisms. Tā pamatā ir 3 bioloģisko procesu grupas: 1) gēnu lokusos atrodas imunoloģiskās atbildes reakcijas stipruma gēni, kuri spēj determinēt vairāk vai mazāk izteiktu imunoloģisko reaktivitāti (teikto apstiprina fakts, ka ar vienu un to pašu lokusu, piemēram, ar DR3, ir saistītas intensitātes un mehānisma ziņā dažādas slimības), 2) imūnkompetento šūnu mijiedarbība ar antigēniem ir atkarīga no MHC 1. un 2. tipa olbaltumvielām, 3) MHC gēnu lokusi ir saistīti ar tiem augļa antigēniem, kas determinē morfoģenēzi.
HLA sistēmas atklāšana deva iespēju atrast donorus, kas antigēnu sastāva ziņā ir tuvi recipientam. Izrādījās, ka pati būtiskākā nozīme ir HLA-D antigēnu saderībai. Lai noteiktu cilvēka šūnu antigēnu sastāvu, analīzei ņem asinis un izolē leikocītus. Tos skalo un sajauc ar speciāliem serumiem. Aglutinācijas reakcija ļauj izdarīt secinājumu par antigēnu ziņā tuvāko donora un recipienta pāri.
Daudzveidīgo gēnu kombināciju rezultātā cilvēkam ir izveidojies ļoti liels transplantācijas antigēnu polimorfisms, tāpēc sameklēt neradnieciskus indivīdus ar saderīgiem transplantācijas antigēniem praksē ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Orgānu un audu transplantāciju mūsdienās veic, ievērojot HLA sistēmas antigēnu saderību. Ir radītas speciālas organizācijas «Intertransplantāts» un «Eirotransplantāts», kuru centros tiek uzkrāta informācija par jau tipizētiem iespējamiem donoriem un recipientiem. Sistēma, kas radīta ASV donoru un transplantācijas centrā donora un recipienta audu saderības noteikšanai ar skaitļotāju palīdzību, jau ļāvusi paildzināt dzīvi cilvēkiem, kuriem agrāk uz to nebija ne mazāko cerību.
Transplantācijas antigēni, kas atrodas uz cilvēka leikocītu virsmas, veido t. s. HLA sistēmu (angl. human leucocyte antigens — cilvēka leikocītu antigēni). Sīs sistēmas antigēnu sintēzi determinē MHC gēni (sk. celulārās un humorālās imunoloģiskās reakcijas). So gēnu sistēma ir ļoti polimorfa. Katra lokusa un sublokusa gēniem raksturīga ir kodominance un daudzkārtējs alēlisms. Jebkuru HLA sistēmas antigēnu determinē viens alēlo gēnu pāris. Turklāt tas var determinēt viena vai divu antigēnu sintēzi: heterozigotiem — 2 antigēnu sintēzi, homozigotiem — 1 antigēna. Piemēram, indivīdam ar genotipu AiA2 tiek sintezēti antigēni Ai un A2, bet indivīdam ar genotipu A1A1 — tikai antigēns Ai.
Lai noteiktu HLA sistēmas antigēnus, no izmeklējamās personas asins parauga izolē limfocītus. Pēc Terasaki metodes izmeklējamās personas limfocītus uz planšetēm samaisa ar antiHLA serumiem (tos iegūst pēc dzīvnieku imunizācijas ar noteiktu HLA sistēmas antigēnu), komplementu un krāsvielu (tripānzilo). Ja limfocīts satur antigēnu pret attiecīgo seruma HLA antivielu, tas tiek bojāts un nokrāsojas. Ja limfocīts attiecīgo antigēnu nesatur, tas paliek intakts un nenokrāsojas.
Pēdējo 10 gadu pētījumi rāda, ka HLA sistēmai ir sakars ar dažādu slimību attīstību (sk. 4. tab.). Piemēram, ankilozējošā spondilīta slimniekiem alēli B27 un antigēnu B27 konstatē 71—100% gadījumu, bet veseliem cilvēkiem — tikai 3—12%. B27 antigēna atrašana 9 gadījumos no 10 faktiski nozīmē spondilīta diagnozi. Idiopātisko hemohromatožu slimniekiem bieži konstatē antigēnu A3.
4. tabulas dati liecina, ka cieša sakarība pastāv arī starp DR lokusu un slimībām.
Uzskata, ka saistībai starp noteiktu MHC gēnu lokusu un slimībām ir sarežģīts mehānisms. Tā pamatā ir 3 bioloģisko procesu grupas: 1) gēnu lokusos atrodas imunoloģiskās atbildes reakcijas stipruma gēni, kuri spēj determinēt vairāk vai mazāk izteiktu imunoloģisko reaktivitāti (teikto apstiprina fakts, ka ar vienu un to pašu lokusu, piemēram, ar DR3, ir saistītas intensitātes un mehānisma ziņā dažādas slimības), 2) imūnkompetento šūnu mijiedarbība ar antigēniem ir atkarīga no MHC 1. un 2. tipa olbaltumvielām, 3) MHC gēnu lokusi ir saistīti ar tiem augļa antigēniem, kas determinē morfoģenēzi.
HLA sistēmas atklāšana deva iespēju atrast donorus, kas antigēnu sastāva ziņā ir tuvi recipientam. Izrādījās, ka pati būtiskākā nozīme ir HLA-D antigēnu saderībai. Lai noteiktu cilvēka šūnu antigēnu sastāvu, analīzei ņem asinis un izolē leikocītus. Tos skalo un sajauc ar speciāliem serumiem. Aglutinācijas reakcija ļauj izdarīt secinājumu par antigēnu ziņā tuvāko donora un recipienta pāri.
Daudzveidīgo gēnu kombināciju rezultātā cilvēkam ir izveidojies ļoti liels transplantācijas antigēnu polimorfisms, tāpēc sameklēt neradnieciskus indivīdus ar saderīgiem transplantācijas antigēniem praksē ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Orgānu un audu transplantāciju mūsdienās veic, ievērojot HLA sistēmas antigēnu saderību. Ir radītas speciālas organizācijas «Intertransplantāts» un «Eirotransplantāts», kuru centros tiek uzkrāta informācija par jau tipizētiem iespējamiem donoriem un recipientiem. Sistēma, kas radīta ASV donoru un transplantācijas centrā donora un recipienta audu saderības noteikšanai ar skaitļotāju palīdzību, jau ļāvusi paildzināt dzīvi cilvēkiem, kuriem agrāk uz to nebija ne mazāko cerību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru