Runt sindroms. Ši ir eksperimentāla alotransplantācijas slimība, un tā aprakstīta 1959. gadā. Vienas līnijas peļu embrijam vai jaundzimušai pelei transplantē citas līnijas pieaugušas peles limfātiskos audus. Recipienta imūnkompetento šūnu sistēma vēl nav nobriedusi, un recipients pret nesingēno transplantātu ir imunoloģiski tolerants. Pēc 6—7 dienām dzīvniekm parādās runt sindroma klīniskās pazīmes (33. att.) — spalvas izkrišana, ādas lobīšanās, caureja, atpalikšana svarā; pakāpeniski attīstās pundurainība (angl. runt — punduris); dažkārt ir arī ascīts, aknu un liesas palielināšanās, hemolītiskā anēmija.
Aprakstītajam eksperimentālajam sindronam līdzīgu ainu 1966. gadā novēroja klīnikā. Rh nesaderīgas grūtniecības dēļ (Rh_ mātes un Rh+ augļa konflikts) auglim draudēja bojāeja. Pavairotais bilirubīna saturs amnija šķidrumā liecināja par izteiktu hemolīzi. Lai saglabātu grūtniecību, auglim intrauterīni pārlēja pieauguša cilvēka Rh+ asinis. Bērns piedzima, bet viņam konstatēja izteiktu runt sindromu.
Fi slimība (pirmās hibrīdu paaudzes, alogēnā slimība) attīstās, ja bērna organismā transplantē viena vai otra vecāka audus. Kaut arī transplantēta audi nav singēni recipienta audiem (recipienta organismā ir arī otra vecāka antigēni), recipients pret transplantētu ir imunoloģiski tolerants. Transplantēta reakcija pret recipientu — Fi slimība — attīstās tāpēc, ka transplantēta nobriedušās imūnkompetentās šūnas, nonākušas recipienta organismā, sāk reaģēt ar tām svešajiem antigēniem (bērna otra vecāka antigēniem), kas atrodas recipienta organismā.
Kaulu smadzeņu transplantāciju izdara, lai pasargātu no bojāejas organismu, kura kaulu smadzenes ir bijušas pakļautas nāvējošai patogēnai ietekmei, piemēram, jonizējošam starojumam, citotoksiskiem preparātiem (patogēnās ietekmes rezultātā slimniekam attīstās kaulu smadzeņu atrofija — panmyelophthisis). Patogēnā aģenta iedarbības rezultātā uz imūnkompetentajām šūnām recipienta organisms pret nesingēno kaulu smadzeņu transplantētu ir imunoloģiski tolerants un transplantēts netiek atgrūsts. Samērā labi rezultāti bija, piemēram, kaulu smadzeņu transplantācijai Francijā, ko izdarīja vairākiem dienvidslāviem, kuri bija cietuši atomreaktora avārijā.
Kaulu smadzeņu transplantāciju ar ārstniecisku mērķi — cīnīties pret malignizējušos šūnu populāciju un atjaunot organisma normālo homeostāzi — lieto smagas leikozes slimniekiem, kuriem terapijā jau ir izmantota ķīmijterapija kombinācijā ar apstarošanu. Arī smags kombinēts imūndeficīts ir indikācija kaulu smadzeņu transplantācijai.
Tā kā recipienta organismā ir liels daudzums antigēnu, tad transplantētās kaulu smadzenes parasti pakāpeniski iet bojā. Taču savu hemopoētisko funkciju tās jau ir veikušas — reizē ar transplantēto kaulu smadzeņu bojāeju sāk atjaunoties un funkcionēt paša recipienta kaulu smadzenes un pacients var pilnīgi izveseļoties. Tomēr transplantētās kaulu smadzenes, kurās ir daudz nobriedušu un dalīties spējīgu imūnkompetentu šūnu, recipienta organismā var aktīvi funkcionēt arī ilgāk. Tādā gadījumā, transplantēto kaulu smadzeņu šūnām aktīvi darbojoties pret tām svešajiem recipienta antigēniem, attīstās sekundārā slimība. Tā ir transplantēta reakcija pret saimnieku (vēlīnā tipa hipersensibilitātes reakcija).
Transplantēta reakcija pret saimnieku ir pats biežākais un nopietnākais sarežģījums slimniekiem, kuriem kaulu smadzeņu transplantēts ir pieaudzis. Smagos gadījumos recipients var ari aiziet bojā. Pat tad, ja kaulu smadzenes ir pārstādītas no HLA sistēmas ziņā identiskiem donoriem, letāla iznākuma biežums ir ļoti ievērojams.
Aprakstītajam eksperimentālajam sindronam līdzīgu ainu 1966. gadā novēroja klīnikā. Rh nesaderīgas grūtniecības dēļ (Rh_ mātes un Rh+ augļa konflikts) auglim draudēja bojāeja. Pavairotais bilirubīna saturs amnija šķidrumā liecināja par izteiktu hemolīzi. Lai saglabātu grūtniecību, auglim intrauterīni pārlēja pieauguša cilvēka Rh+ asinis. Bērns piedzima, bet viņam konstatēja izteiktu runt sindromu.
F1 slimība
Ja bērna audus pārstāda vienam no vecākiem, šie audi tiek atgrūsti, jo transplantātā ir arī otra vecāka antigēni, kas ir nesingēni recipientam (34. att.).Fi slimība (pirmās hibrīdu paaudzes, alogēnā slimība) attīstās, ja bērna organismā transplantē viena vai otra vecāka audus. Kaut arī transplantēta audi nav singēni recipienta audiem (recipienta organismā ir arī otra vecāka antigēni), recipients pret transplantētu ir imunoloģiski tolerants. Transplantēta reakcija pret recipientu — Fi slimība — attīstās tāpēc, ka transplantēta nobriedušās imūnkompetentās šūnas, nonākušas recipienta organismā, sāk reaģēt ar tām svešajiem antigēniem (bērna otra vecāka antigēniem), kas atrodas recipienta organismā.
Sekundārā (homoloģiskā) slimība
Šī slimība recipienta organismā attīstās pēc kaulu smadzeņu transplantācijas.Kaulu smadzeņu transplantāciju izdara, lai pasargātu no bojāejas organismu, kura kaulu smadzenes ir bijušas pakļautas nāvējošai patogēnai ietekmei, piemēram, jonizējošam starojumam, citotoksiskiem preparātiem (patogēnās ietekmes rezultātā slimniekam attīstās kaulu smadzeņu atrofija — panmyelophthisis). Patogēnā aģenta iedarbības rezultātā uz imūnkompetentajām šūnām recipienta organisms pret nesingēno kaulu smadzeņu transplantētu ir imunoloģiski tolerants un transplantēts netiek atgrūsts. Samērā labi rezultāti bija, piemēram, kaulu smadzeņu transplantācijai Francijā, ko izdarīja vairākiem dienvidslāviem, kuri bija cietuši atomreaktora avārijā.
Kaulu smadzeņu transplantāciju ar ārstniecisku mērķi — cīnīties pret malignizējušos šūnu populāciju un atjaunot organisma normālo homeostāzi — lieto smagas leikozes slimniekiem, kuriem terapijā jau ir izmantota ķīmijterapija kombinācijā ar apstarošanu. Arī smags kombinēts imūndeficīts ir indikācija kaulu smadzeņu transplantācijai.
Tā kā recipienta organismā ir liels daudzums antigēnu, tad transplantētās kaulu smadzenes parasti pakāpeniski iet bojā. Taču savu hemopoētisko funkciju tās jau ir veikušas — reizē ar transplantēto kaulu smadzeņu bojāeju sāk atjaunoties un funkcionēt paša recipienta kaulu smadzenes un pacients var pilnīgi izveseļoties. Tomēr transplantētās kaulu smadzenes, kurās ir daudz nobriedušu un dalīties spējīgu imūnkompetentu šūnu, recipienta organismā var aktīvi funkcionēt arī ilgāk. Tādā gadījumā, transplantēto kaulu smadzeņu šūnām aktīvi darbojoties pret tām svešajiem recipienta antigēniem, attīstās sekundārā slimība. Tā ir transplantēta reakcija pret saimnieku (vēlīnā tipa hipersensibilitātes reakcija).
Transplantēta reakcija pret saimnieku ir pats biežākais un nopietnākais sarežģījums slimniekiem, kuriem kaulu smadzeņu transplantēts ir pieaudzis. Smagos gadījumos recipients var ari aiziet bojā. Pat tad, ja kaulu smadzenes ir pārstādītas no HLA sistēmas ziņā identiskiem donoriem, letāla iznākuma biežums ir ļoti ievērojams.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru