Nav nejaušība, ka praktiskajā medicīnā šobrīd visplašāk izdara nieres transplantāciju. Nierēs ir nenozīmīgs limfātisko audu daudzums, tāpēc pēc transplantācijas šī orgāna reakcija pret saimnieku ir minimāla. Kopš 1949. gada, kad D. Hjūms veica pirmo nieres transplantāciju, pasaulē ir izdarītas vairāk nekā 40 000 operācijas. Transplantācijai izmanto nieres, kas 6 stundu laikā ir ņemtas no cilvēkiem, kas gājuši bojā dažādos nelaimes gadījumos.
Līdz šim pasaulē ir izdarītas apmēram 300 sirds transplantācijas, taču slimnieka dzīvi tās ļāvušas paildzināt tikai uz samērā neilgu laiku. Medicīna nav spējusi atrisināt daudzus sarežģītus jautājumus, pirmām kārtām — kā novērst sirds imunoloģisko atgrūšanu.
Unikāla operācija 1986. gadā tika veikta Anglijā. 35 gadus vecai slimniecei vienlaikus transplantēja četrpadsmitgadīgas meitenes sirdi, plaušas un aknas.
Tiek izdarītas arī aizkuņģa dziedzera, aizkuņģa dziedzera p šūnu, kaulu smadzeņu un kaulu transplantācijas. Labi rezultāti ir kaulu transplantācijai. Pēc ķīmiskas apstrādes kaula transplantēts tiek tiktāl pārveidots, ka pēc tā pārstādīšanas imunoloģisks konflikts praktiski neveidojas.
Ļoti sarežģīts — ne tikai medicīniskajā, bet arī juridiskajā un morālajā ziņā — ir donoru jautājums. Kādu organismu drīkst uzskatīt par donoru un kādā situācijā? Orgānu, piemēram, sirdi, transplantācijas vajadzībām jāņem no organisma, kurā normāli funkcionē asinsrite. No otras puses, pat klīniskā nāve ir atgriezenisks stāvoklis un veiksmīgas reanimācijas gadījumā organisms var turpināt dzīvot. Tāpēc tika nolemts, ka par donoriem var izmantot cilvēkus, kuriem traumas vai slimības rezultātā notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas galvas smadzenēs. Viņiem smadzeņu funkcijas ir izzudušas, elektroencefalogrammā ir pastāvīga taisna līnija. Vairākās Eiropas valstīs ir pieņemts likums, saskaņā ar kuru visi pilsoņi, kas atrodas klīniskās nāves stāvoklī un kam ir neatgriezeniskas pārmaiņas galvas smadzenēs, kļūst par donoriem dažādu orgānu transplantācijai. Atteikšanos kļūt par donoru ir iepriekš jāpiesaka valsts orgāniem un to ievada datu bankā.
Tomēr ari smadzeņu nāve ne vienmēr var būt indikācija kāda orgāna izmantošanai transplantācijā. Piemēram, 1986. gada jūnijā Kalifornijas medicīnas centrā iestājās 34 gadus veca grūtniece ar smadzeņu audzēju. Pēc dažām dienām viņas stāvoklis kļuva kritisks. Ārsti konstatēja smadzeņu nāvi, tomēr ar speciālas aparatūras palīdzību izdevās uzturēt sirds un elpošanas funkcijas. Gandrīz divus mēnešus sievietei veica mākslīgo elpināšanu. Beidzot operācijas ceļā ārsti evakuēja aptuveni 2 kilogramus smagu veselu bērnu, kura stāvoklis bija apmierinošs.
Līdz šim pasaulē ir izdarītas apmēram 300 sirds transplantācijas, taču slimnieka dzīvi tās ļāvušas paildzināt tikai uz samērā neilgu laiku. Medicīna nav spējusi atrisināt daudzus sarežģītus jautājumus, pirmām kārtām — kā novērst sirds imunoloģisko atgrūšanu.
Unikāla operācija 1986. gadā tika veikta Anglijā. 35 gadus vecai slimniecei vienlaikus transplantēja četrpadsmitgadīgas meitenes sirdi, plaušas un aknas.
Tiek izdarītas arī aizkuņģa dziedzera, aizkuņģa dziedzera p šūnu, kaulu smadzeņu un kaulu transplantācijas. Labi rezultāti ir kaulu transplantācijai. Pēc ķīmiskas apstrādes kaula transplantēts tiek tiktāl pārveidots, ka pēc tā pārstādīšanas imunoloģisks konflikts praktiski neveidojas.
Ļoti sarežģīts — ne tikai medicīniskajā, bet arī juridiskajā un morālajā ziņā — ir donoru jautājums. Kādu organismu drīkst uzskatīt par donoru un kādā situācijā? Orgānu, piemēram, sirdi, transplantācijas vajadzībām jāņem no organisma, kurā normāli funkcionē asinsrite. No otras puses, pat klīniskā nāve ir atgriezenisks stāvoklis un veiksmīgas reanimācijas gadījumā organisms var turpināt dzīvot. Tāpēc tika nolemts, ka par donoriem var izmantot cilvēkus, kuriem traumas vai slimības rezultātā notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas galvas smadzenēs. Viņiem smadzeņu funkcijas ir izzudušas, elektroencefalogrammā ir pastāvīga taisna līnija. Vairākās Eiropas valstīs ir pieņemts likums, saskaņā ar kuru visi pilsoņi, kas atrodas klīniskās nāves stāvoklī un kam ir neatgriezeniskas pārmaiņas galvas smadzenēs, kļūst par donoriem dažādu orgānu transplantācijai. Atteikšanos kļūt par donoru ir iepriekš jāpiesaka valsts orgāniem un to ievada datu bankā.
Tomēr ari smadzeņu nāve ne vienmēr var būt indikācija kāda orgāna izmantošanai transplantācijā. Piemēram, 1986. gada jūnijā Kalifornijas medicīnas centrā iestājās 34 gadus veca grūtniece ar smadzeņu audzēju. Pēc dažām dienām viņas stāvoklis kļuva kritisks. Ārsti konstatēja smadzeņu nāvi, tomēr ar speciālas aparatūras palīdzību izdevās uzturēt sirds un elpošanas funkcijas. Gandrīz divus mēnešus sievietei veica mākslīgo elpināšanu. Beidzot operācijas ceļā ārsti evakuēja aptuveni 2 kilogramus smagu veselu bērnu, kura stāvoklis bija apmierinošs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru