Pārmaiņas šūnās var būt specifiskas un nespecifiskas. Specifiskās pārmaiņas rada konkrēta aģenta iedarbība uz konkrētu šūnu, bet nespecifiskās pārmaiņas — jebkura aģenta iedarbība uz jebkuru šūnu (tās nav atkarīgas no patogēnā aģenta īpatnībām un šūnu veida). Piemēram, šūnas organoldus un šūnstarpu vielu specifiski bojā mehāniskie aģenti. Termiskas iedarbības rezultātā koagulējas un denaturējas šūnas olbaltumvielu un lipīdu struktūras. Radiācija pastiprina lipīdu peroksidāciju un ierosina brīvo radikāļu veidošanos šūnā, kuri tur traucē oksidācijas un citus procesus. Ķīmiskie (toksiskie) aģenti kavē atsevišķus šūnas enzīmus vai to grupas, piemēram, cianīdi nomāc citohromoksidāžu aktivitāti un izraisa neatgriezenisku šūnas bojājumu un bojāeju, fenilhidrazīns izraisa eritrocītu hemolīzi.
Ķīmiskie aģenti var arī šūnu neiznīcināt, bet, kavējot šūnas enzīmu darbību, tie būtiski maina šūnas vielmaiņu. Piemēram, monojodacetāts kavē glikolīzi, floridzīns — glikozes fosforilēšanās procesus nieru kanāliņu epitēlijā. Arī daži dzīvnieku un baktēriju toksīni, nokļuvuši šūnā, nomāc enzīmu aktivitāti. To kaitīgā darbība bieži izskaidrojama ar spēju izšķīst lipīdos (čūsku indes, gāzes gangrēnas izraisītāju toksīni). Lipīdu membrānas savukārt nereti ietver šūnas organoīdus, kuros atrodas enzīmi pat ar pilnīgi pretēju darbību. Lizosomu lipīdu membrānā izšķīdušais toksīns inhibē, piemēram, sintetāzes, taču vienlaicīgi tiek aktivēti lizosomu hidrolītiskie enzīmi, sākas proteolīze un šūnas izšķīst (citolīze, kariolīze).
Pie specifiskām pieder arī tās pārmaiņas, kas rodas antigēna (alergēna) un antivielu mijiedarbības rezultātā.
Nespecifiskās šūnas bojājuma pazīmes nav atkarīgas no patogēnā aģenta un šūnas īpatnībām, tās ir vienveidīgas, stereotipas. Pie vispārējām nespecifiskām šūnas bojājuma pazīmēm pieder alteracija, šūnas «sūkņu» darbība, membrānu caurlaidības un vielmaiņas traucējumi, bojājuma acidoze un enzīmu aktivitātes maiņa.
Šūnas bojājuma specifiskās un nespecifiskās pazīmes ir cieši saistītas.
Ķīmiskie aģenti var arī šūnu neiznīcināt, bet, kavējot šūnas enzīmu darbību, tie būtiski maina šūnas vielmaiņu. Piemēram, monojodacetāts kavē glikolīzi, floridzīns — glikozes fosforilēšanās procesus nieru kanāliņu epitēlijā. Arī daži dzīvnieku un baktēriju toksīni, nokļuvuši šūnā, nomāc enzīmu aktivitāti. To kaitīgā darbība bieži izskaidrojama ar spēju izšķīst lipīdos (čūsku indes, gāzes gangrēnas izraisītāju toksīni). Lipīdu membrānas savukārt nereti ietver šūnas organoīdus, kuros atrodas enzīmi pat ar pilnīgi pretēju darbību. Lizosomu lipīdu membrānā izšķīdušais toksīns inhibē, piemēram, sintetāzes, taču vienlaicīgi tiek aktivēti lizosomu hidrolītiskie enzīmi, sākas proteolīze un šūnas izšķīst (citolīze, kariolīze).
Pie specifiskām pieder arī tās pārmaiņas, kas rodas antigēna (alergēna) un antivielu mijiedarbības rezultātā.
Nespecifiskās šūnas bojājuma pazīmes nav atkarīgas no patogēnā aģenta un šūnas īpatnībām, tās ir vienveidīgas, stereotipas. Pie vispārējām nespecifiskām šūnas bojājuma pazīmēm pieder alteracija, šūnas «sūkņu» darbība, membrānu caurlaidības un vielmaiņas traucējumi, bojājuma acidoze un enzīmu aktivitātes maiņa.
Šūnas bojājuma specifiskās un nespecifiskās pazīmes ir cieši saistītas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru