Audu funkcijas un struktūras bojājumu sauc par altcrāciju (lat. alterare — bojāt, pārmainīt). Etioloģiskais faktors bojā šūnas, to ultrastruktūras, maina enzīmu izvietojumu un izraisa t. s. primāro alterāciju (35. att.). Piemēram, trinitrotoluola iedarbības rezultātā uzbriest, spiralizējas un pārtrūkst aknu ribosomas (36. att.). Patogēnā aģenta (infekcijas, intoksikācijas izraisītāja) ietekmē veidojoties endoplazmatiskā tīkla bojājumam, parasti samazinās ribosomu skaits, mainās citoplazmā esošo ribosomu konfigurācija, kā arī ar RNS diegiem saistīto poliribosomu forma. Rezultātā var attīstīties olbaltumvielu, arī enzīmu, kā ari glikoproteīdu, lipoproteīdu un holesterīna sintēzes traucējumi. Endoplazmatiskā tīkla svarīga funkcija ir dažādu toksisku vielu atindēšana.
Jonizējošās radiācijas, toksisko un infekcijas aģentu ietekmē, kā arī hipoksijas un hipotoniskas vides apstākļos šūnu mitohondriji uzbriest un tiek mehāniski bojāti.
Sevišķa nozīme ir neitrofilo leikocītu, mikrofāgu un audu parenhīmas šūnu lizosomu bojājumam. Sajās citoplazmas organellās atrodas praktiski visi enzīmi, kas nepieciešami ogļhidrātu, olbaltumvielu, tauku un nukleīnskābju šķelšanai. Mikrofāgi satur peptidāzes, lipāzi, amilāzes, dezoksiribonukleāzi, ribonukleāzi, fosfatāzes, maltāzi, saharāzi, peroksidāzi, lizocīmu, bet makrofāgi — vairāk lipolītiskos enzīmus un esterāzes. Mazmolekulārajam lizosomu enzīmam lizocīmam (muramidāzei), kuru daudz satur granulocīti un makrofāgi, piemīt bakteriolītiskas un hidrolītiskas īpašības. Lizosomu skābās hidrolāzes (proteāzes, fosfatāzes) acidozes apstākļos spēj aktīvi iznīcināt visdažādākās šūnu struktūras.
Lizosomu enzīmi normāli ir norobežoti no substrāta un neaktīvi. Turpretim, ja dažādi patogēnie aģenti (mehāniska trauma, ultravioletie stari, skābes, sārmi, mikrobu toksīni, streptolizīns) bojā lizosomu membrānas (tās labilizē arī progesterons un testosterons), lizosomu enzīmi nokļūst citoplazmā, kur ilgstoši saglabā aktivitāti. Baktēriju toksīni, autoantivielas un citi patogēnie aģenti spēj bojāt arī limfocītu lizosomas. Ja šis process nav sevišķi izteikts, tas var stimulēt limfocītu vairošanos un transformāciju par blastiem. Ja process ir izteiktāks, lizosomu enzīmu ietekmē šūnu citoplazmā pastiprinās proteolīze, glikolīze un lipolīze. Rezultātā palielinās arī Krebsa cikla organisko skābju, taukskābju, laktāta, polipeptīdu un aminoskābju daudzums. Šādos apstākļos pieaug audu osmotiskais spiediens un acidoze, kā arī tiek aktivēta bioloģiski aktīvo vielu (histamīns, prostanglandīni, kinīnu sistēma) atbrīvošanās, un bojājuma apvidū palielinās asinsvadu caurlaidība. Tādējādi lizosomu enzīmi vēl vairāk padziļina šūnas vielmaiņas un funkciju traucējumus un autolīze var novest šūnu līdz pilnīgai bojāejai. Primāras alterācijas rezultātā attīstās hipoksija un izdalās bioloģiski aktīvas vielas, kas padziļina bojājumu.
Katabolisma pārsvara apstākļos veidojas iekaisuma sekundarā alterācija, kas ir daudz plašāka nekā primārā. Piemēram, ultraviolētā apstarojuma brīdī izmaiņu tikpat kā nav, bet pēc 2—3 stundām nereti parādās pat apdegums.
Alterācijas rezultātā šūnā var attīstīties hialīnā, vaskveidīgā, mukoīdā, amiloīdā vai taukainā distrofija.
Rētu, hroniskas infekcijas perēkļu, artēriju un citu audu hialinozes pamatā ir šūnu membrānas caurlaidības palielināšanās, plazmas un limfas olbaltumvielu uzkrāšanās un sablīvēšanās šūnās vai zem asinsvadu endotēlija šūnām. Nieru un aknu šūnās iespējama hialīna pilienu infiltrācija. Dažkārt hialīnās distrofijas apstākļos tiek veicināta imūnkompleksu veidošanās, tie sastāv no bojāto audu (aknu, nieru, artēriju) autoantigēniem un attiecīgajām autoantivielām.
Smagas infekcijas un intoksikācijas gadījumā, piemēram, vēdertīfa gadījumā, muskulatūras šūnās izgulsnējas aktomiozīns un veidojas vaskveidīgā distrofija.
Slimniekiem ar hronisku iekaisumu epitēlija, sekretorajās un saistaudu šūnās, kuras normāli gļotas neizdala, var uzkrāties mukopolisaharīdi, kas satur heksozamīnus, pilienu veidā var izgulsnēties gļotas vai mucīns un veidoties mukoīdā distrofija. Procesam attīstoties, šūnas iet bojā un pārvēršas gļotās. Piemēram, par miksomatozi sauc saistaudu (kauli, skrimšļi, kolagēnās šķiedras) difūzu mukoīdu distrofiju.
Amiloīdās distrofijas (amiloidozes) gadījumā šūnās izgulsnējas amiloīds — globulīnu tipa olbaltumviela, kas saistīta ar daudziem ogļhidrātiem (glikozamīnu, galaktozamīnu, mannozi, fukozi). Sīs distofijas nosaukums cēlies no tā, ka amiloīds, tāpat kā ciete, ar jodu dod brūngani sarkanu krāsojumu. Hronisku infekcijas slimību, sastrutojumu, sifilisa gadījumā amiloīds uzkrājas liesas, nieru un citu orgānu šūnās. Uzskata, ka šajā procesā amiloīds izpilda autoantigēna funkcijas un reaģē ar attiecīgajām autoantivielām. Uzkrājoties šūnās, amiloīds tajās nomāc vielmaiņu, šūnās izzūd ribosomas.
Hipoksijas, toksikoinfekcijas, intoksikācijas, arī hroniskas alkohola intoksikācijas un citu procesu apstākļos lipīdi atbrīvojas no citoplazmas olbaltumvielām un parādās tauku pilienu veidā. Veidojas šūnas taukainā infiltrācija un distrofija.
Atgriezeniskas izmaiņas bojāto šūnu citoplazmā sauc par paranekrozi, bet šūnu atmiršanu — par nekrozi (gr. necros — miris). Savukārt dzīvības norises bojājošajās šūnās, kad līdzās šūnas elementu bojāejai darbojas ari traucēto funkciju kompensācijas mehānismi, apzīmē par nekrobiozi.
Alterācijas (bojājuma) pamatelementi ir šūnu struktūras, vielmaiņas un fizikāli ķīmiskās pārmaiņas.
Etioloģiskais faktors nosaka iekaisuma patoģenēzes galvenā locekļa specifiskumu, tomēr jebkurš patogēnais faktors izraisa audos primārās alterācijas parādības, kurām seko iekaisuma sekundārā alterācija. Alterācijas pakāpe ir atkarīga no patogēnā aģenta darbības intensitātes un iedarbības vietas (parenhimatozo orgānu šūnas ir jutīgākas nekā saistaudi), kā arī organisma reaktivitātes (ļoti izteikts iekaisums attīstās alerģijas gadījumā).
Jonizējošās radiācijas, toksisko un infekcijas aģentu ietekmē, kā arī hipoksijas un hipotoniskas vides apstākļos šūnu mitohondriji uzbriest un tiek mehāniski bojāti.
Sevišķa nozīme ir neitrofilo leikocītu, mikrofāgu un audu parenhīmas šūnu lizosomu bojājumam. Sajās citoplazmas organellās atrodas praktiski visi enzīmi, kas nepieciešami ogļhidrātu, olbaltumvielu, tauku un nukleīnskābju šķelšanai. Mikrofāgi satur peptidāzes, lipāzi, amilāzes, dezoksiribonukleāzi, ribonukleāzi, fosfatāzes, maltāzi, saharāzi, peroksidāzi, lizocīmu, bet makrofāgi — vairāk lipolītiskos enzīmus un esterāzes. Mazmolekulārajam lizosomu enzīmam lizocīmam (muramidāzei), kuru daudz satur granulocīti un makrofāgi, piemīt bakteriolītiskas un hidrolītiskas īpašības. Lizosomu skābās hidrolāzes (proteāzes, fosfatāzes) acidozes apstākļos spēj aktīvi iznīcināt visdažādākās šūnu struktūras.
Lizosomu enzīmi normāli ir norobežoti no substrāta un neaktīvi. Turpretim, ja dažādi patogēnie aģenti (mehāniska trauma, ultravioletie stari, skābes, sārmi, mikrobu toksīni, streptolizīns) bojā lizosomu membrānas (tās labilizē arī progesterons un testosterons), lizosomu enzīmi nokļūst citoplazmā, kur ilgstoši saglabā aktivitāti. Baktēriju toksīni, autoantivielas un citi patogēnie aģenti spēj bojāt arī limfocītu lizosomas. Ja šis process nav sevišķi izteikts, tas var stimulēt limfocītu vairošanos un transformāciju par blastiem. Ja process ir izteiktāks, lizosomu enzīmu ietekmē šūnu citoplazmā pastiprinās proteolīze, glikolīze un lipolīze. Rezultātā palielinās arī Krebsa cikla organisko skābju, taukskābju, laktāta, polipeptīdu un aminoskābju daudzums. Šādos apstākļos pieaug audu osmotiskais spiediens un acidoze, kā arī tiek aktivēta bioloģiski aktīvo vielu (histamīns, prostanglandīni, kinīnu sistēma) atbrīvošanās, un bojājuma apvidū palielinās asinsvadu caurlaidība. Tādējādi lizosomu enzīmi vēl vairāk padziļina šūnas vielmaiņas un funkciju traucējumus un autolīze var novest šūnu līdz pilnīgai bojāejai. Primāras alterācijas rezultātā attīstās hipoksija un izdalās bioloģiski aktīvas vielas, kas padziļina bojājumu.
Katabolisma pārsvara apstākļos veidojas iekaisuma sekundarā alterācija, kas ir daudz plašāka nekā primārā. Piemēram, ultraviolētā apstarojuma brīdī izmaiņu tikpat kā nav, bet pēc 2—3 stundām nereti parādās pat apdegums.
Alterācijas rezultātā šūnā var attīstīties hialīnā, vaskveidīgā, mukoīdā, amiloīdā vai taukainā distrofija.
Rētu, hroniskas infekcijas perēkļu, artēriju un citu audu hialinozes pamatā ir šūnu membrānas caurlaidības palielināšanās, plazmas un limfas olbaltumvielu uzkrāšanās un sablīvēšanās šūnās vai zem asinsvadu endotēlija šūnām. Nieru un aknu šūnās iespējama hialīna pilienu infiltrācija. Dažkārt hialīnās distrofijas apstākļos tiek veicināta imūnkompleksu veidošanās, tie sastāv no bojāto audu (aknu, nieru, artēriju) autoantigēniem un attiecīgajām autoantivielām.
Smagas infekcijas un intoksikācijas gadījumā, piemēram, vēdertīfa gadījumā, muskulatūras šūnās izgulsnējas aktomiozīns un veidojas vaskveidīgā distrofija.
Slimniekiem ar hronisku iekaisumu epitēlija, sekretorajās un saistaudu šūnās, kuras normāli gļotas neizdala, var uzkrāties mukopolisaharīdi, kas satur heksozamīnus, pilienu veidā var izgulsnēties gļotas vai mucīns un veidoties mukoīdā distrofija. Procesam attīstoties, šūnas iet bojā un pārvēršas gļotās. Piemēram, par miksomatozi sauc saistaudu (kauli, skrimšļi, kolagēnās šķiedras) difūzu mukoīdu distrofiju.
Amiloīdās distrofijas (amiloidozes) gadījumā šūnās izgulsnējas amiloīds — globulīnu tipa olbaltumviela, kas saistīta ar daudziem ogļhidrātiem (glikozamīnu, galaktozamīnu, mannozi, fukozi). Sīs distofijas nosaukums cēlies no tā, ka amiloīds, tāpat kā ciete, ar jodu dod brūngani sarkanu krāsojumu. Hronisku infekcijas slimību, sastrutojumu, sifilisa gadījumā amiloīds uzkrājas liesas, nieru un citu orgānu šūnās. Uzskata, ka šajā procesā amiloīds izpilda autoantigēna funkcijas un reaģē ar attiecīgajām autoantivielām. Uzkrājoties šūnās, amiloīds tajās nomāc vielmaiņu, šūnās izzūd ribosomas.
Hipoksijas, toksikoinfekcijas, intoksikācijas, arī hroniskas alkohola intoksikācijas un citu procesu apstākļos lipīdi atbrīvojas no citoplazmas olbaltumvielām un parādās tauku pilienu veidā. Veidojas šūnas taukainā infiltrācija un distrofija.
Atgriezeniskas izmaiņas bojāto šūnu citoplazmā sauc par paranekrozi, bet šūnu atmiršanu — par nekrozi (gr. necros — miris). Savukārt dzīvības norises bojājošajās šūnās, kad līdzās šūnas elementu bojāejai darbojas ari traucēto funkciju kompensācijas mehānismi, apzīmē par nekrobiozi.
Alterācijas (bojājuma) pamatelementi ir šūnu struktūras, vielmaiņas un fizikāli ķīmiskās pārmaiņas.
Etioloģiskais faktors nosaka iekaisuma patoģenēzes galvenā locekļa specifiskumu, tomēr jebkurš patogēnais faktors izraisa audos primārās alterācijas parādības, kurām seko iekaisuma sekundārā alterācija. Alterācijas pakāpe ir atkarīga no patogēnā aģenta darbības intensitātes un iedarbības vietas (parenhimatozo orgānu šūnas ir jutīgākas nekā saistaudi), kā arī organisma reaktivitātes (ļoti izteikts iekaisums attīstās alerģijas gadījumā).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru