Spriedzes bioloģiskā mērķtiecība izpaužas kā organisma nespecifiskās rezistences paaugstināšanās un iekšējās vides pastāvīguma saglabāšanās. Galvenie mehānismi, kas nodrošina organisma nespecifiskās rezistences paaugstināšanos spriedzes situācijā, ir 1) svarīgāko orgānu sistēmu funkcionālo iespēju pieaugums (bioloģiskās oksidācijas kāpinājuma rezultāts), 2) organisma enerģētiskā potenciāla paaugstināšanās, 3) šūnu membrānu caurlaidības samazināšanās (hialuronidāzes bloķēšanas dēļ). Visās norisēs svarīga nozīme ir adrenokortikotropina atbrīvotājfaktoram, AKTH un kortikosteroidiem (galvenokārt glikokortikoīdiem), tāpēc tos nereti sauc par adaptācijas hormoniem.
Atbildes reakcija uz stresoru ir atkarīga ne tikai no jau minēto spriedzi realizējošo sistēmu stāvokļa (ar to līdzdalību spriedze attīstās), bet arī no spriedzi limitējošajām sistēmām, kas kavē spriedzes attīstību. Spriedzi limitē centrālās un perifērās regulācijas sistēmas:
1) centrālo regulāciju realizē kavējošo neironu sistēmas, kas izdala 7 aminosviestskābi, dopamīnu, serotonīnu, opioīdos hormonus un citus neiropeptīdus. Šīs kavētājsistēmas samazina atbrīvotājfaktoru, glikokortikoīdu un kateholamīnu veidošanos, tādējādi ierobežojot spriedzes attīstību;
2) perifērā regulācija ir saistīta ar prostaglandīniem, antioksidantiem un adenīnnukleotīdiem (pēdējie ierobežo kateholamīnu darbību). Pie antioksidantu sitēmas pieder peroksidāzes, katalāzes, lielas A vitamīna devas un E vitamīns, kas šķeļ peroksīdus vai kavē peroksīdu veidošanos.
Svarīgs mūsdienu medicīnas uzdevums ir paaugstināt organisma izturību pret stresora iedarbību. Viens no profilakses pasākumiem ir atkārtota īslaicīga stresora ietekme, jo tā paaugstina gan spriedzi realizējošo, gan arī spriedzi limitējošo sistēmu jaudu, un rezultātā organisms pakāpeniski adaptējas stresora darbībai. Piemēram, eksperimentāli ir konstatēts, ka atkārtotas īslaicīgas stresora darbības ietekmē dzīvniekiem samazinās sirds išēmisko bojājumu biežums. Šiem dzīvniekiem salīdzinājumā ar kontroldzīvniekiem ir paaugstināta y aminosviestskābes koncentrācija smadzeņu audos un katalāzes aktivitāte. Profilaksei izmanto arī preparātus (seduksēnu, elēniju), kas samazina kateholamīnu koncentrāciju un tādējādi pavājina spriedzi realizējošo sistēmu funkciju.
Atbildes reakcija uz stresoru ir atkarīga ne tikai no jau minēto spriedzi realizējošo sistēmu stāvokļa (ar to līdzdalību spriedze attīstās), bet arī no spriedzi limitējošajām sistēmām, kas kavē spriedzes attīstību. Spriedzi limitē centrālās un perifērās regulācijas sistēmas:
1) centrālo regulāciju realizē kavējošo neironu sistēmas, kas izdala 7 aminosviestskābi, dopamīnu, serotonīnu, opioīdos hormonus un citus neiropeptīdus. Šīs kavētājsistēmas samazina atbrīvotājfaktoru, glikokortikoīdu un kateholamīnu veidošanos, tādējādi ierobežojot spriedzes attīstību;
2) perifērā regulācija ir saistīta ar prostaglandīniem, antioksidantiem un adenīnnukleotīdiem (pēdējie ierobežo kateholamīnu darbību). Pie antioksidantu sitēmas pieder peroksidāzes, katalāzes, lielas A vitamīna devas un E vitamīns, kas šķeļ peroksīdus vai kavē peroksīdu veidošanos.
Svarīgs mūsdienu medicīnas uzdevums ir paaugstināt organisma izturību pret stresora iedarbību. Viens no profilakses pasākumiem ir atkārtota īslaicīga stresora ietekme, jo tā paaugstina gan spriedzi realizējošo, gan arī spriedzi limitējošo sistēmu jaudu, un rezultātā organisms pakāpeniski adaptējas stresora darbībai. Piemēram, eksperimentāli ir konstatēts, ka atkārtotas īslaicīgas stresora darbības ietekmē dzīvniekiem samazinās sirds išēmisko bojājumu biežums. Šiem dzīvniekiem salīdzinājumā ar kontroldzīvniekiem ir paaugstināta y aminosviestskābes koncentrācija smadzeņu audos un katalāzes aktivitāte. Profilaksei izmanto arī preparātus (seduksēnu, elēniju), kas samazina kateholamīnu koncentrāciju un tādējādi pavājina spriedzi realizējošo sistēmu funkciju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru