Nāve iestājas, kad hipoksijas dēļ izbeidzas dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas. Senatnes ārsti šos orgānus (smadzenes, sirdi, plaušas, aknas, nieres) sauca par «atria mortis» — nāves priekštelpu.
Izšķir dabisku un priekšlaicīgu nāvi. Dabiskā nāve ir fizioloģisks indivīda dzīves nobeigums, kas iestājas vecumā, kad organisma dažādo sistēmu funkcionālās spējas ir izsīkušas. Priekšlaicīgā nāve var iestāties jebkurā vecumā. Tā var būt uzspiesta (slepkavība, nelaimes gadījums), kā arī slimības rezultāts. Protams, arī slimības izraisītā nāve var būt pēkšņa (sirds plīsums infarkta gadījumā, aortas aneirismas plīsums).
Miršana, pat pēkšņas nāves gadījumā, nav momentāna, bet gan noris kādā laika periodā, un tai ir noteiktas likumības.
Pēc nāves iestāšanās organisms ir beidzis funkcionēt kā vienota pašregulējoša sistēma. Regulācija miršanas procesā izbeidzas it kā no augšas uz leju — dažādu orgānu un sistēmu atmiršana notiek secībā, kas ir pretēja to filoģenētiskajam vecumam, — jaunākās un augstāk diferencētās struktūras hipoksijas apstākļos iet bojā agrāk nekā vecākās un primitīvākās (85. att.).
Vispirms beidz funkcionēt galvas smadzeņu garoza, pēc tam zemgarozas centri, smadzeņu stumbra struktūras un muguras smadzenes. Piemēram, akūta asins zaudējuma gadījumā smadzeņu neironu funkcija aktivējas, rodas motorisks uzbudinājums, paaugstinās arteriālais spiediens, palielinās pulsa un elpošanas frekvence. Vēlāk garozā iestājas aizsargkavēšana, bet uzbudinājuma un tam sekojošās kavēšanas un izsīkšanas procesi pārvietojas zemāk — uz galvas smadzeņu stumbra daļu. Perifērie nervi pret hipoksiju ir mazāk jutīgi. Konstatēts, ka samērā ilgi dzīvo dzirdes analizators: mirstošais nespēj atbildēt, bet dzird un iekšēji pretojas, kad dzird sakām, ka viņa stāvoklis ir bezcerīgs.
Iekšējās sekrēcijas dziedzeri bez skābekļa turpina funkcionēt ilgāk nekā nervu elementi, bet filoģenētiski senā saistaudu sistēma savu darbību turpina vēl vairākas diennaktis pēc nāves. Tāpēc pēc nāves turpina augt mati, nagi, bārda, turpina proliferēt ādas un gļotādu epitēlijs.
Izšķir dabisku un priekšlaicīgu nāvi. Dabiskā nāve ir fizioloģisks indivīda dzīves nobeigums, kas iestājas vecumā, kad organisma dažādo sistēmu funkcionālās spējas ir izsīkušas. Priekšlaicīgā nāve var iestāties jebkurā vecumā. Tā var būt uzspiesta (slepkavība, nelaimes gadījums), kā arī slimības rezultāts. Protams, arī slimības izraisītā nāve var būt pēkšņa (sirds plīsums infarkta gadījumā, aortas aneirismas plīsums).
Miršana, pat pēkšņas nāves gadījumā, nav momentāna, bet gan noris kādā laika periodā, un tai ir noteiktas likumības.
Pēc nāves iestāšanās organisms ir beidzis funkcionēt kā vienota pašregulējoša sistēma. Regulācija miršanas procesā izbeidzas it kā no augšas uz leju — dažādu orgānu un sistēmu atmiršana notiek secībā, kas ir pretēja to filoģenētiskajam vecumam, — jaunākās un augstāk diferencētās struktūras hipoksijas apstākļos iet bojā agrāk nekā vecākās un primitīvākās (85. att.).
Vispirms beidz funkcionēt galvas smadzeņu garoza, pēc tam zemgarozas centri, smadzeņu stumbra struktūras un muguras smadzenes. Piemēram, akūta asins zaudējuma gadījumā smadzeņu neironu funkcija aktivējas, rodas motorisks uzbudinājums, paaugstinās arteriālais spiediens, palielinās pulsa un elpošanas frekvence. Vēlāk garozā iestājas aizsargkavēšana, bet uzbudinājuma un tam sekojošās kavēšanas un izsīkšanas procesi pārvietojas zemāk — uz galvas smadzeņu stumbra daļu. Perifērie nervi pret hipoksiju ir mazāk jutīgi. Konstatēts, ka samērā ilgi dzīvo dzirdes analizators: mirstošais nespēj atbildēt, bet dzird un iekšēji pretojas, kad dzird sakām, ka viņa stāvoklis ir bezcerīgs.
Iekšējās sekrēcijas dziedzeri bez skābekļa turpina funkcionēt ilgāk nekā nervu elementi, bet filoģenētiski senā saistaudu sistēma savu darbību turpina vēl vairākas diennaktis pēc nāves. Tāpēc pēc nāves turpina augt mati, nagi, bārda, turpina proliferēt ādas un gļotādu epitēlijs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru