Iedarbojoties dažādiem neparastiem kairinātājiem (spēcīgi sāpju kairinātāji, stipri paaugstināta vai pazemināta temperatūra, infekciju izraisītāji, toksiskas vielas u. c.), organismā, kā jau minēts, attīstās gan specifiskas, gan arī nespecifiskas reakcijas.
Spriedze jeb stress (angl. stress — sasprindzinājums) ir nespecifisku fizioloģisku reakciju komplekss. Tās ir neiroendokrīnas reakcijas, kas rodas stresora ietekmē un ir vērstas uz organisma homeostazes atjaunošanu. Pie stresoriem pieder neparasti (spēcīgi) kairinatāji (78. att.) un tādi parasti kairinātāji, kas darbojas ilgstoši (79. att.). Stresors var būt arī pilnīgs parasto kairinātāju trūkums (80. att.), piemēram, ja cilvēks atrodas kamerā, kas izolēta no jebkādiem kairinātājiem.
Ievērojot izraisošos faktorus, spriedzi iedala somatiskajā un psiho- emocionālajā. Somatiskās spriedzes pamatā ir četras eksogēno kairinātāju grupas — mehāniskie, fizikālie, ķīmiskie un bioloģiskie faktori, piemēram, ārkārtīgs karstums, aukstums, troksnis (virs 85 decibeliem), smaga infekcija. Psihoemocionālās spriedzes pamatā ir psihogēnie stresori, piemēram, sāpju vai nepatikšanu gaidīšana, nāves bailes, pārmērīgas pozitīvas emocijas. Psihogēnais kairinātājs kļūst par stresoru atkarībā no tā, kādu nozīmi cilvēks tam piedēvē. Par stresoru tiek uzskatīts kairinātājs, kas indivīdam šķiet draudošs. Cilvēka reakcija uz apkārtējo ir atkarīga no paša interpretācijas, bet to savukārt nosaka cilvēka personība, sociālais stāvoklis utt.
Spriedzes jēdzienu medicīnā ieviesa Kanādas patologs Hanss Selje (H. Selye). Jau studiju gados viņš ievēroja, ka lielākajai daļai slimību, varbūt pat visām, ir daudz līdzīgu klīnisku izpausmju — slimnieki ir bāli, noguruši, apātiski, bez ēstgribas utt. Pat pilnīgi atšķirīgi patogēnie aģenti izraisa kopēju «nespecifisku» sindromu. Vēlāk, pētīdams olnīcu inkretoro funkciju, H. Selje daudziem dzīvniekiem, kuriem bija ievadīts olnīcu ekstrakts spirtā, konstatēja vienveidīgas pārmaiņas — virsnieru hipertrofiju, limfopēniju, eozinopēniju, asinsizpiūdumus kuņģa un zarnu traktā. Zinātniekam jau šķita, ka atrasts jauns hormons. Pēc tam izrādījās, ka līdzīgas pārmaiņas rodas arī tad, ja olnīcu ekstrakta vietā ievada tikai spirtu vai pat formalīnu.
Savu novērojumu rezultātā H. Selje uzsvēra, ka, neraugoties uz stresoru daudzveidību (trauma, infekcija, pārsalšana, intoksikācija, narkoze, muskuļu pārslodze, stipras emocijas utt.), virsnierēs, vairogdziedzerī, tīmusā, kuņģa un zarnu traktā, limfmezglos, asinsainā un vielmaiņā noris vienveidīgas pārmaiņas.
Organisma nespecifiskās rezistences pieaugumu, kas uz laiku rodas piemērošanās nolūkā, H. Selje 1936. gadā nosauca par vispārējās adaptācijas sindromu.
Vairāki autori atkarībā no neparastā kairinātāja devas izšķir dažādas vispārējās adaptācijas reakcijas. Viņi uzskata, ka tad, ja kairinātājs ir stiprs, rodas spriedze, ja vidējs, — «aktivācijas reakcija», kas veicina izveseļošanos, bet, ja darbojas vājš, sliekšņa stipruma kairinātājs, veidojas «treniņa reakcija», kas spēj novērst slimības attīstību.
H. Selje atklāja hipofīzes-virsnieru sistēmas svarīgo nozīmi spriedzes reakcijās un aprakstīja trīs raksturīgākās spriedzes pazīmes (klīnisko triādi). Tās ir šādas: 1) virsnieru garozas hiperfunkcija un hipertrofija (hiperēmija, sekretoro granulu izzušana), 2) timikolimfātiskās sistēmas involūcija, 3) asinsizplūdumi, erozijas vai pat čūlas kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas gļotādā.
Spriedzes attīstību H. Selje iedalīja trīs stadijās: trauksmes, rezistences un izsīkuma stadijā (81. att.).
Spriedze jeb stress (angl. stress — sasprindzinājums) ir nespecifisku fizioloģisku reakciju komplekss. Tās ir neiroendokrīnas reakcijas, kas rodas stresora ietekmē un ir vērstas uz organisma homeostazes atjaunošanu. Pie stresoriem pieder neparasti (spēcīgi) kairinatāji (78. att.) un tādi parasti kairinātāji, kas darbojas ilgstoši (79. att.). Stresors var būt arī pilnīgs parasto kairinātāju trūkums (80. att.), piemēram, ja cilvēks atrodas kamerā, kas izolēta no jebkādiem kairinātājiem.
Ievērojot izraisošos faktorus, spriedzi iedala somatiskajā un psiho- emocionālajā. Somatiskās spriedzes pamatā ir četras eksogēno kairinātāju grupas — mehāniskie, fizikālie, ķīmiskie un bioloģiskie faktori, piemēram, ārkārtīgs karstums, aukstums, troksnis (virs 85 decibeliem), smaga infekcija. Psihoemocionālās spriedzes pamatā ir psihogēnie stresori, piemēram, sāpju vai nepatikšanu gaidīšana, nāves bailes, pārmērīgas pozitīvas emocijas. Psihogēnais kairinātājs kļūst par stresoru atkarībā no tā, kādu nozīmi cilvēks tam piedēvē. Par stresoru tiek uzskatīts kairinātājs, kas indivīdam šķiet draudošs. Cilvēka reakcija uz apkārtējo ir atkarīga no paša interpretācijas, bet to savukārt nosaka cilvēka personība, sociālais stāvoklis utt.
Spriedzes jēdzienu medicīnā ieviesa Kanādas patologs Hanss Selje (H. Selye). Jau studiju gados viņš ievēroja, ka lielākajai daļai slimību, varbūt pat visām, ir daudz līdzīgu klīnisku izpausmju — slimnieki ir bāli, noguruši, apātiski, bez ēstgribas utt. Pat pilnīgi atšķirīgi patogēnie aģenti izraisa kopēju «nespecifisku» sindromu. Vēlāk, pētīdams olnīcu inkretoro funkciju, H. Selje daudziem dzīvniekiem, kuriem bija ievadīts olnīcu ekstrakts spirtā, konstatēja vienveidīgas pārmaiņas — virsnieru hipertrofiju, limfopēniju, eozinopēniju, asinsizpiūdumus kuņģa un zarnu traktā. Zinātniekam jau šķita, ka atrasts jauns hormons. Pēc tam izrādījās, ka līdzīgas pārmaiņas rodas arī tad, ja olnīcu ekstrakta vietā ievada tikai spirtu vai pat formalīnu.
Savu novērojumu rezultātā H. Selje uzsvēra, ka, neraugoties uz stresoru daudzveidību (trauma, infekcija, pārsalšana, intoksikācija, narkoze, muskuļu pārslodze, stipras emocijas utt.), virsnierēs, vairogdziedzerī, tīmusā, kuņģa un zarnu traktā, limfmezglos, asinsainā un vielmaiņā noris vienveidīgas pārmaiņas.
Organisma nespecifiskās rezistences pieaugumu, kas uz laiku rodas piemērošanās nolūkā, H. Selje 1936. gadā nosauca par vispārējās adaptācijas sindromu.
Vairāki autori atkarībā no neparastā kairinātāja devas izšķir dažādas vispārējās adaptācijas reakcijas. Viņi uzskata, ka tad, ja kairinātājs ir stiprs, rodas spriedze, ja vidējs, — «aktivācijas reakcija», kas veicina izveseļošanos, bet, ja darbojas vājš, sliekšņa stipruma kairinātājs, veidojas «treniņa reakcija», kas spēj novērst slimības attīstību.
H. Selje atklāja hipofīzes-virsnieru sistēmas svarīgo nozīmi spriedzes reakcijās un aprakstīja trīs raksturīgākās spriedzes pazīmes (klīnisko triādi). Tās ir šādas: 1) virsnieru garozas hiperfunkcija un hipertrofija (hiperēmija, sekretoro granulu izzušana), 2) timikolimfātiskās sistēmas involūcija, 3) asinsizplūdumi, erozijas vai pat čūlas kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas gļotādā.
Spriedzes attīstību H. Selje iedalīja trīs stadijās: trauksmes, rezistences un izsīkuma stadijā (81. att.).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru