Serumslimībai izšķir divus galvenos attīstības mehānismus.
1. Vēlīnā serumslimība attīstās 7—14 dienās pēc vienreizējas, lielas sveša seruma devas ievadīšanas organismā (ārstniecības vai profilakses nolūkā). Minētajā laikā pret svešo antigēnu izveidojas antivielas un, ja antigēna daudzums organismā pēc šī laika vēl ir pietiekošs, sākas imūnkompleksu ģeneralizētās formas reakcija.
2. Agrīnā serumslimība attīstās ātri pēc sveša seruma atkārtotas parenterālas ievadīšanas. Laika posmā kopš pirmās seruma ievadīšanas pacienta organismā jau ir izveidojušās antivielas (IgE) pret sugai svešo seruma antigēnu, tāpēc, šim antigēnam atkārtoti nonākot organismā, serumslimības latentais periods bieži ir īss (dažas stundas), bet klīniskā aina — izteikta (pat anafilaktiskais šoks). Agrīnā serumslimība attīstības mehānisma ziņā pieder pie anafilaktiskajām reakcijām.
Atsevišķi serumslimības gadījumi ir aprakstīti arī pēc pirmreizējas parenterālas seruma ievadīšanas cilvēkiem, kas ir sensibilizēti pret tā dzīvnieka antigēniem, no kura izgatavots serums. Piemēram, cilvēki var būt sensibilizēti pret zirga blaugznām vai pret zirga antigēniem, ja viņi ēd zirga gaļu.
Slimnieks jūt vājumu, sliktu dūšu, galvassāpes, sāpes locītavās un muskulatūrā. Viņam ir alerģiska tūska, nātrene, eritematozi, niezoši izsitumi, reģionāro limfmezglu palielināšanās un iekaisums, paaugstināta ķermeņa temperatūra, proteinūrija, vazomotoriski traucējumi, arteriāla hipotensija, pat kolapss, poliartrīta un dažkārt ari polineirīta parādības. Ja antigēna-antivielu komplekss fiksējas nierēs, var būt arteriālā hipertensija. Parasti slimības simptomi dažās dienās izzūd.
1. Vēlīnā serumslimība attīstās 7—14 dienās pēc vienreizējas, lielas sveša seruma devas ievadīšanas organismā (ārstniecības vai profilakses nolūkā). Minētajā laikā pret svešo antigēnu izveidojas antivielas un, ja antigēna daudzums organismā pēc šī laika vēl ir pietiekošs, sākas imūnkompleksu ģeneralizētās formas reakcija.
2. Agrīnā serumslimība attīstās ātri pēc sveša seruma atkārtotas parenterālas ievadīšanas. Laika posmā kopš pirmās seruma ievadīšanas pacienta organismā jau ir izveidojušās antivielas (IgE) pret sugai svešo seruma antigēnu, tāpēc, šim antigēnam atkārtoti nonākot organismā, serumslimības latentais periods bieži ir īss (dažas stundas), bet klīniskā aina — izteikta (pat anafilaktiskais šoks). Agrīnā serumslimība attīstības mehānisma ziņā pieder pie anafilaktiskajām reakcijām.
Atsevišķi serumslimības gadījumi ir aprakstīti arī pēc pirmreizējas parenterālas seruma ievadīšanas cilvēkiem, kas ir sensibilizēti pret tā dzīvnieka antigēniem, no kura izgatavots serums. Piemēram, cilvēki var būt sensibilizēti pret zirga blaugznām vai pret zirga antigēniem, ja viņi ēd zirga gaļu.
Slimnieks jūt vājumu, sliktu dūšu, galvassāpes, sāpes locītavās un muskulatūrā. Viņam ir alerģiska tūska, nātrene, eritematozi, niezoši izsitumi, reģionāro limfmezglu palielināšanās un iekaisums, paaugstināta ķermeņa temperatūra, proteinūrija, vazomotoriski traucējumi, arteriāla hipotensija, pat kolapss, poliartrīta un dažkārt ari polineirīta parādības. Ja antigēna-antivielu komplekss fiksējas nierēs, var būt arteriālā hipertensija. Parasti slimības simptomi dažās dienās izzūd.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru