Reanimatoloģija ir mācība par organisma atdzīvināšanu.
Par reanimatoloģijas pamatlicēju uzskata V. Ņegovski, kura vadībā II pasaules kara gados tika izstrādāta «kompleksās atdzīvināšanas metode». Mūsdienu reanimatologi par savas specialitātes pamatdisciplīnu uzskata patoloģisko fizioloģiju. Ir pat izteiciens, ka reanimatoloģija ir patoloģiskās fizioloģijas un V. Ņegovska likumīgā meita.
Reanimācija ir konkrētu pasakumu veikšana organisma atdzīvināšanai. Tā ir indicēta tad, ja līdz ar bioloģiskām funkcijām ir cerības atjaunot cilvēka psihiskās funkcijas. Lai reanimācija būtu efektīva, katram cilvēkam (pirmām kārtām policijas darbiniekam, transporta līdzekļa vadītājam, ugunsdzēsējam u. c.), nerunājot nemaz par medicīnas darbinieku, ir jāprot konstatēt klīnisko nāvi un izdarīt atdzīvināšanu.
Klīniskā nāve jākonstatē ātri, nemeklējot ne fonendoskopu, ne elektrokardiogrāfu, ne arī konsultantu. Klīnisko nāvi diagnosticē, nosakot 1) pulsu uz abām miega artērijām, 2) elpošanu, 3) zīlīšu platumu un reakciju uz gaismu.
Saprotams, ka klīniskās nāves laikā, izbeidzoties iegareno smadzeņu funkcijai, apstājas elpošana un sirdsdarbība. Tāpēc pulsu izpalpēt neizdodas. Zīlīšu platums ir atkarīgs no simpātiskās un parasimpātiskās nervu sistēmas stāvokļa. Smadzeņu hipoksijas apstākļos, sevišķi apstājoties sirdsdarbībai, parasimpātiskā inervācija tiek paralizēta un zīlītes strauji paplašinās, nereaģē uz gaismu. Šie trīs kritēriji liecina par smadzeņu funkciju izbeigšanos (nāvi), pilnīgi pamato klīniskās nāves diagnozi un nepieciešamību nekavējoties uzsākt atdzīvināšanu.
Lai efektīvi cīnītos pret hipoksiju (pirmām kārtām dzīvībai svarīgajos orgānos), atjaunotu sirdsdarbību un elpošanu, jāveic šādi racionālas atdzīvināšanas pamatpasākumi.
1. Elpceļu atbrīvošana. Cietušajam iztīra mutes dobumu un, pieturot apakšžokli, maksimāli atliec galvu. Tas nepieciešams, lai elpceļi būtu atvērti (sk. krās. ielīmes 6. att.).
2. Ārējās elpošanas atjaunošana (sk. 86. att.) ar elpināšanu «mute-mute» vai «mute-deguns». Šīs metodes nodrošina pietiekama gaisa daudzuma ievadīšanu plaušās un ļauj sekot slimnieka krūškurvja kustībām. Elpināšanu izdara katras 5 sekundes (normālas elpošanas frekvence).
3. Asinsrites atjaunošana ar netiešo sirds masāžu (sk. krās. ielīmes 7. att.). Saspiežot sirdi starp krūšu kaulu un mugurkaulu, asinis tiek izspiestas asinsvados. Kad rokas tiek atlaistas, krūškurvis ieņem normālu stāvokli un asinis pārvietojas virzienā uz sirdi. Sirds masāžu izdara katru sekundi (60 reizes minūtē).
Ja atdzīvināšanu veic viena persona, katriem diviem elpināšanas cikliem seko 15 sirds masāžas cikli. Ja cietušajam palīdzību sniedz divi reanimatori, viņi strādā pārmaiņus — viens elpina, bet otrs masē sirdi. Turklāt tā, lai katram elpināšanas ciklam sekotu 5 sirds masažas cikli.
Reanimācijas kompleksajā metodē ietilpst arī intraarteriāla asins parliešana ar adrenalīna piedevu. Tā ir sevišķi efektīva metode, ja nāve iestājusies asins zaudējuma rezultātā.
Minētie reanimācijas pasākumi paildzina klīniskās nāves stadiju, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tos prastu katrs.
4. Sirds fibrilācijas novēršana. Kambaru fibrilācijas likvidēšanai un sirds kontrakciju ritma atjaunošanai izmanto defibrilatoru. Defibrilacijas pamatprincips ir īslaicīga un vienreizēja (dažkārt atkārtota) iedarbība uz sirdi ar stipru (5 A) strāvu, kas likvidē miokarda fibrilāciju un sekmē asinscirkulācijas atjaunošanu.
5. Vielmaiņas traucējumu un metaboliskās acidozes novēršana.
Visu reanimatologa pasākumu pamatmērķis ir cietušā smadzeņu funkciju atjaunošana. Tikai pēc to atjaunošanās var sākties patstāvīgas sirds kontrakcijas un elpošanas kustības. Ļoti svarīga nozīme ir elpošanas centra funkcionēšanai, jo impulsi no elpošanas centra ne tikai regulē plaušu ventilāciju, bet arī veicina galvas smadzeņu garozas un zemgarozas centru, arī vazomotoriskā centra funkciju atjaunošanos. Spontānā elpošana veicina arī asinsrites atjaunošanos. Tādējādi, jo vēlāk atjaunojas elpošanas centra funkcijas, jo reanimācijas rezultāti ir sliktāki.
Dažādu orgānu un sistēmu funkciju atjaunošanās notiek pretējā secībā nekā to izbeigšanās — vispirms normalizējas filoģenētiski vecāko un primitīvāko struktūru funkcijas, un tikai vēlāk — jaunāko un augstāk diferencēto struktūru funkcijas. Visvēlāk atjaunojas galvas smadzeņu garozas funkcija. Lai gan elektroencefalogrammā galvas smadzeņu elektrisko aktivitāti var konstatēt jau 15—25 minūtes pēc veiksmīgas atdzīvināšanas sākuma, aizsargkavēšana nereti ilgst vēl 1—2 dienas. Pēdējās atjaunojas cilvēka otrās signālsistēmas funkcijas.
Klīniski par veiksmīgu reanimāciju liecina pulsa parādīšanās uz miegartērijām, zīlīšu sašaurināšanās, ādas krāsas uzlabošanās, kā arī spontānās elpošanas atjaunošanās un cietušā pakustēšanās.
Normalizējoties vielmaiņai, audos samazinās nepilnīgi oksidēto produktu (organisko skābju) daudzums un smadzenēs pieaug makroerģisko savienojumu (ATF, kreatīnfosfāta) saturs.
Vislabākais efekts ir agri uzsāktai reanimācijai, it sevišķi gadījumos, kad preagonālā un agonālā stadija ir bijušas īsas (elektrotrauma, asins zaudējums). Piemēram, ja atdzīvināšanu sāk 1 minūti pēc elektrotraumas, pozitīvs efekts mēdz būt 96% gadījumu, bet, ja to sāk 5 minūtes pēc elektrotraumas, — tikai 4% gadījumu.
Par reanimatoloģijas pamatlicēju uzskata V. Ņegovski, kura vadībā II pasaules kara gados tika izstrādāta «kompleksās atdzīvināšanas metode». Mūsdienu reanimatologi par savas specialitātes pamatdisciplīnu uzskata patoloģisko fizioloģiju. Ir pat izteiciens, ka reanimatoloģija ir patoloģiskās fizioloģijas un V. Ņegovska likumīgā meita.
Reanimācija ir konkrētu pasakumu veikšana organisma atdzīvināšanai. Tā ir indicēta tad, ja līdz ar bioloģiskām funkcijām ir cerības atjaunot cilvēka psihiskās funkcijas. Lai reanimācija būtu efektīva, katram cilvēkam (pirmām kārtām policijas darbiniekam, transporta līdzekļa vadītājam, ugunsdzēsējam u. c.), nerunājot nemaz par medicīnas darbinieku, ir jāprot konstatēt klīnisko nāvi un izdarīt atdzīvināšanu.
Klīniskā nāve jākonstatē ātri, nemeklējot ne fonendoskopu, ne elektrokardiogrāfu, ne arī konsultantu. Klīnisko nāvi diagnosticē, nosakot 1) pulsu uz abām miega artērijām, 2) elpošanu, 3) zīlīšu platumu un reakciju uz gaismu.
Saprotams, ka klīniskās nāves laikā, izbeidzoties iegareno smadzeņu funkcijai, apstājas elpošana un sirdsdarbība. Tāpēc pulsu izpalpēt neizdodas. Zīlīšu platums ir atkarīgs no simpātiskās un parasimpātiskās nervu sistēmas stāvokļa. Smadzeņu hipoksijas apstākļos, sevišķi apstājoties sirdsdarbībai, parasimpātiskā inervācija tiek paralizēta un zīlītes strauji paplašinās, nereaģē uz gaismu. Šie trīs kritēriji liecina par smadzeņu funkciju izbeigšanos (nāvi), pilnīgi pamato klīniskās nāves diagnozi un nepieciešamību nekavējoties uzsākt atdzīvināšanu.
Lai efektīvi cīnītos pret hipoksiju (pirmām kārtām dzīvībai svarīgajos orgānos), atjaunotu sirdsdarbību un elpošanu, jāveic šādi racionālas atdzīvināšanas pamatpasākumi.
1. Elpceļu atbrīvošana. Cietušajam iztīra mutes dobumu un, pieturot apakšžokli, maksimāli atliec galvu. Tas nepieciešams, lai elpceļi būtu atvērti (sk. krās. ielīmes 6. att.).
2. Ārējās elpošanas atjaunošana (sk. 86. att.) ar elpināšanu «mute-mute» vai «mute-deguns». Šīs metodes nodrošina pietiekama gaisa daudzuma ievadīšanu plaušās un ļauj sekot slimnieka krūškurvja kustībām. Elpināšanu izdara katras 5 sekundes (normālas elpošanas frekvence).
3. Asinsrites atjaunošana ar netiešo sirds masāžu (sk. krās. ielīmes 7. att.). Saspiežot sirdi starp krūšu kaulu un mugurkaulu, asinis tiek izspiestas asinsvados. Kad rokas tiek atlaistas, krūškurvis ieņem normālu stāvokli un asinis pārvietojas virzienā uz sirdi. Sirds masāžu izdara katru sekundi (60 reizes minūtē).
Ja atdzīvināšanu veic viena persona, katriem diviem elpināšanas cikliem seko 15 sirds masāžas cikli. Ja cietušajam palīdzību sniedz divi reanimatori, viņi strādā pārmaiņus — viens elpina, bet otrs masē sirdi. Turklāt tā, lai katram elpināšanas ciklam sekotu 5 sirds masažas cikli.
Reanimācijas kompleksajā metodē ietilpst arī intraarteriāla asins parliešana ar adrenalīna piedevu. Tā ir sevišķi efektīva metode, ja nāve iestājusies asins zaudējuma rezultātā.
Minētie reanimācijas pasākumi paildzina klīniskās nāves stadiju, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tos prastu katrs.
4. Sirds fibrilācijas novēršana. Kambaru fibrilācijas likvidēšanai un sirds kontrakciju ritma atjaunošanai izmanto defibrilatoru. Defibrilacijas pamatprincips ir īslaicīga un vienreizēja (dažkārt atkārtota) iedarbība uz sirdi ar stipru (5 A) strāvu, kas likvidē miokarda fibrilāciju un sekmē asinscirkulācijas atjaunošanu.
5. Vielmaiņas traucējumu un metaboliskās acidozes novēršana.
Visu reanimatologa pasākumu pamatmērķis ir cietušā smadzeņu funkciju atjaunošana. Tikai pēc to atjaunošanās var sākties patstāvīgas sirds kontrakcijas un elpošanas kustības. Ļoti svarīga nozīme ir elpošanas centra funkcionēšanai, jo impulsi no elpošanas centra ne tikai regulē plaušu ventilāciju, bet arī veicina galvas smadzeņu garozas un zemgarozas centru, arī vazomotoriskā centra funkciju atjaunošanos. Spontānā elpošana veicina arī asinsrites atjaunošanos. Tādējādi, jo vēlāk atjaunojas elpošanas centra funkcijas, jo reanimācijas rezultāti ir sliktāki.
Dažādu orgānu un sistēmu funkciju atjaunošanās notiek pretējā secībā nekā to izbeigšanās — vispirms normalizējas filoģenētiski vecāko un primitīvāko struktūru funkcijas, un tikai vēlāk — jaunāko un augstāk diferencēto struktūru funkcijas. Visvēlāk atjaunojas galvas smadzeņu garozas funkcija. Lai gan elektroencefalogrammā galvas smadzeņu elektrisko aktivitāti var konstatēt jau 15—25 minūtes pēc veiksmīgas atdzīvināšanas sākuma, aizsargkavēšana nereti ilgst vēl 1—2 dienas. Pēdējās atjaunojas cilvēka otrās signālsistēmas funkcijas.
Klīniski par veiksmīgu reanimāciju liecina pulsa parādīšanās uz miegartērijām, zīlīšu sašaurināšanās, ādas krāsas uzlabošanās, kā arī spontānās elpošanas atjaunošanās un cietušā pakustēšanās.
Normalizējoties vielmaiņai, audos samazinās nepilnīgi oksidēto produktu (organisko skābju) daudzums un smadzenēs pieaug makroerģisko savienojumu (ATF, kreatīnfosfāta) saturs.
Vislabākais efekts ir agri uzsāktai reanimācijai, it sevišķi gadījumos, kad preagonālā un agonālā stadija ir bijušas īsas (elektrotrauma, asins zaudējums). Piemēram, ja atdzīvināšanu sāk 1 minūti pēc elektrotraumas, pozitīvs efekts mēdz būt 96% gadījumu, bet, ja to sāk 5 minūtes pēc elektrotraumas, — tikai 4% gadījumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru