Šūna, kas ir transformējusies par audzēja šūnu, vairošanās procesā nodod saviem pēctečiem tās īpatnības, kuras ieguvusi transformācijas laikā. Tādējādi veidojas audzēja šūnu klons, ar kuru sākas audzēja attīstība.
Progresija ir pakāpenisks audzēja malignitātes pieaugums, kas izpaužas arvien lielākā audzēja anaplāzijā, autonomijā, infiltratīvā augšanā un metastāžu veidošanās procesā.
Vairākums audzēju attīstās no vienas vienīgas šūnas. Tātad audzējiem raksturīga monoklonāla izcelsme. Tomēr audzēja šūnu ģenētiskais materiāls ir nestabils un pakļauts daudzkārtējām mutācijām. Katra mutantā šūna vairojoties rada jaunu šūnu klonu un, procesam turpinoties, sākotnējā audzēja šūnu homogēnā populācija kļūst heterogēna — monoklonāls audzējs pārvēršas par poliklonālu (91. att.). Turklāt prevalē tieši tās šūnu populācijas, kuru īpašības (nepakļāvība organisma regulatoriskajām sistēmām un imunoloģiskajai aizsardzībai, spēja intensīvi vairoties) ir izdevīgas audzējam, bet nevis organismam. Augšanas «priekšroka» ir autonomākajiem audzēja šūnu kloniem. Tātad audzēja šūnu monoklonisms liecina par audzēja labdabību, bet poliklonisms ir raksturīgs ļaundabīgajiem audzējiem.
Pastāv t. s. audzēju progresijas neatkarības likums — dažādas audzēju īpatnības (atipija, invazivitāte, metastazēšanās u. c.) mainās ar dažādu ātrumu, neatkarīgi cita no citas. Ar to izskaidro pat vienas un tās pašas histoģenēzes un organoģenēzes audzēju īpašību individuālo variabilitāti. Audzējā nereti pieaug pret medikamentu izturīgo šūnu skaits. Piemēram, pirmais ķīmijterapijas kurss dod labu efektu, otrais jau ir mazāk efektīvs, bet trešais — pavisam neefektīvs.
Daļa autoru labdabīgos audzējus uzskata par progresijas sākuma posmu, par pirmo pakāpienu ce|ā uz malignizāciju. Labdabīgo audzēju progresija notiek lēni un pakāpeniski, bet ļaundabīgo — strauji. Audzēja šūnu progresija noris jau klīniski latentā periodā neatkarīgi no audzēja lieluma un augšanas ilguma. Slimnieka dzīves laikā progresija ne vienmēr sasniedz savu galīgo pakāpi.
Kaheksija nereti ir novērojama slimniekiem ar ļaundabīgiem audzējiem. Labdabīgie audzēji kaheksiju un metastazēšanos nekad ne izraisa.
Kaheksijas cēlonis bieži ir badošanās, jo ir traucēta barības vielu pasāža pa kuņģa un zarnu traktu (barības vada, kuņģa un zarnu .audzēji). Svarīgs kaheksijas cēlonis ir arī vielmaiņas traucējumi barības vielas izmanto audzējs, bet veselie audi cieš trūkumu, sevišķi neaizvietojamo aminoskābju trūkumu. Turklāt kaheksiju veicina ogļhidrātu un tauku intensīvā mobilizācija no depo. Distrofiskās pārmaiņas skar ari kuņģa un zarnu traktu, slimniekam pavājinās ēstgriba un rodas gremošanas un uzsūkšanas traucējumi.
Daudzos gadījumos onkoloģiskais slimnieks iet bojā ilgi pirms kaheksijas attīstības.
Ļaundabīgajiem audzējiem vel ir raksturīga spēja recidivet.
Izšķir fundamentālās un sekundāras ļaundabīgo audzēju īpatnības. Fundamentālās īpatnības ir saistītas ar normālas šūnas transformāciju audzēja šuna — tās ir audzēja relatīvā autonomija un neregulējama augšana. Sekundārās īpatnības parādās audzēja progresijas gaitā. Tās ir audzēja invazīvā un destruktīvā augšana, paraneoplastiskais sindroms (sk. tālāk), kā arī metastāžu veidošanās
Labdabīgos audzējus var iedalīt audzējos ar augstu un zemu malignizācijas varbūtību.
Ļaundabīgos audzējus sauc par gadsimta slimību, jo XX gadsimtā krasi pieaudzis šo slimību biežums. Slimnieku mirstības cēloņu ziņā rūpnieciski attīstītajās valstīs ļaundabīgie audzēji atrodas otrajā vietā pēc sirds un asinsvadu slimībām. Par svarīgākajiem faktoriem, kas izraisa ļaundabīgo audzēju biežuma pieaugumu, uzskata 1) apkārtējās vides piesārņošanu ar dažādiem ķīmiskiem un fizikāliem kancero- gēniem aģentiem, atomenerģijas un radioaktīvo izotopu intensīvu izmantošanu, 2) vidējā dzīves ilguma palielināšanos (ar ļaundabīgajiem audzējiem biežāk slimo veci ļaudis), 3) audzēju diagnostikas uzlabošanos un 4) rūpīgāku onkoloģisko slimnieku uzskaiti — tiek dispanserizēti ne tikai onkoloģiskie slimnieki, bet arī cilvēki, kuriem ir paaugstināts risks saslimt ar ļaundabīgiem audzējiem.
Progresija ir pakāpenisks audzēja malignitātes pieaugums, kas izpaužas arvien lielākā audzēja anaplāzijā, autonomijā, infiltratīvā augšanā un metastāžu veidošanās procesā.
Vairākums audzēju attīstās no vienas vienīgas šūnas. Tātad audzējiem raksturīga monoklonāla izcelsme. Tomēr audzēja šūnu ģenētiskais materiāls ir nestabils un pakļauts daudzkārtējām mutācijām. Katra mutantā šūna vairojoties rada jaunu šūnu klonu un, procesam turpinoties, sākotnējā audzēja šūnu homogēnā populācija kļūst heterogēna — monoklonāls audzējs pārvēršas par poliklonālu (91. att.). Turklāt prevalē tieši tās šūnu populācijas, kuru īpašības (nepakļāvība organisma regulatoriskajām sistēmām un imunoloģiskajai aizsardzībai, spēja intensīvi vairoties) ir izdevīgas audzējam, bet nevis organismam. Augšanas «priekšroka» ir autonomākajiem audzēja šūnu kloniem. Tātad audzēja šūnu monoklonisms liecina par audzēja labdabību, bet poliklonisms ir raksturīgs ļaundabīgajiem audzējiem.
Pastāv t. s. audzēju progresijas neatkarības likums — dažādas audzēju īpatnības (atipija, invazivitāte, metastazēšanās u. c.) mainās ar dažādu ātrumu, neatkarīgi cita no citas. Ar to izskaidro pat vienas un tās pašas histoģenēzes un organoģenēzes audzēju īpašību individuālo variabilitāti. Audzējā nereti pieaug pret medikamentu izturīgo šūnu skaits. Piemēram, pirmais ķīmijterapijas kurss dod labu efektu, otrais jau ir mazāk efektīvs, bet trešais — pavisam neefektīvs.
Daļa autoru labdabīgos audzējus uzskata par progresijas sākuma posmu, par pirmo pakāpienu ce|ā uz malignizāciju. Labdabīgo audzēju progresija notiek lēni un pakāpeniski, bet ļaundabīgo — strauji. Audzēja šūnu progresija noris jau klīniski latentā periodā neatkarīgi no audzēja lieluma un augšanas ilguma. Slimnieka dzīves laikā progresija ne vienmēr sasniedz savu galīgo pakāpi.
Kaheksija nereti ir novērojama slimniekiem ar ļaundabīgiem audzējiem. Labdabīgie audzēji kaheksiju un metastazēšanos nekad ne izraisa.
Kaheksijas cēlonis bieži ir badošanās, jo ir traucēta barības vielu pasāža pa kuņģa un zarnu traktu (barības vada, kuņģa un zarnu .audzēji). Svarīgs kaheksijas cēlonis ir arī vielmaiņas traucējumi barības vielas izmanto audzējs, bet veselie audi cieš trūkumu, sevišķi neaizvietojamo aminoskābju trūkumu. Turklāt kaheksiju veicina ogļhidrātu un tauku intensīvā mobilizācija no depo. Distrofiskās pārmaiņas skar ari kuņģa un zarnu traktu, slimniekam pavājinās ēstgriba un rodas gremošanas un uzsūkšanas traucējumi.
Daudzos gadījumos onkoloģiskais slimnieks iet bojā ilgi pirms kaheksijas attīstības.
Ļaundabīgajiem audzējiem vel ir raksturīga spēja recidivet.
Izšķir fundamentālās un sekundāras ļaundabīgo audzēju īpatnības. Fundamentālās īpatnības ir saistītas ar normālas šūnas transformāciju audzēja šuna — tās ir audzēja relatīvā autonomija un neregulējama augšana. Sekundārās īpatnības parādās audzēja progresijas gaitā. Tās ir audzēja invazīvā un destruktīvā augšana, paraneoplastiskais sindroms (sk. tālāk), kā arī metastāžu veidošanās
Labdabīgos audzējus var iedalīt audzējos ar augstu un zemu malignizācijas varbūtību.
Ļaundabīgos audzējus sauc par gadsimta slimību, jo XX gadsimtā krasi pieaudzis šo slimību biežums. Slimnieku mirstības cēloņu ziņā rūpnieciski attīstītajās valstīs ļaundabīgie audzēji atrodas otrajā vietā pēc sirds un asinsvadu slimībām. Par svarīgākajiem faktoriem, kas izraisa ļaundabīgo audzēju biežuma pieaugumu, uzskata 1) apkārtējās vides piesārņošanu ar dažādiem ķīmiskiem un fizikāliem kancero- gēniem aģentiem, atomenerģijas un radioaktīvo izotopu intensīvu izmantošanu, 2) vidējā dzīves ilguma palielināšanos (ar ļaundabīgajiem audzējiem biežāk slimo veci ļaudis), 3) audzēju diagnostikas uzlabošanos un 4) rūpīgāku onkoloģisko slimnieku uzskaiti — tiek dispanserizēti ne tikai onkoloģiskie slimnieki, bet arī cilvēki, kuriem ir paaugstināts risks saslimt ar ļaundabīgiem audzējiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru