Daudzus aktuālus onkoloģijas jautājumus ir iespējams pētīt tikai eksperimentos ar dzīvniekiem, tāpēc ļaundabīgo audzēju etioloģijas un patoģenēzes noskaidrošanā eksperimentālā metode ir devusi ļoti daudz. Eksperimentālās onkoloģijas pamatmetodes ir audzēju transplantācija, indukcija un eksplantācija (92. att.).
Audzēju transplantācijas pamatlicējs ir M. Novlnskis, kurš 1876. gadā Pēterburgā pirmoreiz transplantēja pieaugušu suņu audzēju kucēniem. Tomēr izrādījās, ka audzēja alotransplantāts bieži tiek atgrūsts. Konstatēja, ka pastāv universāli nespecifiski audzēji, kam nav izoantigēnu un kas pieaug visiem konkrētās sugas dzīvniekiem, un specifiski audzēji, kurus iespējams transplantēt tikai starp vienas ģenētiskās līnijas dzīvniekiem. Vēlāk tika noskaidrots, ka audzēja transplantācijas panākumi ir atkarīgi no tā, vai audzēja progresijas laikā izzūd vai neizzūd transplantācijas antigēni. Ja audzējā saglabājas izoantigēni, šādu audzēju var transplantēt tikai vienas dzīvnieku līnijas robežās. Ja turpretim malignizācijas procesā antigēni audzējā izzūd (antigēnu vienkāršošanās), audzēju izdodas transplantēt vienas dzīvnieku sugas robežās.
Eksperimentālajā onkoloģijā izmanto šādus audzēju transplantācijas veidus: singēno transplantāciju jeb izotransplantāciju (vienas dzīvnieku līnijas robežās), alotransplantāciju (vienas dzīvnieku sugas robežās) un ksenotransplantāciju (transplantāciju no vienas sugas pārstāvja citas sugas pārstāvim). Audzēju kenotransplantācija izdodas grūtāk, jo audzēji satur sugai specifiskus antigēnus, kas recipienta organismā izraisa imunoloģiskās reakcijas pret audzēju. Protams, ja recipienta imunoloģiskā sistēma ir nomākta, ksenotransplantācija izdodas.
Ir iegūti daudzi audzēju kultūru celmi, kas nosaukti autoru vārdos (Ērliha peļu karcinoma, Jensena žurku sarkoma, Brauna—Pīrsa truša karcinoma, Rauša vistu sarkoma u. c.).
Ar audzēju transplantācijas palīdzību iegūst vērtīgus datus par audzēju patoģenēzi, kā arī izstrādā ārstēšanas metodes.
Indukcijas metodes attīstījās, lai pētītu audzēju etioloģiju. Domu, ka eksperimentāli ir iespējams izraisīt audzēju, izteica jau R. Virhovs, tomēr šo iespēju realizēt viņam neizdevās. Par šo metožu pionieriem uzskata japāņu zinātniekus K. Jamagivu un K- Išikavu, kuri 1914. gadā pierādīja, ka ādas vēzi var izraisīt, ja ilgstoši un regulāri ieziež truša ausi ar akmeņogļu darvu.
Audzējus inducē ar eksogēnām un endogēnām kancerogēnām viēlām.
Eksplantācija ir audzēja šūnu kultivēšana ārpus organisma. Ar šis metodes palīdzību iespējams pētīt audzēju citoloģiju, etioloģijas uti patoģenēzes jautājumus, kā arī novērtēt dažādu faktoru ietekmi uz malignizācijas procesu un pētīt ārstēšanas iespējas.
Pēdējā laikā onkoģenēzes pētījumos izmanto pavisam jaunu pilēju — saskaņā ar neoplastiskās transplantācijas molekulāri ģenetisko koncepciju dzīvnieku šūnā ar gēnu inženierijas palīdzību ievada onKn ģenēzes gēnus. Tādējādi rodas iespēja pētīt protoonkogēnu aktivāciju un pārvēršanos okogēnos, onkoloģisko olbaltumvielu sintēzes, mehānismus utt.
Audzēju transplantācijas pamatlicējs ir M. Novlnskis, kurš 1876. gadā Pēterburgā pirmoreiz transplantēja pieaugušu suņu audzēju kucēniem. Tomēr izrādījās, ka audzēja alotransplantāts bieži tiek atgrūsts. Konstatēja, ka pastāv universāli nespecifiski audzēji, kam nav izoantigēnu un kas pieaug visiem konkrētās sugas dzīvniekiem, un specifiski audzēji, kurus iespējams transplantēt tikai starp vienas ģenētiskās līnijas dzīvniekiem. Vēlāk tika noskaidrots, ka audzēja transplantācijas panākumi ir atkarīgi no tā, vai audzēja progresijas laikā izzūd vai neizzūd transplantācijas antigēni. Ja audzējā saglabājas izoantigēni, šādu audzēju var transplantēt tikai vienas dzīvnieku līnijas robežās. Ja turpretim malignizācijas procesā antigēni audzējā izzūd (antigēnu vienkāršošanās), audzēju izdodas transplantēt vienas dzīvnieku sugas robežās.
Eksperimentālajā onkoloģijā izmanto šādus audzēju transplantācijas veidus: singēno transplantāciju jeb izotransplantāciju (vienas dzīvnieku līnijas robežās), alotransplantāciju (vienas dzīvnieku sugas robežās) un ksenotransplantāciju (transplantāciju no vienas sugas pārstāvja citas sugas pārstāvim). Audzēju kenotransplantācija izdodas grūtāk, jo audzēji satur sugai specifiskus antigēnus, kas recipienta organismā izraisa imunoloģiskās reakcijas pret audzēju. Protams, ja recipienta imunoloģiskā sistēma ir nomākta, ksenotransplantācija izdodas.
Ir iegūti daudzi audzēju kultūru celmi, kas nosaukti autoru vārdos (Ērliha peļu karcinoma, Jensena žurku sarkoma, Brauna—Pīrsa truša karcinoma, Rauša vistu sarkoma u. c.).
Ar audzēju transplantācijas palīdzību iegūst vērtīgus datus par audzēju patoģenēzi, kā arī izstrādā ārstēšanas metodes.
Indukcijas metodes attīstījās, lai pētītu audzēju etioloģiju. Domu, ka eksperimentāli ir iespējams izraisīt audzēju, izteica jau R. Virhovs, tomēr šo iespēju realizēt viņam neizdevās. Par šo metožu pionieriem uzskata japāņu zinātniekus K. Jamagivu un K- Išikavu, kuri 1914. gadā pierādīja, ka ādas vēzi var izraisīt, ja ilgstoši un regulāri ieziež truša ausi ar akmeņogļu darvu.
Audzējus inducē ar eksogēnām un endogēnām kancerogēnām viēlām.
Eksplantācija ir audzēja šūnu kultivēšana ārpus organisma. Ar šis metodes palīdzību iespējams pētīt audzēju citoloģiju, etioloģijas uti patoģenēzes jautājumus, kā arī novērtēt dažādu faktoru ietekmi uz malignizācijas procesu un pētīt ārstēšanas iespējas.
Pēdējā laikā onkoģenēzes pētījumos izmanto pavisam jaunu pilēju — saskaņā ar neoplastiskās transplantācijas molekulāri ģenetisko koncepciju dzīvnieku šūnā ar gēnu inženierijas palīdzību ievada onKn ģenēzes gēnus. Tādējādi rodas iespēja pētīt protoonkogēnu aktivāciju un pārvēršanos okogēnos, onkoloģisko olbaltumvielu sintēzes, mehānismus utt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru