Par patoloģisku sauc tādu augšanu, kas pārstāj veicināt organisma dzīvesspējas, kļūst organismam kaitīga.
Normālos apstākļos šūnu, audu un orgānu augšana tiek precīzi regulēta. Augšanu un šūnu dalīšanos ietekmē intracelulārās struktūras (strukturālie un regulatoriskie gēni, šūnas organellas) un ekstracelulārie faktori (hormoni, šūnu augšanas faktori). Protams, jebkurš augšanas un šūnu dalīšanās traucējums var izraisīt patoloģisku augšanu.
Hipofīzes somatotropais hormons (STH) un insulīns augšanu veicina, bet glikokortikoīdi, kateholamīni, stress un šoks — kavē. Ja trūkst STH, augšana apstājas ievērojami agrāk par 21 gada vecumu (šajā vecumā cilvēks caurmērā pārstāj augt), bet, šī hormona sekrēcijai pastiprinoties, augšana kļūst ļoti intensīva. Ne viens, ne otrs stāvoklis nenodrošina normālas organisma dzīvesspējas — kā hipofizārie punduri, tā arī milži ir fizioloģiski vāji un mazizturīgi pret kaitīgajiem ārējās vides faktoriem.
Augšanas traucējumi, kroplība var rasties gan embrionālajā, gan postnatālajā periodā. Piemēram, no embrija var atdalīties ķermeņa daļas un attīstīties atsevišķi. Var veidoties dvīņi ar saaugušām krūtīm, sāniem, krustu apvidu. Aprakstīti Siāmas dvīņi ar saaugušiem sāniem, kuri nodzīvoja līdz 65 gadu vecumam. Embrija augšanu un attīstību nereti traucē imunoloģiski, toksiski, infekciozi faktori, jonizējošā radiācija utt.
Postnatālo augšanu iedala prepubertātes (līdz 12—14 g.) un pubertātes periodā (caurmērā līdz 19—21 g.). Pie postnatālās augšanas traucējumiem pieder jau minētie STH sekrēcijas traucējumi. To kavē arī nepietiekams olbaltumvielu daudzums uzturā, vidussmadzeņu un hipofīzes bojājumi, hipotireoze un pārmantotās slimības (vielmaiņas slimības, hondrodistrofija, Dauna slimība).
Normālos apstākļos šūnu, audu un orgānu augšana tiek precīzi regulēta. Augšanu un šūnu dalīšanos ietekmē intracelulārās struktūras (strukturālie un regulatoriskie gēni, šūnas organellas) un ekstracelulārie faktori (hormoni, šūnu augšanas faktori). Protams, jebkurš augšanas un šūnu dalīšanās traucējums var izraisīt patoloģisku augšanu.
Hipofīzes somatotropais hormons (STH) un insulīns augšanu veicina, bet glikokortikoīdi, kateholamīni, stress un šoks — kavē. Ja trūkst STH, augšana apstājas ievērojami agrāk par 21 gada vecumu (šajā vecumā cilvēks caurmērā pārstāj augt), bet, šī hormona sekrēcijai pastiprinoties, augšana kļūst ļoti intensīva. Ne viens, ne otrs stāvoklis nenodrošina normālas organisma dzīvesspējas — kā hipofizārie punduri, tā arī milži ir fizioloģiski vāji un mazizturīgi pret kaitīgajiem ārējās vides faktoriem.
Augšanas traucējumi, kroplība var rasties gan embrionālajā, gan postnatālajā periodā. Piemēram, no embrija var atdalīties ķermeņa daļas un attīstīties atsevišķi. Var veidoties dvīņi ar saaugušām krūtīm, sāniem, krustu apvidu. Aprakstīti Siāmas dvīņi ar saaugušiem sāniem, kuri nodzīvoja līdz 65 gadu vecumam. Embrija augšanu un attīstību nereti traucē imunoloģiski, toksiski, infekciozi faktori, jonizējošā radiācija utt.
Postnatālo augšanu iedala prepubertātes (līdz 12—14 g.) un pubertātes periodā (caurmērā līdz 19—21 g.). Pie postnatālās augšanas traucējumiem pieder jau minētie STH sekrēcijas traucējumi. To kavē arī nepietiekams olbaltumvielu daudzums uzturā, vidussmadzeņu un hipofīzes bojājumi, hipotireoze un pārmantotās slimības (vielmaiņas slimības, hondrodistrofija, Dauna slimība).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru