Neliela leikocītu pārvietošanās no asinsvadiem uz audiem — diapedēze jeb t. s. leikocītu emigrācija — arī ir normāla parādība. Taču iekaisuma apstākļos šis process ir intensīvs un aktīvs (leikocīti emigrācijas procesā izmanto ATF). Galvenais faktors, kas izraisa leikocītu emigrāciju, ir iekaisuma perēkļa pozitīvā hemotakse. Emigrāciju veicina asinsvadu sienas caurlaidības pieaugums, asinsrites palēnināšanās un eksudācija.
Leikocītu emigrācija seko eksudācijai, tā sākas jau arteriālās hiperēmijas laikā, bet maksimumu sasniedz, kad ir venozā hiperēmija un stāze. Eksudācija noris galvenokārt no kapilāriem un vēnulām, bet leikocītu emigrācija — no kapilāriem, vēnulām un sīkajām vēnām.
Asinsvadu endotēlija šūnas pieguļ nepārtrauktai bazālai membrānai, ko veido kolagēnās šķiedras un homogēna viela, kurā ir daudz proteīnpolisaharīdu kompleksu. Normālos apstākļos endotēlija virsmu klāj plāna fibrīncementa kārtiņa, kurai pieguļ nekustīgs asins plazmas slānis, kas savukārt robežojas ar kustīgo plazmas daļu.
Leikocītu emigrāciju uz iekaisuma perēkli (52. att.) var iedalīt trīs periodos: 1) leikocītu adhēzijā jeb pielipšanā (t. s. malas stāja), kas ilgst no dažām minūtēm līdz vienai stundai, 2) leikocītu iziešanā caur asinsvada endotēliju — ilgst dažas minūtes un 3) leikocītu kustībā uz iekaisuma perēkli un iekaisuma perēkļa audos — ilgst daudzas stundas un pat diennaktis.
Ar leikocītu adhēziju jeb pielipšanu (malas stāju) saprot šo formelementu novietošanos pie vēnulu endotēlija virsmas. Normālos apstākļos leikocīti nepieskaras fibrīncementa kārtai, bet iekaisuma gadījumā fibrīncementa struktūra mainās un asinsvada iekšējo virsmu izklāj pārslveidīgs materiāls, kurā ietilpst skābie mukopolisaharīdi, mukoproteīni un siālskābe. Fibrlna diegi var pat šķērsot sīko asinsvadu lūmenu. Kad samazinās asinsrites ātrums, šie diegi aiztur leikocītus un tie saskaras ar izmainīto fibrīncementa kārtu. Pirms pielipšanas asinsvada endotēlijam leikocīti nereti izdara ļoti sarežģītas trajektorijas kustības — pat pret asins straumi. Uzskata, ka leikocītu pielipšanu endotēlijam determinē elektroķīmiski spēki — leikocītu negatīvā lādiņa zudums un specifiskas ķīmiskas saites starp kontaktējošo šūnu membrānām. Par šādām saitēm uzskata t. s. kalcija tiltiņus starp fibrīncementa kalcija joniem un leikocītu virsmas karboksilgrupām, kā arī starp RNS molekulām.
Pēc pielipšanas asinsvada endotēlijam neitrofilajam leikocītam rodas citoplazmas izbīdījums, kas iespiežas starp endotēlija šūnām un izveido atveri bazālajā membrānā. Svarīga nozīme ir leikocīta granulu enzīmiem (elastāzei, kolagenāzei), kas maina bazālās membrānas molekulu struktūru un palielina tās caulaidību. Leikocītu granulās ir arī katjonu olbaltumvielas, kas arī iedarbojas uz asinsvada sienu un veicina emigrāciju. Sākumā emigrējošās šūnas izbīdījumā organellu nav. Pēc tam izbīdījumam seko pārējā granulocīta masa ar kodolu un granulām. Uz iekaisuma perēkli šīs šūnas virzās ar ātrumu 6—12 mikroni minūtē.
Granulocītu emigrāciju ietekmē iekaisuma veids. Piemēram, bakteriāla iekaisuma gadījumā emigrē galvenokārt neitrofilie leikocīti, bet alerģiska iekaisuma eksudātā ir daudz limfocītu un eozinofilo leikocītu. Šo leikocītu granulās ir vielas, kas inaktivē histamīnu, serotonīnu un, iespējams, arī kinīnus, kuru hipersensibilitātes apstākļos audos ir daudz.
Monocītu un limfocītu emigrācija nedaudz atšķiras no neitrofilo leikocītu emigrācijas. Neitrofilie leikocīti emigrē caur endotēlija spraugam (53. att., 1): bet monocīti un limfocīti — cauri endotēlijam (53. att., 2). Pec iekļūšanas endotēlija šūnā ap tiem veidojas liela vakuola. Atrodoties taja, monocīts un Hmfocīts izkļūst cauri endotēlija šūnai. Limfocītu un monocītu emigracija ir lēnāks process, šīs šūnas iekaisušajos audos parādās vēlāk un veido otro leikocītu kārtu jeb valni.
Leikocītu emigrācija seko eksudācijai, tā sākas jau arteriālās hiperēmijas laikā, bet maksimumu sasniedz, kad ir venozā hiperēmija un stāze. Eksudācija noris galvenokārt no kapilāriem un vēnulām, bet leikocītu emigrācija — no kapilāriem, vēnulām un sīkajām vēnām.
Asinsvadu endotēlija šūnas pieguļ nepārtrauktai bazālai membrānai, ko veido kolagēnās šķiedras un homogēna viela, kurā ir daudz proteīnpolisaharīdu kompleksu. Normālos apstākļos endotēlija virsmu klāj plāna fibrīncementa kārtiņa, kurai pieguļ nekustīgs asins plazmas slānis, kas savukārt robežojas ar kustīgo plazmas daļu.
Leikocītu emigrāciju uz iekaisuma perēkli (52. att.) var iedalīt trīs periodos: 1) leikocītu adhēzijā jeb pielipšanā (t. s. malas stāja), kas ilgst no dažām minūtēm līdz vienai stundai, 2) leikocītu iziešanā caur asinsvada endotēliju — ilgst dažas minūtes un 3) leikocītu kustībā uz iekaisuma perēkli un iekaisuma perēkļa audos — ilgst daudzas stundas un pat diennaktis.
Ar leikocītu adhēziju jeb pielipšanu (malas stāju) saprot šo formelementu novietošanos pie vēnulu endotēlija virsmas. Normālos apstākļos leikocīti nepieskaras fibrīncementa kārtai, bet iekaisuma gadījumā fibrīncementa struktūra mainās un asinsvada iekšējo virsmu izklāj pārslveidīgs materiāls, kurā ietilpst skābie mukopolisaharīdi, mukoproteīni un siālskābe. Fibrlna diegi var pat šķērsot sīko asinsvadu lūmenu. Kad samazinās asinsrites ātrums, šie diegi aiztur leikocītus un tie saskaras ar izmainīto fibrīncementa kārtu. Pirms pielipšanas asinsvada endotēlijam leikocīti nereti izdara ļoti sarežģītas trajektorijas kustības — pat pret asins straumi. Uzskata, ka leikocītu pielipšanu endotēlijam determinē elektroķīmiski spēki — leikocītu negatīvā lādiņa zudums un specifiskas ķīmiskas saites starp kontaktējošo šūnu membrānām. Par šādām saitēm uzskata t. s. kalcija tiltiņus starp fibrīncementa kalcija joniem un leikocītu virsmas karboksilgrupām, kā arī starp RNS molekulām.
Pēc pielipšanas asinsvada endotēlijam neitrofilajam leikocītam rodas citoplazmas izbīdījums, kas iespiežas starp endotēlija šūnām un izveido atveri bazālajā membrānā. Svarīga nozīme ir leikocīta granulu enzīmiem (elastāzei, kolagenāzei), kas maina bazālās membrānas molekulu struktūru un palielina tās caulaidību. Leikocītu granulās ir arī katjonu olbaltumvielas, kas arī iedarbojas uz asinsvada sienu un veicina emigrāciju. Sākumā emigrējošās šūnas izbīdījumā organellu nav. Pēc tam izbīdījumam seko pārējā granulocīta masa ar kodolu un granulām. Uz iekaisuma perēkli šīs šūnas virzās ar ātrumu 6—12 mikroni minūtē.
Granulocītu emigrāciju ietekmē iekaisuma veids. Piemēram, bakteriāla iekaisuma gadījumā emigrē galvenokārt neitrofilie leikocīti, bet alerģiska iekaisuma eksudātā ir daudz limfocītu un eozinofilo leikocītu. Šo leikocītu granulās ir vielas, kas inaktivē histamīnu, serotonīnu un, iespējams, arī kinīnus, kuru hipersensibilitātes apstākļos audos ir daudz.
Monocītu un limfocītu emigrācija nedaudz atšķiras no neitrofilo leikocītu emigrācijas. Neitrofilie leikocīti emigrē caur endotēlija spraugam (53. att., 1): bet monocīti un limfocīti — cauri endotēlijam (53. att., 2). Pec iekļūšanas endotēlija šūnā ap tiem veidojas liela vakuola. Atrodoties taja, monocīts un Hmfocīts izkļūst cauri endotēlija šūnai. Limfocītu un monocītu emigracija ir lēnāks process, šīs šūnas iekaisušajos audos parādās vēlāk un veido otro leikocītu kārtu jeb valni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru