Hemotakse ir aktīva leikocītu pārvietošanās vai nu noteiktu ķīmisku kairinātaju virziena, vai arī prom no tiem. Pirmajā gadījumā runā par pozitīvo hemotaksi, bet otrajā — par negatīvo. Pozitīvajai hemotaksei ir nozīme visos leikocītu emigrācijas etapos, sevišķi tad, kad šīs šūnas jau ir atstājušas asinsvadu un migrē ekstravazālajā telpā.
I. Mečņikovs pirmais novēroja leikocītu aktīvu pārvietošanos uz iekaisumaperēkli un aprakstīja t. s. leikocītu emigrācijas likumu. Saskaņā ar to granulocīti ir ļoti jutīgi pret hemotakses kairinātājiem — t. s. hemoatraktantiem, tāpēc uz iekaisuma perēkli tie emigrē pirmie. Monocītu un limfocītu hemotakse pret šiem kairinātājiem ir mazāka. Granulocītiem seko monocīti un beidzot — limfocīti.
Ķīmiskie kairinātāji, kas izraisa pozitīvo hemotaksi, ir izpētīti samērā sīki. Tos iedala divās grupās — hemotaksīnos un hemotaksigēnos. Hemotaksīni ir vielas, kas spēj pievilkt leikocītus. Hemotaksigēni paši hemotaksi neizraisa, bet veicina hemotaksīnu veidošanos.
Neitrofilo leikocītu hemotaksīni, piemēram, ir denaturētas olbaltumvielas, kalikreīns, komplementa komponenti (C3, C5), baktēriju toksīni, bet hemotaksigēni — tripsīns, plazmīns, kolagenāze, ciete, glikogēns, antigēna-antivielu kompleksi. Hemotaksi kavē hidrokortizons. prostaglandīni Ei un E2, cAMF, kolhicīns.
Makrofāgu hemotaksīni ir baktēriju kultūru (Streptococcus pneumoniae, Corynebacteria) filtrātu olbaltumvielu frakcijas, komplementa C5a komponents un citi, bet hemotaksigēni — zarnu mikrobu lipopolisaharldi, mikobaktērijas, leikocītu lizosomu frakcijas, makrofāgu proteināzes.
Eozinofilo leikocītu hemotaksīni ir eozinofilo leikocītu hcmotakses faktors (alergēna un IgE ietekmē atbrīvojas no plaušām un gludās muskulatūras orgāniem), limfokīni un citi, bet hemotaksigēni — dažādi imūnkompleksi, kā arī IgG un IgM agregācijas produkti.
Tagad uzskata, ka uz emigrējošo šūnu (makrofāgu) virsmas ir dažādu hemoatraktantu receptori. Piemēram, ir izpētīti imūnglobulīnu Fc fragmenta, komplementa C3 komponenta un limfokīnu receptori, kas atrodas uz makrofāgu virsmas. Šūnas membrānai kontaktējot ar hemoatraktantu, mainās membrānas potenciāls, pieaug membrānas c aurlaidība, pastiprinās Ca un Mg jonu transports šūnā. Šie joni kontrolē aktomiozīna kontrakcijas funkciju. Mikrofibrillu un intracelulāro kanāliņu sistēmas aktivācija veicina hematoksi un leikocītu emigrāciju.
Leikocītu izkļušanu cauri endotelija spraugam veicina eksudāta plūsma. Turklāt leikocītu kustība ir saistīta arī ar dažiem fizikāli ķīmiskiem faktoriem. Iekaisuma virsmas aktīvo vielu (aminoskābju, polipeptīdu) ietekmē iekaisuma perēkļa pusē samazinās leikocītu virsmas spraigums un to virsmā veidojas citoplazmas iztilpums, bet pozitīvi lādētas audu makromolekulas samazina leikocītu negatīvo lādiņu, tādējādi izjaucot leikocītu membrānas elektrostatisko stabilitāti. Tomēr galvenā nozīme ir leikocītu aktīvajām kustībām, kurām tiek izmantota makroerģisko savienojumu enerģija.
Emigrējušajiem leikocītiem ir svarīga nozīme iekaisuma tālākā attīstībā. Šīs šūnas ir bioloģiski aktīvo vielu avots. Taču galvenā ir leikocītu fagocitārā funkcija.
I. Mečņikovs pirmais novēroja leikocītu aktīvu pārvietošanos uz iekaisumaperēkli un aprakstīja t. s. leikocītu emigrācijas likumu. Saskaņā ar to granulocīti ir ļoti jutīgi pret hemotakses kairinātājiem — t. s. hemoatraktantiem, tāpēc uz iekaisuma perēkli tie emigrē pirmie. Monocītu un limfocītu hemotakse pret šiem kairinātājiem ir mazāka. Granulocītiem seko monocīti un beidzot — limfocīti.
Ķīmiskie kairinātāji, kas izraisa pozitīvo hemotaksi, ir izpētīti samērā sīki. Tos iedala divās grupās — hemotaksīnos un hemotaksigēnos. Hemotaksīni ir vielas, kas spēj pievilkt leikocītus. Hemotaksigēni paši hemotaksi neizraisa, bet veicina hemotaksīnu veidošanos.
Neitrofilo leikocītu hemotaksīni, piemēram, ir denaturētas olbaltumvielas, kalikreīns, komplementa komponenti (C3, C5), baktēriju toksīni, bet hemotaksigēni — tripsīns, plazmīns, kolagenāze, ciete, glikogēns, antigēna-antivielu kompleksi. Hemotaksi kavē hidrokortizons. prostaglandīni Ei un E2, cAMF, kolhicīns.
Makrofāgu hemotaksīni ir baktēriju kultūru (Streptococcus pneumoniae, Corynebacteria) filtrātu olbaltumvielu frakcijas, komplementa C5a komponents un citi, bet hemotaksigēni — zarnu mikrobu lipopolisaharldi, mikobaktērijas, leikocītu lizosomu frakcijas, makrofāgu proteināzes.
Eozinofilo leikocītu hemotaksīni ir eozinofilo leikocītu hcmotakses faktors (alergēna un IgE ietekmē atbrīvojas no plaušām un gludās muskulatūras orgāniem), limfokīni un citi, bet hemotaksigēni — dažādi imūnkompleksi, kā arī IgG un IgM agregācijas produkti.
Tagad uzskata, ka uz emigrējošo šūnu (makrofāgu) virsmas ir dažādu hemoatraktantu receptori. Piemēram, ir izpētīti imūnglobulīnu Fc fragmenta, komplementa C3 komponenta un limfokīnu receptori, kas atrodas uz makrofāgu virsmas. Šūnas membrānai kontaktējot ar hemoatraktantu, mainās membrānas potenciāls, pieaug membrānas c aurlaidība, pastiprinās Ca un Mg jonu transports šūnā. Šie joni kontrolē aktomiozīna kontrakcijas funkciju. Mikrofibrillu un intracelulāro kanāliņu sistēmas aktivācija veicina hematoksi un leikocītu emigrāciju.
Leikocītu izkļušanu cauri endotelija spraugam veicina eksudāta plūsma. Turklāt leikocītu kustība ir saistīta arī ar dažiem fizikāli ķīmiskiem faktoriem. Iekaisuma virsmas aktīvo vielu (aminoskābju, polipeptīdu) ietekmē iekaisuma perēkļa pusē samazinās leikocītu virsmas spraigums un to virsmā veidojas citoplazmas iztilpums, bet pozitīvi lādētas audu makromolekulas samazina leikocītu negatīvo lādiņu, tādējādi izjaucot leikocītu membrānas elektrostatisko stabilitāti. Tomēr galvenā nozīme ir leikocītu aktīvajām kustībām, kurām tiek izmantota makroerģisko savienojumu enerģija.
Emigrējušajiem leikocītiem ir svarīga nozīme iekaisuma tālākā attīstībā. Šīs šūnas ir bioloģiski aktīvo vielu avots. Taču galvenā ir leikocītu fagocitārā funkcija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru