Fagocitoze ir noteiktu šūnu (fagocītu) spēja sevī ietvert un sagremot blīvas daļiņas. Šo parādību atklāja I. Mečņikovs.
Fagocitozi veic mikrofāgi (neitrofilie leikocīti) un mononukleāro makrofāgu sistēma.
Mononukleāro makrofāgu sistēmā (MMS) ietilpst promonocīti (kaulu smadzenēs), monocīti (asinīs), audu makrofāgi, saistaudu histiocīti, aknu Kupfera šūnas, plaušu alveolu makrofāgi, limfātisko audu brīvie un fiksētie makrofāgi, pleiras un peritoneja makrofāgi. MMS šūnas vieno kopīga izcelšanās no asinsrades sistēmas šūnas un pašregulācija. Monocitopoēzi Veicina (pozitīvā pašregulācija) fibroblastu koloniju stimulējošais faktors un makrofāgu augšanas faktors, bet kavē ( negatīvā pašregulācija) — fibroblastu un leikocītu interferons, PGE u. c. Konkrētu makrofāgu līdzdalība iekaisuma norisē ir atkarīga no iekaisumā lokalizācijas: plaušās — alveolu makrofāgi, serozājos dobumos — pleiras un peritoneja makrofāgi, kaulaudos — osteoklasti, nervu sistēmā — mikroglijas šūnas.
Fagocitozes procesu iedala četrās stadijās: tuvošanās, pielipšanas, iegrimšanas un sagremošanas stadijā (54. att.)
1. Tuvošanās stadijas laikā fagocīts tuvojas fagocitējamajam objektam (baktērijai, bojāgājušās šūnas elementam, svešķermenim). Hemotakses ietekmē pārvietojoties, fagocita citoplazma veido izbīdījumus (pseidopodijas).
2. Pielipšanu veicina fagocita virsmas aminopolisaharīdi un fagocitējamā objekta pārklāšanās ar seruma olbaltumvielām, sevišķi imūnglobulīniem. Pēdējais mehānisms būtībā ir opsonizācija — baktērijas un bojātās šūnas pārklājas ar IgM, IgG un komplementa komponentiem (C3, C5 u. c.), un tas atvieglo pielipšanu fagocītam. Fagocita virsma ir lādēta negatīvi, tāpēc adhēzija ir labāka tad, ja fagocitējamais objekts ir lādēts pozitīvi. Negatīvi lādēti objekti, piemēram, audzēja šūnas, tiek fagocitēti sliktāk.
3. Iegrimšanas stadijā fagocitējamais objekts iegrimst fagocītā, un tas noris invaginācijas ceļā. Fagocītā vispirms veidojas padziļinājums, bet pēc tam fagosoma — vakuola, kurā atrodas fagocitējamais objekts.
Pirms fagosomas veidošanās tiek aktivēta no NADH<> atkarīgā oksidāze fagocīta membrānā; rezultātā 02 pārvēršas par 02~ (superoksīdanjonu) un veidojas H202. Šiem produktiem ir baktericīda iedarbība, un tie arī izraisa brīvo radikāļu veidošanos. Peroksidāžu un katalāžu ietekmē H202 sašķeļas un atbrīvojas molekulārais 02. Brīvie radikāļi un aktīvais molekulārais 02 darbojas uz fagocīta un fagocitējamā objekta membrānu, aktivējot lipīdu peroksidāciju. Lipoperoksīdi un brīvie radikāļi labilizē lizosomu membrānas un veicina lizosomu enzīmu atbrīvošanos.
4. Sagremošanas stadijā fagosomai, kurā atrodas fagocitētais objekts, pievienojas lizosomas. Šajās organellās ir visi ogļhidrātu, olbaltumvielu, tauku un nukleīnskābju šķelšanai nepieciešamie enzīmi. Vēl neaktīvā formā tie nonāk fagocīta vakuolā. Veidojas gremošanas vakuola, kurā pH ir apmēram 5,0 — tuvu lizosomas enzīmu darbības optimumam. Lizosomu enzīmi tiek aktivēti un fagocitētais objekts — pakāpeniski sagremots. Sagremošanas stadijas laikā nepreti palielinās fagosomas membrānas caurlaidība, fagosomas saturs izplūst citoplazmā un mikrofāgs iet bojā (šo procesu veicina acidoze). Fagocitētais mikroorganisms šajā gadījumā var arī saglabāt savu dzīvotspēju.
Makrofāgi fagocitozē sāk piedalīties vēlāk nekā mikrofāgi. Makrofāgi ir arī izturīgāki pret hipoksiju un acidozi, piemēram, monocīti ir dzīvotspējīgi vēl tad, ja pH ir 5,5. Iekaisuma perēklī makrofāgi fagocitē baktēriju atliekas, kas palikušas pēc strutu evakuācijas, un audu sabrukšanas produktus (attīrošā funkcija), atbrīvo lizosomu enzīmus (hialuronidāzi, aminopeptidāzi u. c.), sintezē komplementa sistēmas komponentus un prostaglandīnus. Vienlaikus iekaisušo audu vide stimulē arī fibroblastu un fibrocītu veidošanos. Pakāpeniski rodas jauni, asinsvadiem bagāti granulācijas audi.
Fagocitozi stimulē audu bojājuma produkti (intracelulārās olbaltumvielas, enzīmi, polipeptīdi, aminoskābes, elektrolīti u. c.), bioloģiski aktīvās vielas, dzimumhormoni, tiroksīns, adrenalīns, ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, bet kavē — stimulējošo faktoru trūkums, glikokortikoīdi, acetilholīns, glikolītiskās indes (monojodacetāts), radioaktīvais starojums, fagocītu veidošanās un eksistences traucējumi, leikoze. Pastāv uzskats, ka placentas un ļaundabīgo audzēju šūnas spēj secernēt vielu, kas kavē makrofāgu funkciju, limfocītu imunoloģiskās atbildes reakcijas un leikocītu emigrāciju, tāpēc iekaisums ievērojami pavājinās vai pat izbeidzas.
Objekti, kurus fagocīti nespēj sagremot, ilgu laiku saglabājas šajās šūnās un pārklājas ar plānu aminopolisaharīdu plēvīti. Pēc fagocīta bojāejas tie tiek fagocitēti atkārtoti vai arī izvadīti no organisma. Procesu, kura gaitā, fagocīts pēc sagremošanas dalu no fagocitozes produktiem izdala apkārtējā vidē, sauc par ekstrūziju.
Fagocitoze nav vienīgais organisma cīņas mehānisms pret iekaisuma izraisītāju. Lielākā daļa mikroorganismu iet bojā acidozes apstākļos, kā arī šūnu bojāejas laikā atbrīvojušos enzīmu un imūnkompetentās sistēmas darbības rezultātā. Neitrofilie leikocīti ārpusšūnu telpā izdala katjonu olbaltumvielas, kas spēj izraisīt mikroorganismu bojāeju bez enzīmiem un fagocitozes. Tādējādi iekaisuma perēklis pakāpeniski atbrīvojas no mikroorganismiem un bojāgājušajām šūnām.
Fagocitozi veic mikrofāgi (neitrofilie leikocīti) un mononukleāro makrofāgu sistēma.
Mononukleāro makrofāgu sistēmā (MMS) ietilpst promonocīti (kaulu smadzenēs), monocīti (asinīs), audu makrofāgi, saistaudu histiocīti, aknu Kupfera šūnas, plaušu alveolu makrofāgi, limfātisko audu brīvie un fiksētie makrofāgi, pleiras un peritoneja makrofāgi. MMS šūnas vieno kopīga izcelšanās no asinsrades sistēmas šūnas un pašregulācija. Monocitopoēzi Veicina (pozitīvā pašregulācija) fibroblastu koloniju stimulējošais faktors un makrofāgu augšanas faktors, bet kavē ( negatīvā pašregulācija) — fibroblastu un leikocītu interferons, PGE u. c. Konkrētu makrofāgu līdzdalība iekaisuma norisē ir atkarīga no iekaisumā lokalizācijas: plaušās — alveolu makrofāgi, serozājos dobumos — pleiras un peritoneja makrofāgi, kaulaudos — osteoklasti, nervu sistēmā — mikroglijas šūnas.
Fagocitozes procesu iedala četrās stadijās: tuvošanās, pielipšanas, iegrimšanas un sagremošanas stadijā (54. att.)
1. Tuvošanās stadijas laikā fagocīts tuvojas fagocitējamajam objektam (baktērijai, bojāgājušās šūnas elementam, svešķermenim). Hemotakses ietekmē pārvietojoties, fagocita citoplazma veido izbīdījumus (pseidopodijas).
2. Pielipšanu veicina fagocita virsmas aminopolisaharīdi un fagocitējamā objekta pārklāšanās ar seruma olbaltumvielām, sevišķi imūnglobulīniem. Pēdējais mehānisms būtībā ir opsonizācija — baktērijas un bojātās šūnas pārklājas ar IgM, IgG un komplementa komponentiem (C3, C5 u. c.), un tas atvieglo pielipšanu fagocītam. Fagocita virsma ir lādēta negatīvi, tāpēc adhēzija ir labāka tad, ja fagocitējamais objekts ir lādēts pozitīvi. Negatīvi lādēti objekti, piemēram, audzēja šūnas, tiek fagocitēti sliktāk.
3. Iegrimšanas stadijā fagocitējamais objekts iegrimst fagocītā, un tas noris invaginācijas ceļā. Fagocītā vispirms veidojas padziļinājums, bet pēc tam fagosoma — vakuola, kurā atrodas fagocitējamais objekts.
Pirms fagosomas veidošanās tiek aktivēta no NADH<> atkarīgā oksidāze fagocīta membrānā; rezultātā 02 pārvēršas par 02~ (superoksīdanjonu) un veidojas H202. Šiem produktiem ir baktericīda iedarbība, un tie arī izraisa brīvo radikāļu veidošanos. Peroksidāžu un katalāžu ietekmē H202 sašķeļas un atbrīvojas molekulārais 02. Brīvie radikāļi un aktīvais molekulārais 02 darbojas uz fagocīta un fagocitējamā objekta membrānu, aktivējot lipīdu peroksidāciju. Lipoperoksīdi un brīvie radikāļi labilizē lizosomu membrānas un veicina lizosomu enzīmu atbrīvošanos.
4. Sagremošanas stadijā fagosomai, kurā atrodas fagocitētais objekts, pievienojas lizosomas. Šajās organellās ir visi ogļhidrātu, olbaltumvielu, tauku un nukleīnskābju šķelšanai nepieciešamie enzīmi. Vēl neaktīvā formā tie nonāk fagocīta vakuolā. Veidojas gremošanas vakuola, kurā pH ir apmēram 5,0 — tuvu lizosomas enzīmu darbības optimumam. Lizosomu enzīmi tiek aktivēti un fagocitētais objekts — pakāpeniski sagremots. Sagremošanas stadijas laikā nepreti palielinās fagosomas membrānas caurlaidība, fagosomas saturs izplūst citoplazmā un mikrofāgs iet bojā (šo procesu veicina acidoze). Fagocitētais mikroorganisms šajā gadījumā var arī saglabāt savu dzīvotspēju.
Makrofāgi fagocitozē sāk piedalīties vēlāk nekā mikrofāgi. Makrofāgi ir arī izturīgāki pret hipoksiju un acidozi, piemēram, monocīti ir dzīvotspējīgi vēl tad, ja pH ir 5,5. Iekaisuma perēklī makrofāgi fagocitē baktēriju atliekas, kas palikušas pēc strutu evakuācijas, un audu sabrukšanas produktus (attīrošā funkcija), atbrīvo lizosomu enzīmus (hialuronidāzi, aminopeptidāzi u. c.), sintezē komplementa sistēmas komponentus un prostaglandīnus. Vienlaikus iekaisušo audu vide stimulē arī fibroblastu un fibrocītu veidošanos. Pakāpeniski rodas jauni, asinsvadiem bagāti granulācijas audi.
Fagocitozi stimulē audu bojājuma produkti (intracelulārās olbaltumvielas, enzīmi, polipeptīdi, aminoskābes, elektrolīti u. c.), bioloģiski aktīvās vielas, dzimumhormoni, tiroksīns, adrenalīns, ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, bet kavē — stimulējošo faktoru trūkums, glikokortikoīdi, acetilholīns, glikolītiskās indes (monojodacetāts), radioaktīvais starojums, fagocītu veidošanās un eksistences traucējumi, leikoze. Pastāv uzskats, ka placentas un ļaundabīgo audzēju šūnas spēj secernēt vielu, kas kavē makrofāgu funkciju, limfocītu imunoloģiskās atbildes reakcijas un leikocītu emigrāciju, tāpēc iekaisums ievērojami pavājinās vai pat izbeidzas.
Objekti, kurus fagocīti nespēj sagremot, ilgu laiku saglabājas šajās šūnās un pārklājas ar plānu aminopolisaharīdu plēvīti. Pēc fagocīta bojāejas tie tiek fagocitēti atkārtoti vai arī izvadīti no organisma. Procesu, kura gaitā, fagocīts pēc sagremošanas dalu no fagocitozes produktiem izdala apkārtējā vidē, sauc par ekstrūziju.
Fagocitoze nav vienīgais organisma cīņas mehānisms pret iekaisuma izraisītāju. Lielākā daļa mikroorganismu iet bojā acidozes apstākļos, kā arī šūnu bojāejas laikā atbrīvojušos enzīmu un imūnkompetentās sistēmas darbības rezultātā. Neitrofilie leikocīti ārpusšūnu telpā izdala katjonu olbaltumvielas, kas spēj izraisīt mikroorganismu bojāeju bez enzīmiem un fagocitozes. Tādējādi iekaisuma perēklis pakāpeniski atbrīvojas no mikroorganismiem un bojāgājušajām šūnām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru