Nieru koncentrācijas spēja atkarīga no ūdens reabsorbcijas intensitātes kanāliņos. Cilvēka nieres spēj izdalīt urīnu, kurš ir gan 4 reizes hipertoniskāks, gan 6 reizes hipotoniskāks par asins plazmu. Normālos apstākļos vielu koncentrācija urīnā pārsniedz to koncentrāciju asins plazmā, jo vairākas, it īpaši slāpekli saturošas, vielas nieres koncentrē. Piemēram, urīnvielas koncentrācija urīnā ir aptuveni 65 reizes, kreatinīna — 75 reizes, amonjaka — 40 reizes, urīnskābes — 12 reizes, fosfātu — 16 reizes, sulfātu — pat 90 reizes lielāka nekā to koncentrācija asins plazmā. Par nieru koncentrācijas spēju daļēji var spriest pēc urīna relatīvā blīvuma. Urīna blīvumu izmērī ar urometru (urīna īpatnējais svars) vai ar krioskopijas metodi, nosakot urīna sasalšanas punktu (urīna osmotiskā koncentrācija). Novērtējot nieru koncentrācijas spēju pēc urīna īpatnējā svara datiem, jāatceras, ka šos skaitļus palielina olbaltumvielu un glikozes satura pieaugums urīnā.
Nieru koncentrācijas spējai pastiprinoties, rodas hiperstenūrija (hypersthenuria). Hiperstenūrija attīstās veseliem cilvēkiem, ja viņi uzņem ļoti maz šķidruma. Hiperstenūrija mēdz būt arī izteiktas sirds mazspējas («sastrēguma niere»), nefrotiskā sindroma, akūta glomerulonefrīta slimniekiem, ja filtrācija glomerulos ir ļoti vāja, bet ūdens reabsorbcija ir pastiprināta. Urīna īpatnējais svars dažkārt pieaug pat līdz 1031 —1035 un vairāk.
Nieru koncentrācijas spējai pavājinoties, rodas hipostenūrija (hyposthenuria). Urīna relatīvais blīvums ir mazs un diennakts laikā gandrīz nemainās, jo ūdens reabsorbcija ir vāja. Ja hipostenūrija saistās ar poliūriju (piespiedu poliūrija), traucēta galvenokārt kanāliņu funkcija, bet kamoliņu funkcija ir vēl pietiekama. Šāda situācija raksturīga nieru mazspējas sākumstadijai.
Izostenūrija (isosthenuria) liecina par izteiktiem ūdens un sāļu reabsorbcijas traucējumiem nieru kanāliņos, tādēļ nieres nespēj veikt urīna koncentrāciju un dilūciju. Urīna relatīvais blīvums diennakts laikā nemainās (t. s. monotonā diurēze) un tuvojas kamoliņu filtrēta relatīvajam blīvumam (1,010). Izostenūrija un oligūrija ir smagas nieru mazspējas simptoms, kad bojāti gan kamoliņi, gan kanāliņi.
Nieru koncentrācijas spējai pastiprinoties, rodas hiperstenūrija (hypersthenuria). Hiperstenūrija attīstās veseliem cilvēkiem, ja viņi uzņem ļoti maz šķidruma. Hiperstenūrija mēdz būt arī izteiktas sirds mazspējas («sastrēguma niere»), nefrotiskā sindroma, akūta glomerulonefrīta slimniekiem, ja filtrācija glomerulos ir ļoti vāja, bet ūdens reabsorbcija ir pastiprināta. Urīna īpatnējais svars dažkārt pieaug pat līdz 1031 —1035 un vairāk.
Nieru koncentrācijas spējai pavājinoties, rodas hipostenūrija (hyposthenuria). Urīna relatīvais blīvums ir mazs un diennakts laikā gandrīz nemainās, jo ūdens reabsorbcija ir vāja. Ja hipostenūrija saistās ar poliūriju (piespiedu poliūrija), traucēta galvenokārt kanāliņu funkcija, bet kamoliņu funkcija ir vēl pietiekama. Šāda situācija raksturīga nieru mazspējas sākumstadijai.
Izostenūrija (isosthenuria) liecina par izteiktiem ūdens un sāļu reabsorbcijas traucējumiem nieru kanāliņos, tādēļ nieres nespēj veikt urīna koncentrāciju un dilūciju. Urīna relatīvais blīvums diennakts laikā nemainās (t. s. monotonā diurēze) un tuvojas kamoliņu filtrēta relatīvajam blīvumam (1,010). Izostenūrija un oligūrija ir smagas nieru mazspējas simptoms, kad bojāti gan kamoliņi, gan kanāliņi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru