Praksē visbiežāk sastop jaukto šoku. Tāds parasti ir jau apskatītais traumatiskais šoks — līdztekus jušanas nervu galu kairinājumam, kas rodas traumas ietekmē (vazogēnā šoka elements), parasti ir arī asins zaudējums (hipovolēmiskā šoka elements) un, ja traumas rezultātā iestājas sirds tamponāde, traumatiskā šoka patoģenēzē iekļaujas vēl kardiogēnā šoka elements (sk. 6. tab.).
Apdegumu šoka patoģenēzē svarīga nozīme ir traumējošajam aģentam un sāpēm, tāpēc apdegumu šoku pieskaita pie traumatiskā šoka. Taču parasti ir arī stipra intoksikācija — no bojātajiem audiem asinsritē nokļūst denaturētas olbaltumvielas un to hidrolīzes toksiskie produkti, tādējādi apdeguma šoka patoģenēzē iekļaujas norises, kas ir vazogēnā šoka patoģenēzes vadošie locekļi. Turklāt no apdegumu virinās tiek zaudēta asins plazma un organismā attīstās hipovolēmija — pievienojas hipovolēmiskā šoka elementi.
Iespējama arī atsevišķu šoka veidu kombinācija, piemēram, toksiski infekciozais šoks vai kardiogēnais šoks var kombinēties ar hipovolemisko šoku. Šādos gadījumos šoks noris vissmagāk.
Visumā traumatiskā un citu šoka veidu attīstības ātrums un smagums ir atkarīgs no organisma pārmantotības, konstitūcijas īpatnībām un vispārējās reaktivitātes. Šoka attīstību veicina fizisks pārgurums, bezmiegs, novājēšana, nepilnvērtīgs uzturs (it īpaši olbaltumvielu, B un C vitamīnu deficīts), atdzišana, pārkaršana, asins zaudējums, apstarojums, psihiskas traumas.
Šoka terapijas pamatuzdevumi ir novērst šoka cēloni, cīnīties pret hipovolemiju, vielmaiņas traucējumiem un hipoksiju. Ārstēšanā izmanto pretsāpju preparātus, zaudēto asiņu un šķidruma aizvietotājus, līdzekļus arteriālā spiediena, perifērās asinsrites un vielmaiņas traucējumu normalizēšanai.
Tomēr arī tad, kad šoks ir likvidēts, organisma vispārējā rezistence ir pazemināta un slimnieks var iet bojā infekciju vai citu sarežģījumu rezultātā.
Apdegumu šoka patoģenēzē svarīga nozīme ir traumējošajam aģentam un sāpēm, tāpēc apdegumu šoku pieskaita pie traumatiskā šoka. Taču parasti ir arī stipra intoksikācija — no bojātajiem audiem asinsritē nokļūst denaturētas olbaltumvielas un to hidrolīzes toksiskie produkti, tādējādi apdeguma šoka patoģenēzē iekļaujas norises, kas ir vazogēnā šoka patoģenēzes vadošie locekļi. Turklāt no apdegumu virinās tiek zaudēta asins plazma un organismā attīstās hipovolēmija — pievienojas hipovolēmiskā šoka elementi.
Iespējama arī atsevišķu šoka veidu kombinācija, piemēram, toksiski infekciozais šoks vai kardiogēnais šoks var kombinēties ar hipovolemisko šoku. Šādos gadījumos šoks noris vissmagāk.
Visumā traumatiskā un citu šoka veidu attīstības ātrums un smagums ir atkarīgs no organisma pārmantotības, konstitūcijas īpatnībām un vispārējās reaktivitātes. Šoka attīstību veicina fizisks pārgurums, bezmiegs, novājēšana, nepilnvērtīgs uzturs (it īpaši olbaltumvielu, B un C vitamīnu deficīts), atdzišana, pārkaršana, asins zaudējums, apstarojums, psihiskas traumas.
Šoka terapijas pamatuzdevumi ir novērst šoka cēloni, cīnīties pret hipovolemiju, vielmaiņas traucējumiem un hipoksiju. Ārstēšanā izmanto pretsāpju preparātus, zaudēto asiņu un šķidruma aizvietotājus, līdzekļus arteriālā spiediena, perifērās asinsrites un vielmaiņas traucējumu normalizēšanai.
Tomēr arī tad, kad šoks ir likvidēts, organisma vispārējā rezistence ir pazemināta un slimnieks var iet bojā infekciju vai citu sarežģījumu rezultātā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru