Hipoksija (gr. hypo — maz, lat. oxygenium — skābeklis) ir tipveida patoloģisks process — skābekļa satura samazināšanās audos, skābekļa «bads». Skābekļa piegādi audiem nodrošina ārējās elpošanas procesi plaušās, skābekļa transports no plaušām uz audiem un iekšējās elpošanas procesi audos. Tāpēc hipoksija attīstās tad, ja ir traucēta skābekļa piegāde audiem vai arī 02 izmantošana. Hipoksija ir sastopama gandrīz visu slimību gadījumos.
Termins anoksija (gr. an — noliegums), ko reizēm lieto skābekļa bada apzīmēšanai, nav precīzs, jo organisms iet bojā jau pirms pilnīgas anoksijas iestāšanās.
Hipoksēmija ir skābekļa daudzuma samazināšanās asinīs. Ja skābekļa daudzums samazinās arteriālajās asinīs, runā par arteriālo hipoksēmiju, bet, ja venozajās asinīs, — par venozo hipoksēmiju. Tomēr arteriāla vai (un) venoza hipoksēmija nebūt nav novērojama visu hipoksiju gadījumos.
Hipoksēmija bieži kombinējas ar hiperkapniju — palielinātu ogļskābās gāzes daudzumu asinīs, bet tā var kombinēties arī ar hipokapniju — samazinātu ogļskābās gāzes daudzumu asinīs (hipokapnija rodas, piemēram, kalnos).
Hipoksiju zinātniski sāka pētīt I. Sečenovs. Viņš novēroja, ka, ievērojami samazinoties skābekļa parciālajam spiedienam plaušu alveolās (zem 30 mm Hg), organismam draud bojāeja.
Pieauguša cilvēka organismā ir aptuveni 2,5 l skābekļa: 1,1 l asinīs, 0,9 l plaušās, pārējais — mioglobīna veidā muskulatūrā u. c. Svarīgi, ka organismā ir ļoti niecīgas skābekļa rezerves, to pietiek tikai dažām minūtēm. Tāpēc ārējās elpošanas, kardiovaskulārās sistēmas, asins un audu funkciju traucējumi izraisa hipoksiju. Šī tipveida patoloģiskā procesa izcelsmi veicina ārējās vides kaitīgie faktori (augsta temperatūra, infekcija, intoksikācija, trauma u. c.).
1. Asins skābekļa ietilpība ir maksimālais skābekļa daudzums, kas var būt asins tilpuma vienībā (asinis ir maksimāli piesātinātas ar skābekli); šī rādītāja norma ir 18—21 tilp.% . Tā kā skābeklis asinīs ir piesaistīts hemoglobīnam un atrodas arī fizikāli izšķīdušā veidā, tad asins skābekļa ietilpība ir abu šo 02 tilpumu summa. Fizikāli izšķīdušā skābekļa daudzums asinīs normāla atmosfēras spiediena apstākļos ir niecīgs (0,1—0,5 tilp. %), tāpēc praktiski asins skābekļa ietilpība ir atkarīga no hemoglobīna daudzuma asinīs un tā kvalitātes.
Hemoglobīna skābekļa ietilpība ir skābekļa daudzums, kas atrodas asinīs, ja 100% hemoglobīna ir piesātināti ar skābekli (Hb02°/o = 100%).
Skabekļa parcialais spiediens (p02) cirkulējošajās asinis nesasniedz hemoglobīna pilnīgai piesātināšanai nepieciešamo lielumu (ap 140 mm Hg st.), tāpēc skābekļa daudzums asinīs vienmēr ir mazāks par asins skābekļa ietilpību.
Asins skābekļa ietilpību var noteikt tieši un netieši. Pēc tiešās metodes arteriālās vai venozās asinis piesātina ar skābekli, ļaujot asins paraugam saskarties ar atmosfēras gaisu vai laižot tam cauri skābekli. O2 saturu asins paraugā nosaka ar speciālu aparātu.
Netiešā veidā nosaka hemoglobīna skābekļa ietilpību, ņemot vērā hemoglobīna daudzumu. 1 g hemoglobīna spēj piesaistīt 1,34 ml skābekļa, tāpēc hemoglobīna skābekļa aprēķināšanai pacienta hemoglobīna daudzumu gramprocentos reizina ar 1,34.
Izmantojot tieša ceļa no asins skābekļa ietilpību, orientējoši var aprēķināt arī hemoglobīna daudzumu asinīs.
2. Hemoglobīna piesātinājums ar skābekli rāda, kāda kopējā hemoglobīna daļa ir piesātināta ar skābekli, kāds ir oksihemoglobīna procentuālais daudzums (Hb02%).
Oksihemoglobīna veidošanās un disociācija ir atkarīga no skābekļa parciālā spiediena asinīs. Šos procesus atspoguļo oksihemoglobīna disociācijas līkne (64. att.). Hb02 disociācijas līkne ir viegli izliekta burta S veidā, tātad starp oksihemoglobīna daudzumu un skābekļa parciālo spiedienu nav tiešas proporcionalitātes.
Kā jau minēts, hemoglobīns ar skābekli piesātinās pilnīgi (Hb02% = 100%), ja asins p02 ir ap 140 mm Hg. Ja p02 cirkulējošās arteriālajās asinīs ir normāls (ap 90 mm Hg), ar 02 piesātinās tikai 95—96% hemoglobīna. Ja skābekļa parciālais spiediens nokrītas zem 60 mm Hg, hemoglobīna piesātinājums ar skābekli strauji samazinās. Tā kā šūnstarpu šķidrumā p02 ir tikai ap 40 mm Hg, tad šādos apstākļos asinis ātri atdod audiem daudz skābekļa. Ja p02 venozajās asinīs samazinās līdz 40 mm Hg, Hb02 tajās ir 65—70%; šis skaitlis uzskatāms par venozo asiņu normālu piesātinājumu ar skābekli.
Lai noteiktu hemoglobīna piesātinājumu ar skābekli arteriālajās vai venozajās asinīs, izmeklējamo asiņu paraugs jāpasargā no piesātināšanās ar gaisa skābekli, tāpēc tam jāatrodas zem eļļas slāņa.
Ja ir zināms 02 saturs arteriālajās vai venozajās asinīs un asins 02 ietilpība, hemoglobīna piesātinājumu ar skābekli var netieši noteikt pēc formulas:
O2 saturs asinīs X 100
HbO, % = —––––––––––––––––––
asins O2 ietilpība
3. Skābekļa satura arteriovenozā starpība rāda, cik daudz skābekļa noteikts asins daudzums (100 ml) atdod audiem. Tā kā normālos apstākļos arteriālajās asinīs vidēji ir 19 tilp. % skābekļa, bet venožajās asinīs –14 tilp. %, tad skābekļa'satura arteriovenozā starpība normāli ir aptuveni 5 tilp. % (65. att.). Protams, arteriālo un venozo asiņu paraugi, kuri paredzēti skābekļa satura noteikšanai, tapat nedrīkst piesātināties ar gaisa skābekli, tāpēc arī tiem jāatrodas zem eļļas slāņa.
Starpība starp hemoglobīna piesātinājumu ar skābekli arterialajās un venozajās asinīs normāli ir 25—30 HbO2%-
Lai spriestu par gāzu apmaiņu mikrocirkulācijas apvidu, prakse aprēķina t. s. kapilāru nepiesātinājuma pakāpi. Tā ir starpība starp asins skābekļa ietilpību un skābekļa daudzumu šajas asinīs. Arteriālo asiņu nepiesātinājuma pakāpe ir 20 tilp. % — 19 tilp. % = 1 tilp. %, bet venozo asiņu nepiesātinājuma pakāpe ir 20 tilp.% — 14 tilp.% =
= 6 tilp.%. Tātad kapilāru nepiesātinājuma pakāpe ir = 3,5 tilp.%. Ja kapilāru nepiesātinājuma pakāpe pieaug līdz 6—7 tilp.%, tad reducētā hemoglobīna daudzums pārsniedz 5 g% un parādās cianoze.
4. Skābekļa daudzums, ko organisms (audu apvidus) izmanto laika vienībā, ir svarīgs rādītājs, jo atspoguļo organisma vai kāda tā rajona nodrošinātību ar O2 un ir atkarīgs no sirds minūtes tilpuma (MT) vai asins plūsmas tilpumātruma (Q), skābekļa satura arteriovenozās starpības (AV) un hemoglobīna daudzuma asinīs (Hb): O2, ko izmanto audi, = MT (vai Q) X AV X Hb.
Termins anoksija (gr. an — noliegums), ko reizēm lieto skābekļa bada apzīmēšanai, nav precīzs, jo organisms iet bojā jau pirms pilnīgas anoksijas iestāšanās.
Hipoksēmija ir skābekļa daudzuma samazināšanās asinīs. Ja skābekļa daudzums samazinās arteriālajās asinīs, runā par arteriālo hipoksēmiju, bet, ja venozajās asinīs, — par venozo hipoksēmiju. Tomēr arteriāla vai (un) venoza hipoksēmija nebūt nav novērojama visu hipoksiju gadījumos.
Hipoksēmija bieži kombinējas ar hiperkapniju — palielinātu ogļskābās gāzes daudzumu asinīs, bet tā var kombinēties arī ar hipokapniju — samazinātu ogļskābās gāzes daudzumu asinīs (hipokapnija rodas, piemēram, kalnos).
Hipoksiju zinātniski sāka pētīt I. Sečenovs. Viņš novēroja, ka, ievērojami samazinoties skābekļa parciālajam spiedienam plaušu alveolās (zem 30 mm Hg), organismam draud bojāeja.
Pieauguša cilvēka organismā ir aptuveni 2,5 l skābekļa: 1,1 l asinīs, 0,9 l plaušās, pārējais — mioglobīna veidā muskulatūrā u. c. Svarīgi, ka organismā ir ļoti niecīgas skābekļa rezerves, to pietiek tikai dažām minūtēm. Tāpēc ārējās elpošanas, kardiovaskulārās sistēmas, asins un audu funkciju traucējumi izraisa hipoksiju. Šī tipveida patoloģiskā procesa izcelsmi veicina ārējās vides kaitīgie faktori (augsta temperatūra, infekcija, intoksikācija, trauma u. c.).
Organisma galvenie skābekļa budžeta rādītāji
Lai izprastu hipoksijas dažādo veidu patoģenēzi, ir svarīgi zināt organisma skābekļa budžeta rādītājus. Lūk, svarīgākie no tiem.1. Asins skābekļa ietilpība ir maksimālais skābekļa daudzums, kas var būt asins tilpuma vienībā (asinis ir maksimāli piesātinātas ar skābekli); šī rādītāja norma ir 18—21 tilp.% . Tā kā skābeklis asinīs ir piesaistīts hemoglobīnam un atrodas arī fizikāli izšķīdušā veidā, tad asins skābekļa ietilpība ir abu šo 02 tilpumu summa. Fizikāli izšķīdušā skābekļa daudzums asinīs normāla atmosfēras spiediena apstākļos ir niecīgs (0,1—0,5 tilp. %), tāpēc praktiski asins skābekļa ietilpība ir atkarīga no hemoglobīna daudzuma asinīs un tā kvalitātes.
Hemoglobīna skābekļa ietilpība ir skābekļa daudzums, kas atrodas asinīs, ja 100% hemoglobīna ir piesātināti ar skābekli (Hb02°/o = 100%).
Skabekļa parcialais spiediens (p02) cirkulējošajās asinis nesasniedz hemoglobīna pilnīgai piesātināšanai nepieciešamo lielumu (ap 140 mm Hg st.), tāpēc skābekļa daudzums asinīs vienmēr ir mazāks par asins skābekļa ietilpību.
Asins skābekļa ietilpību var noteikt tieši un netieši. Pēc tiešās metodes arteriālās vai venozās asinis piesātina ar skābekli, ļaujot asins paraugam saskarties ar atmosfēras gaisu vai laižot tam cauri skābekli. O2 saturu asins paraugā nosaka ar speciālu aparātu.
Netiešā veidā nosaka hemoglobīna skābekļa ietilpību, ņemot vērā hemoglobīna daudzumu. 1 g hemoglobīna spēj piesaistīt 1,34 ml skābekļa, tāpēc hemoglobīna skābekļa aprēķināšanai pacienta hemoglobīna daudzumu gramprocentos reizina ar 1,34.
Izmantojot tieša ceļa no asins skābekļa ietilpību, orientējoši var aprēķināt arī hemoglobīna daudzumu asinīs.
2. Hemoglobīna piesātinājums ar skābekli rāda, kāda kopējā hemoglobīna daļa ir piesātināta ar skābekli, kāds ir oksihemoglobīna procentuālais daudzums (Hb02%).
Oksihemoglobīna veidošanās un disociācija ir atkarīga no skābekļa parciālā spiediena asinīs. Šos procesus atspoguļo oksihemoglobīna disociācijas līkne (64. att.). Hb02 disociācijas līkne ir viegli izliekta burta S veidā, tātad starp oksihemoglobīna daudzumu un skābekļa parciālo spiedienu nav tiešas proporcionalitātes.
Kā jau minēts, hemoglobīns ar skābekli piesātinās pilnīgi (Hb02% = 100%), ja asins p02 ir ap 140 mm Hg. Ja p02 cirkulējošās arteriālajās asinīs ir normāls (ap 90 mm Hg), ar 02 piesātinās tikai 95—96% hemoglobīna. Ja skābekļa parciālais spiediens nokrītas zem 60 mm Hg, hemoglobīna piesātinājums ar skābekli strauji samazinās. Tā kā šūnstarpu šķidrumā p02 ir tikai ap 40 mm Hg, tad šādos apstākļos asinis ātri atdod audiem daudz skābekļa. Ja p02 venozajās asinīs samazinās līdz 40 mm Hg, Hb02 tajās ir 65—70%; šis skaitlis uzskatāms par venozo asiņu normālu piesātinājumu ar skābekli.
Lai noteiktu hemoglobīna piesātinājumu ar skābekli arteriālajās vai venozajās asinīs, izmeklējamo asiņu paraugs jāpasargā no piesātināšanās ar gaisa skābekli, tāpēc tam jāatrodas zem eļļas slāņa.
Ja ir zināms 02 saturs arteriālajās vai venozajās asinīs un asins 02 ietilpība, hemoglobīna piesātinājumu ar skābekli var netieši noteikt pēc formulas:
O2 saturs asinīs X 100
HbO, % = —––––––––––––––––––
asins O2 ietilpība
3. Skābekļa satura arteriovenozā starpība rāda, cik daudz skābekļa noteikts asins daudzums (100 ml) atdod audiem. Tā kā normālos apstākļos arteriālajās asinīs vidēji ir 19 tilp. % skābekļa, bet venožajās asinīs –14 tilp. %, tad skābekļa'satura arteriovenozā starpība normāli ir aptuveni 5 tilp. % (65. att.). Protams, arteriālo un venozo asiņu paraugi, kuri paredzēti skābekļa satura noteikšanai, tapat nedrīkst piesātināties ar gaisa skābekli, tāpēc arī tiem jāatrodas zem eļļas slāņa.
Starpība starp hemoglobīna piesātinājumu ar skābekli arterialajās un venozajās asinīs normāli ir 25—30 HbO2%-
Lai spriestu par gāzu apmaiņu mikrocirkulācijas apvidu, prakse aprēķina t. s. kapilāru nepiesātinājuma pakāpi. Tā ir starpība starp asins skābekļa ietilpību un skābekļa daudzumu šajas asinīs. Arteriālo asiņu nepiesātinājuma pakāpe ir 20 tilp. % — 19 tilp. % = 1 tilp. %, bet venozo asiņu nepiesātinājuma pakāpe ir 20 tilp.% — 14 tilp.% =
= 6 tilp.%. Tātad kapilāru nepiesātinājuma pakāpe ir = 3,5 tilp.%. Ja kapilāru nepiesātinājuma pakāpe pieaug līdz 6—7 tilp.%, tad reducētā hemoglobīna daudzums pārsniedz 5 g% un parādās cianoze.
4. Skābekļa daudzums, ko organisms (audu apvidus) izmanto laika vienībā, ir svarīgs rādītājs, jo atspoguļo organisma vai kāda tā rajona nodrošinātību ar O2 un ir atkarīgs no sirds minūtes tilpuma (MT) vai asins plūsmas tilpumātruma (Q), skābekļa satura arteriovenozās starpības (AV) un hemoglobīna daudzuma asinīs (Hb): O2, ko izmanto audi, = MT (vai Q) X AV X Hb.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru