Eksudāts ir šķidrums, kas radies iekaisuma apstākļos, un nereti tas ir inficēts ar mikroorganismiem. Turpretim transudāts ir šķidrums, kas pārvietojies uz tam netipisku organisma vietu bez iekaisuma pazīmēm, piemēram, tūska vai ascīts. Klīnikā ir ļoti svarīgi noteikt, vai šķidrums, kas uzkrājies kādā organisma rajonā, ir vai nav radies iekaisuma rezultātā, tātad ir svarīgi diferencēt eksudātu no transudāta.
Makroskopiski eksudāts, tāpat kā transudāts, var būt caurspīdīgs, tomēr tas var būt arī opalescējošs, dzeltenīgi zaļgans, strutains un asiņains. Būtiski atšķiras vairāki eksudāta un transudāta laboratorisko izmeklējumu rezultāti (sk. 5. tabulu). Šūnu bojājuma dēļ eksudāta hidrolītisko enzīmu aktivitāte ir paaugstināta. Eksudāta osmotiskais spiediens pārsniedz transudāta osmotisko spiedienu.
Izšķir šādus eksudāta pamatveidus: serozu, katarālu, fibrinozu, hemorāģisku un purulentu eksudātu.
Serozais eksudāts ir vistuvākais transudātam — tas ir dzeltenīgs, gandrīz caurspīdīgs šķidrums ar samērā zemu relatīvo blīvumu un asins formelementu saturu. Šāds eksudāts var būt ādas apdeguma II stadijas, eksudatīva pleirīta, seroza meningīta un citos gadījumos.
Katarālā eksudātā bez serozā eksudāta sastāvdaļām vēl ir gļotas. Tas veidojas gļotādu (elpceļu, kuņģa un zarnu trakta) iekaisuma gadījumos, piemēram, rinīta (deguna gļotādas iekaisums) un kolīta (resnās zarnas gļotādas iekaisums) gadījumā.
Fibrinozais eksudāts rodas, ja fibrinogēns atstāj asinsvadus un pāriet audos, kur pārvēršas par fibrīnu. Arī fibrinozais eksudāts veidojas uz serozajām plēvēm un gļotādām pneimokoka, difterijas un dizentērijas nūjiņas un citu mikrobu darbības rezultātā.
Izšķir divus fibrinozā eksudāta veidus — krupozo un difterītisko eksudātu. Krupozais eksudāts, piemēram, krupozās pneimonijas slimniekiem, plaušu alveolās uz gļotādām atrodas plēvītes veidā. Šo plēvīti noņemot, gļotāda nebojājas. Turpretim difterītiskais eksudāts iespiežas gļotādā un rada tajā nekrobiotiskas pārmaiņas. Pēc difterītiskā eksudāta noņemšanas paliek čūla. Iekaisumam attīstoties tālāk, fibrīna plēvītes šķīdina fibrinolītiskā sistēma.
Hemorāģiskais (asiņainais) eksudāts rodas izteikta asinsvadu sienas bojājuma rezultātā, kad eksudātā nonāk eritrocīti. Parasti tas notiek, ja iekaisums noris ļoti strauji. Hemorāģisks ir eksudāts peritoneja, pleiras un perikarda dobumā mēra slimniekiem, melno baku pustulās, II pakāpes apsaldējumu pūšļos, alerģisku iekaisumu gadījumos (Artusa fenomens).
Purulentais (strutainais) eksudāts izveidojas strutas radošo mikroorganismu (streptokoku, stafilokoku, tuberkulozes nūjiņas) darbības rezultātā. Šajā eksudātā ir ļoti daudz šūnu, galvenokārt leikocīti. Ja akūtu strutainu iekaisumu ir izraisījuši streptokoki vai stafilokoki, eksudātā pārākumā ir neitrofilie leikocīti, bet, ja iekaisuma un eksudācijas pamatā ir, piemēram, dzīvnieku parazīti, eksudātā palielinās eozinofilo leikocītu daudzums.
Strutas ir viskozs, dzeltenīgi zaļgans šķidrums ar raksturīgu salkanu smaku. Centrifugējot tas sadalās divos slāņos — serumā un nogulsnēs, kas satur šūnas. Strutu šūnas — t. s. strutu ķermenīši — ir bojātās un bojā gājušās asins šūnas (neitrofilie leikocīti, limfocīti, monocīti), iekaisušo audu šūnas un mikroorganismi. Strutu ķermenīšu citoplazmā ir daudz vakuolu, strutu ķermenīšu robeža ar apkārtējo vidi ir neskaidra. Konstatējama arī kariolīze — strutu ķermenīša kodola uzbriešana un pakāpeniska izšķīšana, tās rezultātā strutās palielinās nukleotīdu un nukleīnskābju daudzums. Strutu serums ķīmiskā ziņā būtiski neatšķiras no asins seruma.
Tuberkulozā un sifilītiskā iekaisuma purulentajā eksudātā parasti ir daudz limfocītu, bet audzēja purulentajā eksudātā — audzēja šūnas un eritrocīti.
Purulentā eksudāta relatīvais blīvums ir augsts (1,020—1,040). Tajā ir daudz aktīvu enzīmu, intensīvās proteolīzes produktu (polipeptīdu, aminoskābju), pienskābes (90—120 mg% un vairāk). Intensīvās glikolīzes dēļ glikozes daudzums purulentajā eksudātā, tāpat kā citos eksudātos, parasti ir mazāks nekā asinīs (40—50 mg%).
Praksē bieži sastopamas dažādu iekaisuma veidu kombinācijas, piemēram, serozi fibrinozs, fibrinozi purulents, hemorāģiski purulents eksudāts. Jebkura veida eksudātam inficējoties ar pūšanas mikrobiem, rodas pūstošais eksudāts. Visos eksudātos var nokļūt arī tauku pilieniņi (chylus) un radīt t. s. hilozo eksudātu. Šāds eksudāts rodas, piemēram, iekaisumam lokalizējoties vēdera dobumā — lielo limfvadu apvidū.
Makroskopiski eksudāts, tāpat kā transudāts, var būt caurspīdīgs, tomēr tas var būt arī opalescējošs, dzeltenīgi zaļgans, strutains un asiņains. Būtiski atšķiras vairāki eksudāta un transudāta laboratorisko izmeklējumu rezultāti (sk. 5. tabulu). Šūnu bojājuma dēļ eksudāta hidrolītisko enzīmu aktivitāte ir paaugstināta. Eksudāta osmotiskais spiediens pārsniedz transudāta osmotisko spiedienu.
Izšķir šādus eksudāta pamatveidus: serozu, katarālu, fibrinozu, hemorāģisku un purulentu eksudātu.
Serozais eksudāts ir vistuvākais transudātam — tas ir dzeltenīgs, gandrīz caurspīdīgs šķidrums ar samērā zemu relatīvo blīvumu un asins formelementu saturu. Šāds eksudāts var būt ādas apdeguma II stadijas, eksudatīva pleirīta, seroza meningīta un citos gadījumos.
Katarālā eksudātā bez serozā eksudāta sastāvdaļām vēl ir gļotas. Tas veidojas gļotādu (elpceļu, kuņģa un zarnu trakta) iekaisuma gadījumos, piemēram, rinīta (deguna gļotādas iekaisums) un kolīta (resnās zarnas gļotādas iekaisums) gadījumā.
Fibrinozais eksudāts rodas, ja fibrinogēns atstāj asinsvadus un pāriet audos, kur pārvēršas par fibrīnu. Arī fibrinozais eksudāts veidojas uz serozajām plēvēm un gļotādām pneimokoka, difterijas un dizentērijas nūjiņas un citu mikrobu darbības rezultātā.
Izšķir divus fibrinozā eksudāta veidus — krupozo un difterītisko eksudātu. Krupozais eksudāts, piemēram, krupozās pneimonijas slimniekiem, plaušu alveolās uz gļotādām atrodas plēvītes veidā. Šo plēvīti noņemot, gļotāda nebojājas. Turpretim difterītiskais eksudāts iespiežas gļotādā un rada tajā nekrobiotiskas pārmaiņas. Pēc difterītiskā eksudāta noņemšanas paliek čūla. Iekaisumam attīstoties tālāk, fibrīna plēvītes šķīdina fibrinolītiskā sistēma.
Hemorāģiskais (asiņainais) eksudāts rodas izteikta asinsvadu sienas bojājuma rezultātā, kad eksudātā nonāk eritrocīti. Parasti tas notiek, ja iekaisums noris ļoti strauji. Hemorāģisks ir eksudāts peritoneja, pleiras un perikarda dobumā mēra slimniekiem, melno baku pustulās, II pakāpes apsaldējumu pūšļos, alerģisku iekaisumu gadījumos (Artusa fenomens).
Purulentais (strutainais) eksudāts izveidojas strutas radošo mikroorganismu (streptokoku, stafilokoku, tuberkulozes nūjiņas) darbības rezultātā. Šajā eksudātā ir ļoti daudz šūnu, galvenokārt leikocīti. Ja akūtu strutainu iekaisumu ir izraisījuši streptokoki vai stafilokoki, eksudātā pārākumā ir neitrofilie leikocīti, bet, ja iekaisuma un eksudācijas pamatā ir, piemēram, dzīvnieku parazīti, eksudātā palielinās eozinofilo leikocītu daudzums.
Strutas ir viskozs, dzeltenīgi zaļgans šķidrums ar raksturīgu salkanu smaku. Centrifugējot tas sadalās divos slāņos — serumā un nogulsnēs, kas satur šūnas. Strutu šūnas — t. s. strutu ķermenīši — ir bojātās un bojā gājušās asins šūnas (neitrofilie leikocīti, limfocīti, monocīti), iekaisušo audu šūnas un mikroorganismi. Strutu ķermenīšu citoplazmā ir daudz vakuolu, strutu ķermenīšu robeža ar apkārtējo vidi ir neskaidra. Konstatējama arī kariolīze — strutu ķermenīša kodola uzbriešana un pakāpeniska izšķīšana, tās rezultātā strutās palielinās nukleotīdu un nukleīnskābju daudzums. Strutu serums ķīmiskā ziņā būtiski neatšķiras no asins seruma.
Tuberkulozā un sifilītiskā iekaisuma purulentajā eksudātā parasti ir daudz limfocītu, bet audzēja purulentajā eksudātā — audzēja šūnas un eritrocīti.
Purulentā eksudāta relatīvais blīvums ir augsts (1,020—1,040). Tajā ir daudz aktīvu enzīmu, intensīvās proteolīzes produktu (polipeptīdu, aminoskābju), pienskābes (90—120 mg% un vairāk). Intensīvās glikolīzes dēļ glikozes daudzums purulentajā eksudātā, tāpat kā citos eksudātos, parasti ir mazāks nekā asinīs (40—50 mg%).
Praksē bieži sastopamas dažādu iekaisuma veidu kombinācijas, piemēram, serozi fibrinozs, fibrinozi purulents, hemorāģiski purulents eksudāts. Jebkura veida eksudātam inficējoties ar pūšanas mikrobiem, rodas pūstošais eksudāts. Visos eksudātos var nokļūt arī tauku pilieniņi (chylus) un radīt t. s. hilozo eksudātu. Šāds eksudāts rodas, piemēram, iekaisumam lokalizējoties vēdera dobumā — lielo limfvadu apvidū.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru