Ķermeņa temperatūras paaugstināšanās mehānisms drudža gadījumā un organisma pārkaršanas jeb hipertermijas gadījumā atšķiras. Drudža slimniekiem, pirogēno vielu ietekmē paaugstinoties organisma temperatūras homeostāzei, termoregulācijas sistēma pārslēdzas uz jaunu, augstāku līmeni, turklāt termoregulācija un ķermeņa temperatūras svārstību diennakts ritms parasti saglabājas.
Organisma pārkaršana var būt eksogēna un endogēna.
Eksogēnās hipertermijas cēlonis parasti ir apkārtējās vides temperatūras paaugstināšanās (karstie cehi, somu pirtis, karsts klimats 11. tml.). Termoregulācijas mehānismu darbība šajos apstākļos ir virzīta uz pastiprinātu siltuma izvadīšanu. Sirdsdarbības un elpošanas frekvence pieaug, perifērie asinsvadi paplašinās, arteriālais spiediens pazeminās, bet sviedru izdale pastiprinās. Ar sviedriem tiek zaudēts daudz NaCl, tāpēc organismā veidojas hipoosmolāra hipohidratācija. Rezultātā asinis sabiezē, samērā agri progresē asinsrites traucējumi un hipoksija. Drudža slimniekiem šādu traucējumu nav.
Eksogēnā hipertermija iestājas arī tad, ja ir traucēti siltuma atdeves mehānismi, piemēram, samazinās sviedru izdale. Šādos apstākļos organisms nespēj tikt galā ar normālu siltuma slodzi.
Endogēnā hipertermija rodas tad, ja siltuma veidošanās organismā pieaug tādā mērā, ka pārsniedz siltuma atdeves normālās iespējas. Tāda ir ķermeņa temperatūras paaugstināšanās tireotoksikozes slimniekiem, kā arī pārmantotā ļaundabīgā hipertermija. Cilvēkiem ar pārmantotu predispozīciju ļaundabīgo hipertermiju var izraisīt, piemēram, ēteris, ciklopropāns, ditilīns. Pēc miorelaksantu ievadīšanas šiem cilvēkiem novēro nevis muskulatūras atslābumu, bet gan tās kontrakciju. Pastiprinātās termoģrenēzes dēļ skeleta muskulatūrā siltuma producēšana prevalē pār siltuma atdošanu.
Pārkaršanas gadījumā pat maksimāla siltuma atdeve nespēj saglabāt normālu ķermeņa temperatūru. Tai pakāpeniski paaugstinoties, var iestāties t. s. siltuma dūriens jeb trieka. Slimnieka āda ir sausa.
Pārkaršana klīniski izpaužas ar karstuma sajūtu, sevišķi ekstremitātēs, un pastiprinātu sviedru izdali (izņemot gadījumus, kad bojāti sviedru izdales mehānismi).
Drudža gadījumā paaugstināto ķermeņa temperatūru cilvēks pārcieš daudz vieglāk nekā pārkaršanas gadījumā. Piemēram, plaušu tuberkulozes vai brucelozes slimniekiem 39°C un pat augstāka ķermeņa temperatūra var būt nedēļām ilgi. turpretim pārkaršanas apstākļos ar šādu ķermeņa temperatūru cilvēks spēj dzīvot tikai dažas stundas.
Mērena apkārtējās vides temperatūras maiņa drudža norisi ievērojami neietekmē, turpretim pārkaršanas gadījumā ķermeņa temperatūra ir pilnīgi atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Tai pazeminoties, pārkaršana beidzas, bet paaugstinoties, — paātrinās.
Organisma pārkaršana var būt eksogēna un endogēna.
Eksogēnās hipertermijas cēlonis parasti ir apkārtējās vides temperatūras paaugstināšanās (karstie cehi, somu pirtis, karsts klimats 11. tml.). Termoregulācijas mehānismu darbība šajos apstākļos ir virzīta uz pastiprinātu siltuma izvadīšanu. Sirdsdarbības un elpošanas frekvence pieaug, perifērie asinsvadi paplašinās, arteriālais spiediens pazeminās, bet sviedru izdale pastiprinās. Ar sviedriem tiek zaudēts daudz NaCl, tāpēc organismā veidojas hipoosmolāra hipohidratācija. Rezultātā asinis sabiezē, samērā agri progresē asinsrites traucējumi un hipoksija. Drudža slimniekiem šādu traucējumu nav.
Eksogēnā hipertermija iestājas arī tad, ja ir traucēti siltuma atdeves mehānismi, piemēram, samazinās sviedru izdale. Šādos apstākļos organisms nespēj tikt galā ar normālu siltuma slodzi.
Endogēnā hipertermija rodas tad, ja siltuma veidošanās organismā pieaug tādā mērā, ka pārsniedz siltuma atdeves normālās iespējas. Tāda ir ķermeņa temperatūras paaugstināšanās tireotoksikozes slimniekiem, kā arī pārmantotā ļaundabīgā hipertermija. Cilvēkiem ar pārmantotu predispozīciju ļaundabīgo hipertermiju var izraisīt, piemēram, ēteris, ciklopropāns, ditilīns. Pēc miorelaksantu ievadīšanas šiem cilvēkiem novēro nevis muskulatūras atslābumu, bet gan tās kontrakciju. Pastiprinātās termoģrenēzes dēļ skeleta muskulatūrā siltuma producēšana prevalē pār siltuma atdošanu.
Pārkaršanas gadījumā pat maksimāla siltuma atdeve nespēj saglabāt normālu ķermeņa temperatūru. Tai pakāpeniski paaugstinoties, var iestāties t. s. siltuma dūriens jeb trieka. Slimnieka āda ir sausa.
Pārkaršana klīniski izpaužas ar karstuma sajūtu, sevišķi ekstremitātēs, un pastiprinātu sviedru izdali (izņemot gadījumus, kad bojāti sviedru izdales mehānismi).
Drudža gadījumā paaugstināto ķermeņa temperatūru cilvēks pārcieš daudz vieglāk nekā pārkaršanas gadījumā. Piemēram, plaušu tuberkulozes vai brucelozes slimniekiem 39°C un pat augstāka ķermeņa temperatūra var būt nedēļām ilgi. turpretim pārkaršanas apstākļos ar šādu ķermeņa temperatūru cilvēks spēj dzīvot tikai dažas stundas.
Mērena apkārtējās vides temperatūras maiņa drudža norisi ievērojami neietekmē, turpretim pārkaršanas gadījumā ķermeņa temperatūra ir pilnīgi atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Tai pazeminoties, pārkaršana beidzas, bet paaugstinoties, — paātrinās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru