Vairāku orgānu un sistēmu smagi funkciju traucējumi nereti rodas pamatslimības, piemēram, vēdertīfa, malārijas izraisītāju un toksīnu ietekmē. Miokarda infarkta gadījumā drudzis attīstās sirds muskuļa nekrozes un endogēno pirogēno vielu veidošanās dēļ. Tajā pašā laikā termoregulācijas pārskaņošanāš drudža apstākļos ietekmē vielmaiņu un dažādu organisma sistēmu funkcijas. Par šo pārmaiņu konkrētajiem iemesliem uzskata 1) pacienta ķermeņa temperatūras paaugstināšanos, 2) drudža mehānisma īpatnības: simpātiskās nervu sistēmas tonusa pieaugumu drudža sākumā un parasimpātiskās nervu sistēmas tonusa pieaugumu drudža beigu posmā, 3) organisma intoksikāciju, kas visizteiktākā ir infekcijas slimību gadījumos.
Vielmaiņa. Drudža gadījumā vielmaiņa kvantitatīvi pastiprinās, taču tajā prevalē disimilācija. Audiem nepieciešams vairāk skābekļa nekā normāli, un tāpēc tiek stimulēta sirdsdarbības un elpošanas frekvences palielināšanās. Tajā pašā laikā vielmaiņas produkti var ari traucēt sirdsdarbību un izraisīt arteriālā spiediena pazemināšanos, pat akūtu asinsrites sistēmas mazspēju.
Olbaltummaiņa. Infekcioza drudža gadījumos nereti novēro šūnu struktūrelementu pastiprinātu sabrukšanu un negatīvu slāpekļa bilanci, kā arī kvalitatīvas olbaltummaiņas īpatnības — urīnvielas, kreatīna un amonjaka daudzuma palielināšanos urīnā un proteolītiskās aktivitātes pieaugumu asins plazmā. Tomēr ne visiem drudža slimniekiem rodas šādas pārmaiņas, tās nenovēro, piemēram, gripas, angīnas un vairāku hronisku infekciju slimniekiem. No otras puses, smagu infekciju slimniekiem, kuru ķermeņa temperatūra nemaz nav stipri paaugstināta, var konstatēt nopietnus olbaltummaiņas traucējumus.
Konstatēts, ka attīrītas baktēriju pirogēnās vielas, kas cilvēkam izraisa drudzi, olbaltummaiņas traucējumus nerada. Tāpēc uzskata, ka olbaltummaiņas traucējumu cēlonis bez drudža vēl ir intoksikācija, iekaisums un deģeneratīvas pārmaiņas audos, kā arī olbaltumvielu trūkums organismā ēstgribas un uzsūkšanās traucējumu rezultātā.
Ogļhidrātmaiņa un taukmaiņa drudža slimniekam pastiprinās atbilstoši siltuma producēšanas pakāpei. Sakarā ar simpātiskās nervu sistēmas tonusa pieaugumu (palielinās adrenalīna daudzums) pastiprinās glikogēna šķelšana aknās un rodas hiperglikēmija. Miokardā glikogēna daudzums nemainās, kaut arī tā šķelšana ķermeņa muskulatūrā pastiprinās.
Aknu glikogēna krājumi nav lieli, tādēļ pēc to izmantošanas organisms enerģētiskajiem mērķiem sāk izmantot taukus. Arī taukmaiņā novērojama disimilācija, tomēr ogļhidrātu trūkuma dēļ šie procesi ir traucēti. Ja ogļhidrātu uzņemšana ir nepietiekama un organisma glikogēna rezerves ir izmantotas, tad tauku oksidācija nenoris līdz galam, uzkrājas ketonvielas, parādās ketonūrija. To gan novēro tikai vāja barojuma pacientiem, kuriem ir pastiprināta tauku mobilizācija no depo. Ja ogļhidrātu daudzums organismā ir pietiekams, ketonūrijas nav.
Bērniem ogļhidrātu un tauku oksidācija ir intensīvāka nekā pieaugušajiem. Drudža laikā bērni arī straujāk novājē.
Temperatūras celšanās stadijas laikā, kad noris izteikta glikolīze, elpošanas koeficients tuvojas vienam, bet vēlāk, pastiprinoties lipolīzei, tas samazinās.
Udens-sāļu maiņa dažādās drudža stadijās ir atšķirīga. Temperatūras celšanās stadijā, pieaugot arteriālajam spiedienam un samazinoties svīšanai, ūdens izvadīšana no organisma ar urīnu pastiprinās. Paaugstinātas temperatūras stadijā virsnieru garozā pastiprinās aldosterona izdale, kas veicina nātrija reabsorbciju, kā ari hlorīdu un ūdens aizturi organismā. Bieži ūdens uzkrājas organismā dažādu iekaisumu eksudātos. Šo iemeslu, kā arī svīšanas dēļ izdalītā urīna daudzums parasti samazinās. Temperatūras pazemināšanās stadijā nātrija, hlorīdu un ūdens aizture organismā beidzas, ķermeņa temperatūra pazeminās, ūdens un minēto jonu izdale ar urīnu un sviedriem pastiprinās, bet vēlāk — normalizējas.
Centrālās nervu sistēmas funkciju pārmaiņas infekcijas gaitā galvenokārt tiek saistītas ar intoksikāciju. CNS funkciju nomākšanas simptomi (uzmanības pavājināšanās, apātija, miegainība, galvassāpes) bieži rodas jau pirms izteiktas temperatūras celšanās. Retāk (akūtu infekciju gadījumos) parādās uzbudinājuma un eiforijas pazīmes. Drudža slimniekam raksturīga viegla uzbudināmība un nogurdināmība, dažkārt bezmiegs. Tomēr starp temperatūras paaugstināšanās pakāpi un CNS darbības traucējumiem tiešas sakarības nav — slimniekam ar mērenu drudzi dažkārt novēro smagus CNS darbības traucējumus (murgus, halucinācijas, pat samaņas zudumu), bet augstas temperatūras gadījumā šo parādību var nebūt.
Endokrīnā sistēma. Drudža gadījumā tiek aktivēta hipofīzes-virs-nieru sistēma un rodas stresam raksturīgas parādības. Pirogēno vielu ietekmē palielinās adrenalīna un vairogdziedzera hormonu produkcija. Endokrīnās regulācijas pārmaiņas ietekmē vielmaiņas procesus, veicina glikogenolīzi un hiperglikēmiju.
Sirds un asinsvadu sistēma. Tā kā drudža laikā pastiprinās audu prasība pēc skābekļa, paaugstinās simpātiskās nervu sistēmas tonuss un siltās asinis iedarbojas uz sinusa mezglu, slimniekam parasti attīstās tahikardija: ķermeņa temperatūrai paaugstinoties par rC, sirdsdarbības frekvence caurmērā palielinās par 8—10 kontrakcijām minūtē. Tahikardijas un sistoles tilpuma pieauguma rezultātā palielinās sirds minūtes tilpums. Tomēr iespējami izņēmumi. Piemēram, vēdertīfa slimniekam endotoksīna ietekmē rodas bradikardija.
Temperatūras celšanās stadijā asinsrites sistēmā noris centralizācija — perifērie asinsvadi sašaurinās, bet dzīvībai svarīgo orgānu asinsapgāde un oksidācijas procesi tajos uzlabojas. Tieši tāpēc, lai uzlabotu nieru asinsriti, nieru hipertensijas ārstēšanā dažkārt izmanto piroterapiju.
Arteriālā spiediena maiņa parasti ir saistīta ar pamatslimības patoģenēzi. Temperatūras celšanās stadijā tas ir normāls vai perifēro asinsvadu spazmas dēj nedaudz paaugstināts, sevišķi, ja temperatūras celšanās ir strauja, ar drebuļiem. Pulss šajā laikā parasti ir ātrs un mazs.
Paaugstinātas temperatūras stadijā pulss ir laba pildījuma, paātrināts. Turpretim temperatūras krituma stadijā paaugstinās parasimpātiskās nervu sistēmas tonuss un perifērie asinsvadi paplašinās, arteriālais spiediens samazinās. Ja temperatūra pazeminās strauji, arteriālā spiediena krišanās var būt par cēloni kolapsam.
Elpošanas orgānu sistēma. Drudža I stadijas laikā elpošana kļūst nedaudz retāka. Vēlāk, kad ķermeņa temperatūra sasniegusi maksimumu, audu prasība pēc skābekļa pieaug un elpošanas frekvence palielinās (dažkārt pat 2 vai 3 reizes), bet elpošanas dziļums samazinās. Rezultātā plaušu ventilācija būtiski nemainās. Uzskata, ka elpošanas frekvence mainās tāpēc, ka paaugstināta temperatūra ietekmē elpošanas centru.
Kuņģa un zarnu trakts. Pirogēno vielu un intoksikācijas ietekmē samazinās visu gremošanas sulu sekrēcija un motorikas procesi, tiek nomākta ēstgribas centra funkcionālā aktivitāte. Rezultātā pavājinās ēstgriba (anorexia), mēle un gļotādas kļūst sausākas, mēle ir aplikta. Kuņģa sulas skābums, kā arī kuņģa un zarnu sulu sekrēcija samazinās. Tomēr dažādu infekcijas slimību gadījumos šīs parādības nav vienādi izteiktas. Piemēram, gripas un atgriezeniskā tīfa slimniekiem ēstgribas un sekrēcijas traucējumi ir izteikti vājāk nekā vēdertīfa, masalu un difterijas slimniekiem.
Barības evakuācija no kuņģa var aizkavēties. Tā kā simpātiskās un parasimpātiskās nervu sistēmas tonuss mainās, tad dažādās drudža stadijās mainās arī zarnu tonuss, rodas spastisks vai atonisks aizcietējums. Pastiprināto pūšanas un rūgšanas procesu dēļ parādās meteorisms. No otras puses, zarnu infekciju (dizentērijas, vēdertīfa) slimniekiem raksturīga caureja. Protams, šādos apstākļos drudža slimnieks novājē. Medikamenti, ko izmanto temperatūras pazemināšanai, kuņģa un zarnu trakta funkciju traucējumus nelikvidē.
Vielmaiņa. Drudža gadījumā vielmaiņa kvantitatīvi pastiprinās, taču tajā prevalē disimilācija. Audiem nepieciešams vairāk skābekļa nekā normāli, un tāpēc tiek stimulēta sirdsdarbības un elpošanas frekvences palielināšanās. Tajā pašā laikā vielmaiņas produkti var ari traucēt sirdsdarbību un izraisīt arteriālā spiediena pazemināšanos, pat akūtu asinsrites sistēmas mazspēju.
Olbaltummaiņa. Infekcioza drudža gadījumos nereti novēro šūnu struktūrelementu pastiprinātu sabrukšanu un negatīvu slāpekļa bilanci, kā arī kvalitatīvas olbaltummaiņas īpatnības — urīnvielas, kreatīna un amonjaka daudzuma palielināšanos urīnā un proteolītiskās aktivitātes pieaugumu asins plazmā. Tomēr ne visiem drudža slimniekiem rodas šādas pārmaiņas, tās nenovēro, piemēram, gripas, angīnas un vairāku hronisku infekciju slimniekiem. No otras puses, smagu infekciju slimniekiem, kuru ķermeņa temperatūra nemaz nav stipri paaugstināta, var konstatēt nopietnus olbaltummaiņas traucējumus.
Konstatēts, ka attīrītas baktēriju pirogēnās vielas, kas cilvēkam izraisa drudzi, olbaltummaiņas traucējumus nerada. Tāpēc uzskata, ka olbaltummaiņas traucējumu cēlonis bez drudža vēl ir intoksikācija, iekaisums un deģeneratīvas pārmaiņas audos, kā arī olbaltumvielu trūkums organismā ēstgribas un uzsūkšanās traucējumu rezultātā.
Ogļhidrātmaiņa un taukmaiņa drudža slimniekam pastiprinās atbilstoši siltuma producēšanas pakāpei. Sakarā ar simpātiskās nervu sistēmas tonusa pieaugumu (palielinās adrenalīna daudzums) pastiprinās glikogēna šķelšana aknās un rodas hiperglikēmija. Miokardā glikogēna daudzums nemainās, kaut arī tā šķelšana ķermeņa muskulatūrā pastiprinās.
Aknu glikogēna krājumi nav lieli, tādēļ pēc to izmantošanas organisms enerģētiskajiem mērķiem sāk izmantot taukus. Arī taukmaiņā novērojama disimilācija, tomēr ogļhidrātu trūkuma dēļ šie procesi ir traucēti. Ja ogļhidrātu uzņemšana ir nepietiekama un organisma glikogēna rezerves ir izmantotas, tad tauku oksidācija nenoris līdz galam, uzkrājas ketonvielas, parādās ketonūrija. To gan novēro tikai vāja barojuma pacientiem, kuriem ir pastiprināta tauku mobilizācija no depo. Ja ogļhidrātu daudzums organismā ir pietiekams, ketonūrijas nav.
Bērniem ogļhidrātu un tauku oksidācija ir intensīvāka nekā pieaugušajiem. Drudža laikā bērni arī straujāk novājē.
Temperatūras celšanās stadijas laikā, kad noris izteikta glikolīze, elpošanas koeficients tuvojas vienam, bet vēlāk, pastiprinoties lipolīzei, tas samazinās.
Udens-sāļu maiņa dažādās drudža stadijās ir atšķirīga. Temperatūras celšanās stadijā, pieaugot arteriālajam spiedienam un samazinoties svīšanai, ūdens izvadīšana no organisma ar urīnu pastiprinās. Paaugstinātas temperatūras stadijā virsnieru garozā pastiprinās aldosterona izdale, kas veicina nātrija reabsorbciju, kā ari hlorīdu un ūdens aizturi organismā. Bieži ūdens uzkrājas organismā dažādu iekaisumu eksudātos. Šo iemeslu, kā arī svīšanas dēļ izdalītā urīna daudzums parasti samazinās. Temperatūras pazemināšanās stadijā nātrija, hlorīdu un ūdens aizture organismā beidzas, ķermeņa temperatūra pazeminās, ūdens un minēto jonu izdale ar urīnu un sviedriem pastiprinās, bet vēlāk — normalizējas.
Centrālās nervu sistēmas funkciju pārmaiņas infekcijas gaitā galvenokārt tiek saistītas ar intoksikāciju. CNS funkciju nomākšanas simptomi (uzmanības pavājināšanās, apātija, miegainība, galvassāpes) bieži rodas jau pirms izteiktas temperatūras celšanās. Retāk (akūtu infekciju gadījumos) parādās uzbudinājuma un eiforijas pazīmes. Drudža slimniekam raksturīga viegla uzbudināmība un nogurdināmība, dažkārt bezmiegs. Tomēr starp temperatūras paaugstināšanās pakāpi un CNS darbības traucējumiem tiešas sakarības nav — slimniekam ar mērenu drudzi dažkārt novēro smagus CNS darbības traucējumus (murgus, halucinācijas, pat samaņas zudumu), bet augstas temperatūras gadījumā šo parādību var nebūt.
Endokrīnā sistēma. Drudža gadījumā tiek aktivēta hipofīzes-virs-nieru sistēma un rodas stresam raksturīgas parādības. Pirogēno vielu ietekmē palielinās adrenalīna un vairogdziedzera hormonu produkcija. Endokrīnās regulācijas pārmaiņas ietekmē vielmaiņas procesus, veicina glikogenolīzi un hiperglikēmiju.
Sirds un asinsvadu sistēma. Tā kā drudža laikā pastiprinās audu prasība pēc skābekļa, paaugstinās simpātiskās nervu sistēmas tonuss un siltās asinis iedarbojas uz sinusa mezglu, slimniekam parasti attīstās tahikardija: ķermeņa temperatūrai paaugstinoties par rC, sirdsdarbības frekvence caurmērā palielinās par 8—10 kontrakcijām minūtē. Tahikardijas un sistoles tilpuma pieauguma rezultātā palielinās sirds minūtes tilpums. Tomēr iespējami izņēmumi. Piemēram, vēdertīfa slimniekam endotoksīna ietekmē rodas bradikardija.
Temperatūras celšanās stadijā asinsrites sistēmā noris centralizācija — perifērie asinsvadi sašaurinās, bet dzīvībai svarīgo orgānu asinsapgāde un oksidācijas procesi tajos uzlabojas. Tieši tāpēc, lai uzlabotu nieru asinsriti, nieru hipertensijas ārstēšanā dažkārt izmanto piroterapiju.
Arteriālā spiediena maiņa parasti ir saistīta ar pamatslimības patoģenēzi. Temperatūras celšanās stadijā tas ir normāls vai perifēro asinsvadu spazmas dēj nedaudz paaugstināts, sevišķi, ja temperatūras celšanās ir strauja, ar drebuļiem. Pulss šajā laikā parasti ir ātrs un mazs.
Paaugstinātas temperatūras stadijā pulss ir laba pildījuma, paātrināts. Turpretim temperatūras krituma stadijā paaugstinās parasimpātiskās nervu sistēmas tonuss un perifērie asinsvadi paplašinās, arteriālais spiediens samazinās. Ja temperatūra pazeminās strauji, arteriālā spiediena krišanās var būt par cēloni kolapsam.
Elpošanas orgānu sistēma. Drudža I stadijas laikā elpošana kļūst nedaudz retāka. Vēlāk, kad ķermeņa temperatūra sasniegusi maksimumu, audu prasība pēc skābekļa pieaug un elpošanas frekvence palielinās (dažkārt pat 2 vai 3 reizes), bet elpošanas dziļums samazinās. Rezultātā plaušu ventilācija būtiski nemainās. Uzskata, ka elpošanas frekvence mainās tāpēc, ka paaugstināta temperatūra ietekmē elpošanas centru.
Kuņģa un zarnu trakts. Pirogēno vielu un intoksikācijas ietekmē samazinās visu gremošanas sulu sekrēcija un motorikas procesi, tiek nomākta ēstgribas centra funkcionālā aktivitāte. Rezultātā pavājinās ēstgriba (anorexia), mēle un gļotādas kļūst sausākas, mēle ir aplikta. Kuņģa sulas skābums, kā arī kuņģa un zarnu sulu sekrēcija samazinās. Tomēr dažādu infekcijas slimību gadījumos šīs parādības nav vienādi izteiktas. Piemēram, gripas un atgriezeniskā tīfa slimniekiem ēstgribas un sekrēcijas traucējumi ir izteikti vājāk nekā vēdertīfa, masalu un difterijas slimniekiem.
Barības evakuācija no kuņģa var aizkavēties. Tā kā simpātiskās un parasimpātiskās nervu sistēmas tonuss mainās, tad dažādās drudža stadijās mainās arī zarnu tonuss, rodas spastisks vai atonisks aizcietējums. Pastiprināto pūšanas un rūgšanas procesu dēļ parādās meteorisms. No otras puses, zarnu infekciju (dizentērijas, vēdertīfa) slimniekiem raksturīga caureja. Protams, šādos apstākļos drudža slimnieks novājē. Medikamenti, ko izmanto temperatūras pazemināšanai, kuņģa un zarnu trakta funkciju traucējumus nelikvidē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru