Drudzis ir tipveida patoloģisks process, un tajā saskatāmi kā aizsardzības un piemērošanās, tā arī bojātāji elementi.
Medicīnas attīstības sākumā drudža reakcijas vērtēja pozitīvi. Hipokrats uzskatīja, ka drudzis attīra organismu kā uguns. Vēlāk, XIX gadsimtā, mediķi, konstatējot daudzveidīgos traucējumus organismā, secināja, ka drudzis ir dzīvībai kaitīgs, un sāka plaši lietot līdzekļus, kas pazemina ķermeņa temperatūru (antipirētikas, aukstas aplikācijas). Tomēr izrādījās, ka šāda taktika nereti pasliktina slimnieka stāvokli, jo nelikvidē pamatslimības radītās patoloģiskās izmaiņas.
I. Mečņikovs saskatīja drudzī organisma aizsargreakciju: «Iekaisums, leikocitoze un temperatūras paaugstināšanās ir trīs momenti, kas iet roku rokā un cīnās ar baktērijām, ja tās uzbrūk organismam».
Kā jau minēts, drudža slimniekam pastiprinās iekšējo orgānu asinsapgāde, pieaug arī aknu antitoksiskā funkcija. Apstākļos, kad ķermeņa temperatūra ir paaugstināta un vielmaiņa pastiprināta, pieaug arī orgānu un audu funkcionālā aktivitāte, līdzīgi stresa reakcijai pārskaņojas hipofīzes-virsnieru sistēma, pastiprinās fagocitozes procesi un antivielu producēšana. Leikocītu pirogēnās vielas, kas atbrīvojas iekaisuma perēklī, bez pirogēnajiem faktoriem satur arī nepirogēnās olbaltumvielu frakcijas, kam ir antitoksiskas un pretvīrusu īpašības. Leikocīti izdala arī baktericīdas vielas (lizocīmu u. c.). Rezultātā drudža laikā paaugstinās organisma vispārējā rezistence pret infekcijām. Vairāku vīrusu (gripas, poliomielīta) un mikrobu (pneimokoku, spirohetu) vairošanās tiek kavēta, un tie ātrāk iet bojā. Piemēram, poliomielīta vīrusa reprodukcija 40°C temperatūrā salīdzinājumā ar 37°C temperatūru tiek kavēta 250 reižu. Samazinās arī mikroorganismu rezistence pret antibiotikām un bakteriostatiskajiem preparātiem, un uzlabojas ārstēšanas efekts.
Līdzīgi iekaisumam, drudža reakcija ir attīstījusies evolūcijas gaitā un uzskatāma par piemērošanās reakciju. Šī reakcija ir lietderīga un vajadzīga sugas saglabāšanai. Taču atsevišķa indivīda dzīvē drudzis ne vienmēr ir derīgs. Nereti pār organisma aizsardzības un piemērošanās reakcijām prevalē intoksikācija un dzīvībai svarīgo orgānu funkciju traucējumi. Tādā gadījumā dominē drudža negatīvās iezīmes.
Vairākumam cilvēku drudzis pasliktina pašsajūtu un samazina darbaspējas, viņi jūt vārgumu, nespēku, galvassāpes. Dažkārt organisms ir tik jutīgs pret paaugstinātu ķermeņa temperatūru, ka drudzis var izraisīt nopietnus funkciju traucējumus, piemēram, samaņas zudumu, krampjus. Hipertermijas sindroms biežāk ir maziem bērniem. Nereti drudzis smagi noris padzīvojušiem ļaudīm, kā arī slimniekiem ar sirds un asinsvadu sistēmas slimībām, jo laikā, kad ķermeņa temperatūra ir paaugstināta, sirds strādā ar lielu slodzi un var attīstīties sirds mazspēja. Drudža III stadijā bīstama ir kritiska temperatūras pazemināšanās, kad ievērojami krītas asinsvadu tonuss (kolapsa briesmas!).
Hiperpirētiskajam drudzim aizsargnozīmes nav. Gluži pretēji, tas var izraisīt smagus orgānu funkciju traucējumus un draudīgas morfoloģiskas pārmaiņas dzīvībai svarīgos orgānos. Fagocitoze, antivielu producēšana un citas organisma aizsargreakcijas ir pavājinātas. Tāpēc hiperpirētiskā drudža gadījumā augstā ķermeņa temperatūra ir jāpazemina ar antipirētiskiem līdzekļiem.
Medicīnas attīstības sākumā drudža reakcijas vērtēja pozitīvi. Hipokrats uzskatīja, ka drudzis attīra organismu kā uguns. Vēlāk, XIX gadsimtā, mediķi, konstatējot daudzveidīgos traucējumus organismā, secināja, ka drudzis ir dzīvībai kaitīgs, un sāka plaši lietot līdzekļus, kas pazemina ķermeņa temperatūru (antipirētikas, aukstas aplikācijas). Tomēr izrādījās, ka šāda taktika nereti pasliktina slimnieka stāvokli, jo nelikvidē pamatslimības radītās patoloģiskās izmaiņas.
I. Mečņikovs saskatīja drudzī organisma aizsargreakciju: «Iekaisums, leikocitoze un temperatūras paaugstināšanās ir trīs momenti, kas iet roku rokā un cīnās ar baktērijām, ja tās uzbrūk organismam».
Kā jau minēts, drudža slimniekam pastiprinās iekšējo orgānu asinsapgāde, pieaug arī aknu antitoksiskā funkcija. Apstākļos, kad ķermeņa temperatūra ir paaugstināta un vielmaiņa pastiprināta, pieaug arī orgānu un audu funkcionālā aktivitāte, līdzīgi stresa reakcijai pārskaņojas hipofīzes-virsnieru sistēma, pastiprinās fagocitozes procesi un antivielu producēšana. Leikocītu pirogēnās vielas, kas atbrīvojas iekaisuma perēklī, bez pirogēnajiem faktoriem satur arī nepirogēnās olbaltumvielu frakcijas, kam ir antitoksiskas un pretvīrusu īpašības. Leikocīti izdala arī baktericīdas vielas (lizocīmu u. c.). Rezultātā drudža laikā paaugstinās organisma vispārējā rezistence pret infekcijām. Vairāku vīrusu (gripas, poliomielīta) un mikrobu (pneimokoku, spirohetu) vairošanās tiek kavēta, un tie ātrāk iet bojā. Piemēram, poliomielīta vīrusa reprodukcija 40°C temperatūrā salīdzinājumā ar 37°C temperatūru tiek kavēta 250 reižu. Samazinās arī mikroorganismu rezistence pret antibiotikām un bakteriostatiskajiem preparātiem, un uzlabojas ārstēšanas efekts.
Līdzīgi iekaisumam, drudža reakcija ir attīstījusies evolūcijas gaitā un uzskatāma par piemērošanās reakciju. Šī reakcija ir lietderīga un vajadzīga sugas saglabāšanai. Taču atsevišķa indivīda dzīvē drudzis ne vienmēr ir derīgs. Nereti pār organisma aizsardzības un piemērošanās reakcijām prevalē intoksikācija un dzīvībai svarīgo orgānu funkciju traucējumi. Tādā gadījumā dominē drudža negatīvās iezīmes.
Vairākumam cilvēku drudzis pasliktina pašsajūtu un samazina darbaspējas, viņi jūt vārgumu, nespēku, galvassāpes. Dažkārt organisms ir tik jutīgs pret paaugstinātu ķermeņa temperatūru, ka drudzis var izraisīt nopietnus funkciju traucējumus, piemēram, samaņas zudumu, krampjus. Hipertermijas sindroms biežāk ir maziem bērniem. Nereti drudzis smagi noris padzīvojušiem ļaudīm, kā arī slimniekiem ar sirds un asinsvadu sistēmas slimībām, jo laikā, kad ķermeņa temperatūra ir paaugstināta, sirds strādā ar lielu slodzi un var attīstīties sirds mazspēja. Drudža III stadijā bīstama ir kritiska temperatūras pazemināšanās, kad ievērojami krītas asinsvadu tonuss (kolapsa briesmas!).
Hiperpirētiskajam drudzim aizsargnozīmes nav. Gluži pretēji, tas var izraisīt smagus orgānu funkciju traucējumus un draudīgas morfoloģiskas pārmaiņas dzīvībai svarīgos orgānos. Fagocitoze, antivielu producēšana un citas organisma aizsargreakcijas ir pavājinātas. Tāpēc hiperpirētiskā drudža gadījumā augstā ķermeņa temperatūra ir jāpazemina ar antipirētiskiem līdzekļiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru