Loti būtisks ir jautājums par vīrusu nozīmi audzēju un leikožu attīstībā. V. Ellermans (W. Ellermann) un Bangs (Bang) 1906. gadā izraisīja leikozi vistām un pierādīja šīs slimības vīrusu etioloģiju. 1908.—1911. gadā F. P. Rauss (F. P. Rous) pierādīja, ka ar bezšūnu filtrāta palīdzību ir iespējams pārnest vistu sarkomu no slima dzīvnieka veselam. Par vīrusu iespējamo nozīmi audzēju etioloģijā 1910. grādā runāja arīl. Mečņikovs. R. Soups (R. Shope) 1932. gadā pierādīja, ka arī papillomas un fibromas iespējams pārnest ar bezšūnu filtrātu.
Bitners (J. Bittner) 1934. gadā aprakstīja t. s. piena faktoru. Viņš konstatēja, ka ir pelu līnijas, kurās bieži slimo ar piena dziedzera vēzi, un līnijas, kurās ar to slimo reti vai neslimo nemaz. Vēža līnijas pelēnus tūlīt pēc piedzimšanas Bitners atšķīra no mātēm un pielika bezvēža līnijas pelēnu mātēm. Slimības biežums tiem samazinājās no 83,2% uz 4,9%. Savukārt bezvēža līnijas peļu mazuļus Bitners pielika vēža līnijas peļu mātēm. Rezultātā šo mazuļu saslimšanas biežums no 0—1% sasniedza 16%. Autors secināja, ka minētā piena dziedzera vēža attīstībā galvenā nozīme ir «piena faktoram». Vēlāk izrādījās, ka tas ir vīruss. Tika konstatēts, ka šo vīrusu pārmanto un tas organismā ilgu laiku var atrasties latentā stāvoklī. To pierādīja, vairākās paaudzēs krustojot vēža līnijas peļu mātītes ar bezvēža līnijas pelu tēviņiem: katrā nākamajā paaudzē ar vēzi slimo mātīšu dzimstība samazinājās uz pusi. Un otrādi, krustojot bezvēža līnijas peļu mātītes ar vēža līnijas peļu tēviņiem, septītajā paaudzē bezvēža līnijas mātītes kļuva par vēža līnijas mātītēm.
Vīrusus, arī onkogēnos, atkarībā no nukleīnskābes, ko tie satur, klasificē RNS saturošajos un DNS saturošajos vīrusos.
RNS saturošos onkogēnos vīrusus sauc ari par okornavīrusiem ieb retrovīrusiem. Šie vīrusi vairojas šūnu citoplazmā. Pie tiem pieder Rauša sarkomas vīruss, Bitncra vīruss, vistu un peļu leikozes vīruss un citi vīrusi.
DNS saturošie onkovīrusi vairojas šūnu kodolos (cilvēka kārpu, poliomas un papillomas vīruss), bet lielie DNS saturošie onkovīrusi — citoplazmā (Soupa fibromas un kontagiozā moluska vīruss). Poliomas vīruss, kuru L. Gross (L. Gross) atklāja 1953. gadā, ir omniopotents un vairāku sugu pārstāvjiem spēj ierosināt daudzveidīgus audzējus: nefrosarkomu, osteosarkomu un siekalu dziedzeru sarkomu, kā arī timomu un lipomu. Lielie DNS vīrusi biežāk izraisa labdabīgus audzējus.
Vīrusiem piedēvē galveno nozīmi leikožu izcelsmē. Piemēram, no leikožu slimnieku organisma ir izdalīts cilvēka T limfocitotoksiskais vīruss, Berkita limfomas šūnās ir atrastas Epšteina—Barra (Epstein, Barr) vīrusa daļiņas.
Latvijā ar leikozi visvairāk slimo bērni un saslimstība ir lielāka rajonos, kur ir vairāk ar leikozi slimu govju. Tāpēc tik aktuāls ir jautājums, vai slimo govju piens nav kaitīgs cilvēkam (bērniem to labāk nelietot).
Onkovīrusi būtiski atšķiras no parastajiem infekcijas slimību vīrusiem. Infekcijas slimību vīrusi ir ļoti kontagiozi — tiem vairojoties, šūnas funkcijas tiek stipri traucētas un šūna bieži iet bojā. Infekcijas slimības izplatās vienā paaudzē («pa horizontāli»). Onkovīrusi praktiski nav kontagiozi, taču spēj pārvērst normālu šūnu audzēja šūnā. Pēcnācēju paaudzes onkovīrusus var saņemt no priekštečiem («pa vertikāli»), Pēdējos gados ir pierādīts, ka onkovīrusa genomā atrodas šūnas izcelsmes onkogēni, kurus vīruss saistījis, iekļūstot šūnā. Kokancerogēnie faktori (ķīmiskas vielas, jonizējošā radiācija u. c.) šos onkogēnus aktivē, un, tādiem onkogēniem iekļūstot cita organisma šūnas genomā, var rasties audzējs.
Spēja izraisīt audzēju ir RNS vīrusu galvenā īpatnība. DNS vīrusi lielākoties izraisa infekcijas procesu. Spēja izraisīt audzēju ir to sekundāra īpatnība.
Minētās onkovīrusu un infekcijas slimību vīrusu atšķirības nav absolūtas un nemainīgas. Tā infekciju vīrusi audu kultūrā var iegūt onkogēnas īpašības. Un otrādi, onkogēnie vīrusi, piemēram, Rauša vistu sarkomas vīruss, noteiktos apstākļos var zaudēt savas onkogēnās īpašības un izraisīt asinsizplūdumus, iekaisumu, iekšējo orgānu atrofiju utt.
Bez vīrusiem pie bioloģiskajiem kancerogēnajiem faktoriem pieder dažas sēnītes, kas rada kancerogēnas vielas. Piemēram, Aspergillus flavus, kura parazitē uz rīsiem, kukurūzas, riekstiem un olām, sintezē izteikti kancerogēnu vielu aflatoksīnu. Vēl izplatītāka sēnīte ir Aspergillus nidulans, kas sintezē kancerogēnu vielu sterigmatocistīnu.
Bitners (J. Bittner) 1934. gadā aprakstīja t. s. piena faktoru. Viņš konstatēja, ka ir pelu līnijas, kurās bieži slimo ar piena dziedzera vēzi, un līnijas, kurās ar to slimo reti vai neslimo nemaz. Vēža līnijas pelēnus tūlīt pēc piedzimšanas Bitners atšķīra no mātēm un pielika bezvēža līnijas pelēnu mātēm. Slimības biežums tiem samazinājās no 83,2% uz 4,9%. Savukārt bezvēža līnijas peļu mazuļus Bitners pielika vēža līnijas peļu mātēm. Rezultātā šo mazuļu saslimšanas biežums no 0—1% sasniedza 16%. Autors secināja, ka minētā piena dziedzera vēža attīstībā galvenā nozīme ir «piena faktoram». Vēlāk izrādījās, ka tas ir vīruss. Tika konstatēts, ka šo vīrusu pārmanto un tas organismā ilgu laiku var atrasties latentā stāvoklī. To pierādīja, vairākās paaudzēs krustojot vēža līnijas peļu mātītes ar bezvēža līnijas pelu tēviņiem: katrā nākamajā paaudzē ar vēzi slimo mātīšu dzimstība samazinājās uz pusi. Un otrādi, krustojot bezvēža līnijas peļu mātītes ar vēža līnijas peļu tēviņiem, septītajā paaudzē bezvēža līnijas mātītes kļuva par vēža līnijas mātītēm.
Vīrusus, arī onkogēnos, atkarībā no nukleīnskābes, ko tie satur, klasificē RNS saturošajos un DNS saturošajos vīrusos.
RNS saturošos onkogēnos vīrusus sauc ari par okornavīrusiem ieb retrovīrusiem. Šie vīrusi vairojas šūnu citoplazmā. Pie tiem pieder Rauša sarkomas vīruss, Bitncra vīruss, vistu un peļu leikozes vīruss un citi vīrusi.
DNS saturošie onkovīrusi vairojas šūnu kodolos (cilvēka kārpu, poliomas un papillomas vīruss), bet lielie DNS saturošie onkovīrusi — citoplazmā (Soupa fibromas un kontagiozā moluska vīruss). Poliomas vīruss, kuru L. Gross (L. Gross) atklāja 1953. gadā, ir omniopotents un vairāku sugu pārstāvjiem spēj ierosināt daudzveidīgus audzējus: nefrosarkomu, osteosarkomu un siekalu dziedzeru sarkomu, kā arī timomu un lipomu. Lielie DNS vīrusi biežāk izraisa labdabīgus audzējus.
Vīrusiem piedēvē galveno nozīmi leikožu izcelsmē. Piemēram, no leikožu slimnieku organisma ir izdalīts cilvēka T limfocitotoksiskais vīruss, Berkita limfomas šūnās ir atrastas Epšteina—Barra (Epstein, Barr) vīrusa daļiņas.
Latvijā ar leikozi visvairāk slimo bērni un saslimstība ir lielāka rajonos, kur ir vairāk ar leikozi slimu govju. Tāpēc tik aktuāls ir jautājums, vai slimo govju piens nav kaitīgs cilvēkam (bērniem to labāk nelietot).
Onkovīrusi būtiski atšķiras no parastajiem infekcijas slimību vīrusiem. Infekcijas slimību vīrusi ir ļoti kontagiozi — tiem vairojoties, šūnas funkcijas tiek stipri traucētas un šūna bieži iet bojā. Infekcijas slimības izplatās vienā paaudzē («pa horizontāli»). Onkovīrusi praktiski nav kontagiozi, taču spēj pārvērst normālu šūnu audzēja šūnā. Pēcnācēju paaudzes onkovīrusus var saņemt no priekštečiem («pa vertikāli»), Pēdējos gados ir pierādīts, ka onkovīrusa genomā atrodas šūnas izcelsmes onkogēni, kurus vīruss saistījis, iekļūstot šūnā. Kokancerogēnie faktori (ķīmiskas vielas, jonizējošā radiācija u. c.) šos onkogēnus aktivē, un, tādiem onkogēniem iekļūstot cita organisma šūnas genomā, var rasties audzējs.
Spēja izraisīt audzēju ir RNS vīrusu galvenā īpatnība. DNS vīrusi lielākoties izraisa infekcijas procesu. Spēja izraisīt audzēju ir to sekundāra īpatnība.
Minētās onkovīrusu un infekcijas slimību vīrusu atšķirības nav absolūtas un nemainīgas. Tā infekciju vīrusi audu kultūrā var iegūt onkogēnas īpašības. Un otrādi, onkogēnie vīrusi, piemēram, Rauša vistu sarkomas vīruss, noteiktos apstākļos var zaudēt savas onkogēnās īpašības un izraisīt asinsizplūdumus, iekaisumu, iekšējo orgānu atrofiju utt.
Bez vīrusiem pie bioloģiskajiem kancerogēnajiem faktoriem pieder dažas sēnītes, kas rada kancerogēnas vielas. Piemēram, Aspergillus flavus, kura parazitē uz rīsiem, kukurūzas, riekstiem un olām, sintezē izteikti kancerogēnu vielu aflatoksīnu. Vēl izplatītāka sēnīte ir Aspergillus nidulans, kas sintezē kancerogēnu vielu sterigmatocistīnu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru