Autoimūnās slimības biežāk ir sastopamas sievietēm. Uzskata, ka par imūnkompetento audu veidošanos atbildīgie gēni lokalizējas X hromosomā un, tā kā sievietei ir divas X hromosomas, šo genu mutācijas sastopamas biežāk.
Katarakta. Kataraktas veidošanās acs lēcā ir viens no biežākajiem akluma cēloņiem. Uzskata, ka lēcas apduļķošanās procesa liela nozīme ir autoimūnajām reakcijām.
Tā kā acs lēcas audi no asinsrites sistēmas sekvestrējas embrioģenēzes agrīnajās stadijās, tad imunoloģiskā tolerance pret tiem neizveidojas. Mikrotraumu, slimību, piemēram, cukura diabēta un acs lēcas membrānas deģeneratīvu procesu rezultātā lēcas antigēns nonāk asinīs un pret to veidojas Tc limfocīti un autoantivielas, kas reaģē ar lēcas antigēnu un izraisa lēcas apduļķošanos.
Hasimoto slimība (struma lymphomatosa Hashimoto) ir izplatīta Japānā, kur iedzīvotāji uzturā lieto jūras produktus, kuros ir daudz joda. Rezultātā tiek bojāta organisma fizioloģiskā barjera, kas kavē tireoglobulīna (tiroksīna deponēšanās forma) nokļūšanu asinīs. Tireoglobulīns atbrīvojas un izraisa autoimūno reakciju.
Audu bojājuma patoģenēzes ziņā Hasimoto slimība pieder pie imūnkompleksu slimībām — kompleksi izgulsnējas tikai vairogdziedzerī. Taču ir arī vēlīnā tipa hipersensibilitātes reakciju elementi — varogdziedzera infiltrācija ar limfocītiem.
Autoimūnās vairogdziedzera slimības cēlonis var būt arī mikrobu vai vīrusu izraisīts šī dziedzera iekaisums vai trauma, kad tireoglobulīns nonāk asinsritē un izraisa imūnkompetento šūnu attiecīgā klona proliferāciju un antivielu veidošanos. Arī ap 75% tireotoksikozes slimnieku asinīs var konstatēt autoantivielas pret tireoglobulīnu.
Reimatoīdais poliartrīts ir hroniska sistēmas autoimūna slimība ar nepilnīgi izpētītu etioloģiju un patoģenēzi. Tās izcelsmē zināmu tiozīmi piedēvē pārmantotībai. Ar reimatoīdo poliartrītu Padomju Savienībā slimoja apmēram 1 % iedzīvotāju, turklāt šī slimība izraisa invaliditāti pašā darbaspējīgākajā cilvēka vecumā (20—50 g. v.).
Autoantigēns ir IgG. Slimnieka asins serumā atrod t. s. reimatoīdo faktoru — IgM tipa makroglobulīnu. Reimatoīdā poliartrīta patoģenēzes pamatmehānisms ir antigēna-antivielu imūnkompleksu veidošanās un izgulsnēšanās galvenokārt locītavās.
Attīstās progresējošs erozīvs artrīts ar locītavu sāpēm, ierobežotu kustīgumu, čirkstēšanu, kustību rīta stingumu, mainās locītavu forma.
Desiminētā sarkanā vilkēde (lupus erythrematodes disseminatus). Slimībai ir daudzveidīga klīniskā aina, un tā bojā praktiski visus orgānus. Par sarkano vilkēdi to sauc eritematozo izsitumu dēļ. Patoģenēzes mehānisma ziņā tā pieder pie imūnkompleksu slimību ģeneralizētajām formām. Galvenais autoantigēns ir šūnu normālā DNS, pret kuru sāk darboties t. s. sarkanās vilkēdes faktors — sensibilizēti Tc limfocīti un autoantivielas. Sūnu (limfocītu) kodoli pietūkst, un tos fagocitē neitrofilie leikocīti — tas ir t. s. lupus erythrematodes fenomens. 50—80% sarkanās vilkēdes slimnieku asinīs atrod granulocītus, kas fagocitējuši sava organisma kodolu substanci.
Par slimību provocējošiem faktoriem uzskata ultravioleto un radioaktīvo starojumu, antibiotikas, sulfanilamīdus, virsnieru un olnīcu disfunkciju u. c. Slimības attīstībā liela nozīme ir arī pārmantotībai, par to liecina augstais sarkanās vilkēdes konkordances procents starp monozigotajiem dvīņiem.
Nieru imunoloģiskie un autoimūnie bojājumi. Autoimūno slimību eksperimentālo pētīšanu ievadīja japāņu zinātnieks M. Masugi 1933. gadā. Viņš izgatavoja žurkas nieres audu suspensiju un ievadīja to trusim. Kad truša organismā bija izveidojušās nefrocitotoksīnu tipa antivielas, viņš truša serumu ievadīja citai tās pašas līnijas žurkai. Rezultātā žurkai attīstījās glomerulonefrīts, kas atgādināja cilvēka nieru imunoloģiskā bojājuma ainu.
Masugi eksperimentālā glomerulonefrīta patoģenēzē var izšķirt vairākas stadijas.
1. stadijā ksenogēnie IgG (nefrocitotoksīni) savienojas ar nieru bazālās membrānas antigēniem. Ja šie antigēna-antivielu izgulsnējumi netiek eliminēti, attīstās citotoksiskā reakcija, kuras rezultātā rodas nieru audu primārs bojājums.
2. stadijā no bojātajiem nieru audiem atbrīvojas dziļi lokalizēti normāli antigēni, kuriem agrāk nav bijis kontakta ar imunoloģisko sistēmu. Tā kā pret šiem autoantigēniem imunoloģiskās tolerances nav, tad sākas organisma imunoloģiskā atbildes reakcija — autoantivielu veidošanās. Autoantigēnu un autoantivielu mijiedarbība izraisa nieru audu tālāku bojājumu un jaunu antigēnu atbrīvošanos — attīstās akūta glomerulonefrīta aina.
3. stadija ir hronisks, pašuzturētājs glomerulonefrīts. Jaunās an-tivielas, nieru audos reaģējot ar autoantigēnu, rada vēl izteiktāku nieru bojājumu, bet pret antigēniem, kas radušies tā rezultātā, atkal veidojas daudz jaunu antivielu utt. Izveidojas patoģenēzes «burvju loks», un glomerulonefrīts pāriet hroniskā, pašuzturētājā slimībā, kuru uztur autoagresija.
Glomerulonefrīta 2. stadijas attīstību eksperimentā iespējams aizkavēt, ievadot imūndepresantus, kas kavē imūnkompetentās sistēmas funkcijas.
Cilvēkam citotoksiska mehānisma izraisītu nieru bojājumu sastop reti — tikai 5% glomerulonefrīta gadījumu. To var izraisīt daži medikamenti (penicilīns), kas spēj cieši saistīties ar niera bazālo membrānu.
Cilvēkam citotoksisku nieru bojājumu var izraisīt ne tikai eksogēni antigēni, bet ari endogēni antigēni — nieru bazālās membrānas endogēnās vielas. Autoantivielu veidošanos pret nieru bazālās membrānas un plaušu antigēniem novēro, piemēram, slimniekiem ar Gudpāsčera sindromu. Sindroma etioloģija ir neskaidra, iespējams, ka vīruss likvidē imunoloģisko toleranci pret nieru bazālās membrānas normālajiem antigēniem.
Visbiežāk (ap 75%gadījumu) cilvēka nieru kamoliņu un kanāliņu imunoloģiskos bojājumus, darbojoties eksogēniem un endogēniem antigēniem, izraisa imūnkompleksu veidošanās. Eksogēno antigēnu izraisīts nieru bojājums ir, piemēram, glomerulonefrīts serumslimības gadījumā un bakteriālais glomerulonefrīts. Imūnkompleksu slimība, kuras ģenēzē svarīga nozīme ir endogēniem antigēniem (autoantigēniem), ir glomerulonefrīts diseminētās sarkanās vilkēdes slimniekam: antiDNS antivielas veido kompleksu ar DNS (autoantigēnu), tas izgulsnējas nieru kamoliņos, un attīstās iekaisuma reakcija.
Tātad nieru imunoloģiskais bojājums var būt trejāds: 1) citotoksisks bojājums, 2) imūnkompleksu veidošanās un 3) vēlīnā tipa hipersensibilitātes reakcijas.
Katarakta. Kataraktas veidošanās acs lēcā ir viens no biežākajiem akluma cēloņiem. Uzskata, ka lēcas apduļķošanās procesa liela nozīme ir autoimūnajām reakcijām.
Tā kā acs lēcas audi no asinsrites sistēmas sekvestrējas embrioģenēzes agrīnajās stadijās, tad imunoloģiskā tolerance pret tiem neizveidojas. Mikrotraumu, slimību, piemēram, cukura diabēta un acs lēcas membrānas deģeneratīvu procesu rezultātā lēcas antigēns nonāk asinīs un pret to veidojas Tc limfocīti un autoantivielas, kas reaģē ar lēcas antigēnu un izraisa lēcas apduļķošanos.
Hasimoto slimība (struma lymphomatosa Hashimoto) ir izplatīta Japānā, kur iedzīvotāji uzturā lieto jūras produktus, kuros ir daudz joda. Rezultātā tiek bojāta organisma fizioloģiskā barjera, kas kavē tireoglobulīna (tiroksīna deponēšanās forma) nokļūšanu asinīs. Tireoglobulīns atbrīvojas un izraisa autoimūno reakciju.
Audu bojājuma patoģenēzes ziņā Hasimoto slimība pieder pie imūnkompleksu slimībām — kompleksi izgulsnējas tikai vairogdziedzerī. Taču ir arī vēlīnā tipa hipersensibilitātes reakciju elementi — varogdziedzera infiltrācija ar limfocītiem.
Autoimūnās vairogdziedzera slimības cēlonis var būt arī mikrobu vai vīrusu izraisīts šī dziedzera iekaisums vai trauma, kad tireoglobulīns nonāk asinsritē un izraisa imūnkompetento šūnu attiecīgā klona proliferāciju un antivielu veidošanos. Arī ap 75% tireotoksikozes slimnieku asinīs var konstatēt autoantivielas pret tireoglobulīnu.
Reimatoīdais poliartrīts ir hroniska sistēmas autoimūna slimība ar nepilnīgi izpētītu etioloģiju un patoģenēzi. Tās izcelsmē zināmu tiozīmi piedēvē pārmantotībai. Ar reimatoīdo poliartrītu Padomju Savienībā slimoja apmēram 1 % iedzīvotāju, turklāt šī slimība izraisa invaliditāti pašā darbaspējīgākajā cilvēka vecumā (20—50 g. v.).
Autoantigēns ir IgG. Slimnieka asins serumā atrod t. s. reimatoīdo faktoru — IgM tipa makroglobulīnu. Reimatoīdā poliartrīta patoģenēzes pamatmehānisms ir antigēna-antivielu imūnkompleksu veidošanās un izgulsnēšanās galvenokārt locītavās.
Attīstās progresējošs erozīvs artrīts ar locītavu sāpēm, ierobežotu kustīgumu, čirkstēšanu, kustību rīta stingumu, mainās locītavu forma.
Desiminētā sarkanā vilkēde (lupus erythrematodes disseminatus). Slimībai ir daudzveidīga klīniskā aina, un tā bojā praktiski visus orgānus. Par sarkano vilkēdi to sauc eritematozo izsitumu dēļ. Patoģenēzes mehānisma ziņā tā pieder pie imūnkompleksu slimību ģeneralizētajām formām. Galvenais autoantigēns ir šūnu normālā DNS, pret kuru sāk darboties t. s. sarkanās vilkēdes faktors — sensibilizēti Tc limfocīti un autoantivielas. Sūnu (limfocītu) kodoli pietūkst, un tos fagocitē neitrofilie leikocīti — tas ir t. s. lupus erythrematodes fenomens. 50—80% sarkanās vilkēdes slimnieku asinīs atrod granulocītus, kas fagocitējuši sava organisma kodolu substanci.
Par slimību provocējošiem faktoriem uzskata ultravioleto un radioaktīvo starojumu, antibiotikas, sulfanilamīdus, virsnieru un olnīcu disfunkciju u. c. Slimības attīstībā liela nozīme ir arī pārmantotībai, par to liecina augstais sarkanās vilkēdes konkordances procents starp monozigotajiem dvīņiem.
Nieru imunoloģiskie un autoimūnie bojājumi. Autoimūno slimību eksperimentālo pētīšanu ievadīja japāņu zinātnieks M. Masugi 1933. gadā. Viņš izgatavoja žurkas nieres audu suspensiju un ievadīja to trusim. Kad truša organismā bija izveidojušās nefrocitotoksīnu tipa antivielas, viņš truša serumu ievadīja citai tās pašas līnijas žurkai. Rezultātā žurkai attīstījās glomerulonefrīts, kas atgādināja cilvēka nieru imunoloģiskā bojājuma ainu.
Masugi eksperimentālā glomerulonefrīta patoģenēzē var izšķirt vairākas stadijas.
1. stadijā ksenogēnie IgG (nefrocitotoksīni) savienojas ar nieru bazālās membrānas antigēniem. Ja šie antigēna-antivielu izgulsnējumi netiek eliminēti, attīstās citotoksiskā reakcija, kuras rezultātā rodas nieru audu primārs bojājums.
2. stadijā no bojātajiem nieru audiem atbrīvojas dziļi lokalizēti normāli antigēni, kuriem agrāk nav bijis kontakta ar imunoloģisko sistēmu. Tā kā pret šiem autoantigēniem imunoloģiskās tolerances nav, tad sākas organisma imunoloģiskā atbildes reakcija — autoantivielu veidošanās. Autoantigēnu un autoantivielu mijiedarbība izraisa nieru audu tālāku bojājumu un jaunu antigēnu atbrīvošanos — attīstās akūta glomerulonefrīta aina.
3. stadija ir hronisks, pašuzturētājs glomerulonefrīts. Jaunās an-tivielas, nieru audos reaģējot ar autoantigēnu, rada vēl izteiktāku nieru bojājumu, bet pret antigēniem, kas radušies tā rezultātā, atkal veidojas daudz jaunu antivielu utt. Izveidojas patoģenēzes «burvju loks», un glomerulonefrīts pāriet hroniskā, pašuzturētājā slimībā, kuru uztur autoagresija.
Glomerulonefrīta 2. stadijas attīstību eksperimentā iespējams aizkavēt, ievadot imūndepresantus, kas kavē imūnkompetentās sistēmas funkcijas.
Cilvēkam citotoksiska mehānisma izraisītu nieru bojājumu sastop reti — tikai 5% glomerulonefrīta gadījumu. To var izraisīt daži medikamenti (penicilīns), kas spēj cieši saistīties ar niera bazālo membrānu.
Cilvēkam citotoksisku nieru bojājumu var izraisīt ne tikai eksogēni antigēni, bet ari endogēni antigēni — nieru bazālās membrānas endogēnās vielas. Autoantivielu veidošanos pret nieru bazālās membrānas un plaušu antigēniem novēro, piemēram, slimniekiem ar Gudpāsčera sindromu. Sindroma etioloģija ir neskaidra, iespējams, ka vīruss likvidē imunoloģisko toleranci pret nieru bazālās membrānas normālajiem antigēniem.
Visbiežāk (ap 75%gadījumu) cilvēka nieru kamoliņu un kanāliņu imunoloģiskos bojājumus, darbojoties eksogēniem un endogēniem antigēniem, izraisa imūnkompleksu veidošanās. Eksogēno antigēnu izraisīts nieru bojājums ir, piemēram, glomerulonefrīts serumslimības gadījumā un bakteriālais glomerulonefrīts. Imūnkompleksu slimība, kuras ģenēzē svarīga nozīme ir endogēniem antigēniem (autoantigēniem), ir glomerulonefrīts diseminētās sarkanās vilkēdes slimniekam: antiDNS antivielas veido kompleksu ar DNS (autoantigēnu), tas izgulsnējas nieru kamoliņos, un attīstās iekaisuma reakcija.
Tātad nieru imunoloģiskais bojājums var būt trejāds: 1) citotoksisks bojājums, 2) imūnkompleksu veidošanās un 3) vēlīnā tipa hipersensibilitātes reakcijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru